Ārkārtīgi lieli un dārgi apsolījumi
Mūsu Debesu Tēva diženajā laimes iecerē ir ietverta mācība, priekšraksti, derības, kā arī ārkārtīgi lieli un dārgi apsolījumi, ar kuru palīdzību mēs varam iemantot dievišķu dabu.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko ikviens no mums ik dienu saskaras, ir neļaut šīs pasaules rūpēm laupīt mums to laiku un enerģiju, kas nepieciešama, lai neatstātu novārtā mūžīgās lietas, kurām ir vislielākā nozīme.1 Gadās, ka daudzo pienākumu un aizņemtības dēļ mēs pārāk viegli aizmirstam par pievēršanos būtiskām garīgām prioritātēm. Dažkārt mēs cenšamies skriet tik ātri, ka varam aizmirst, kurp dodamies un kādēļ skrienam.
Apustulis Pēteris atgādina mums, ka attiecībā uz Jēzus Kristus mācekļiem „Viņa dievišķais spēks ir dāvājis mums visu, kas vajadzīgs, lai iegūtu dzīvību un dievbijību, iepazīstot To, kurš mūs ir aicinājis iemantot godību un tikumības spēku.
Tādējādi Viņš mums ir dāvājis ārkārtīgi lielus un dārgus apsolījumus, lai caur tiem [mēs] varētu iemantot dievišķu dabu, glābjoties no pagrimuma, kas kārību dēļ valda šajā pasaulē.”2
Ar savu vēstījumu es vēlos uzsvērt, cik svarīgi ir šie ārkārtīgi lielie un dārgie apsolījumi, par kuriem raksta Pēteris, jo tie tik tiešām atgādina mums, kur un kādēļ mēs savā laicīgajā ceļojumā dodamies. Es runāšu arī par to, kāda ir sabata dienas, svētā tempļa un mūsu māju loma tajā, lai mēs atcerētos šos būtiskos garīgos apsolījumus.
Es dedzīgi lūdzu, kaut Svētais Gars sniegtu ikvienam no mums norādījumus, kopīgi domājot par šiem svarīgajiem un patiesajiem principiem.
Mūsu dievišķā identitāte
Mūsu Debesu Tēva diženajā laimes iecerē ir ietverta mācība, priekšraksti, derības, kā arī ārkārtīgi lieli un dārgi apsolījumi, ar kuru palīdzību mēs varam iemantot dievišķu dabu. Viņa iecerē tiek atklāta mūsu mūžīgā identitāte un ceļš, pa kuru mums jāiet, lai mācītos, mainītos, augtu un galu galā mūžam dzīvotu ar Viņu.
Paziņojumā „Ģimene — vēstījums pasaulei” tiek skaidrots:
Visi cilvēki — vīrieši un sievietes — ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Ikviens ir Debesu vecāku mīlēts gara dēls vai meita, un tādējādi katrs ir apveltīts ar dievišķu dabu un sūtību. …
Pirmslaicīgajā dzīvē gara dēli un meitas pazina un pielūdza Dievu kā savu Mūžīgo Tēvu, un pieņēma Viņa ieceri, saskaņā ar kuru Viņa bērni varēja iegūt laicīgo ķermeni un dzīves pieredzi uz Zemes, lai pilnveidotos un beigu beigās īstenotu savu dievišķo sūtību, kļūstot par mūžīgās dzīves mantiniekiem.”3
Dievs ir apsolījis Saviem bērniem: ja tie sekos Viņa ieceres principiem un Viņa mīļotā Dēla piemēram, ievēros baušļus un pastāvēs ticībā līdz pat galam, tad caur Glābēja īstenotās Pestīšanas spēku viņi iemantos mūžīgo dzīvi, kas ir pati lielākā no visām Dieva dāvanām.4 Mūžīgā dzīve ir pats augstākais no visiem ārkārtīgi lielajiem un dārgajiem apsolījumiem.
Garīgā atdzimšana
Mēs varam daudz labāk izprast šos ārkārtīgi lielos un dārgos apsolījumus un sākt iemantot dievišķu dabu tad, ja atsaucamies Tā Kunga aicinājumam — iemantot godību un tikumības spēku. Pēteris raksta, ka šo aicinājumu var īstenot, cenšoties glābties no pagrimuma, kas valda pasaulē.
Ja mēs turpinām padevīgi virzīties uz priekšu, ticot Glābējam, tad, pateicoties Viņa īstenotajai Izpirkšanai un caur Svētā Gara spēku, mūsos jeb mūsu sirdīs notiek tik varena pārmaiņa, „ka mums vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu”.5 Mēs piedzimstam no jauna, jā, piedzimstam no Dieva, „izmainoties no [sava] miesīgā un kritušā stāvokļa uz taisnīguma stāvokli, būdami Dieva pestīti”.6 „Tādēļ, ja [kāds cilvēks] ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”7
Šādas visaptverošas mūsu iedabas pārmaiņas parasti nenotiek ātri un uzreiz. Mēs, tāpat kā Glābējs, neiegūstam pilnību uzreiz, bet saņemam „labvēlību pēc labvēlības”.8 „Jo lūk, tā saka Dievs, Tas Kungs: Es došu cilvēku bērniem rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur; un svētīti ir tie, kas paklausa Maniem priekšrakstiem un liek aiz auss Manu padomu, jo viņi mācīsies gudrību.”9
Priesterības priekšrakstiem un svētajām derībām ir izšķiroša loma šajā nepārtrauktajā garīgās atdzimšanas procesā; arī tie ir Dieva iedibinātie palīglīdzekļi Viņa ārkārtīgi lielo un dārgo apsolījumu iemantošanai. Cienīgi saņemti priekšraksti, kurus pastāvīgi atceramies, paver debesu kanālus, caur kuriem mūsu dzīvē var ieplūst dievišķais spēks. Nelokāmi godātas derības, kuras vienmēr atceramies, sniedz mums mērķa izjūtu un pārliecību, ka mēs saņemsim gan laicīgās, gan mūžīgās svētības.
Piemēram, Dievs mums ir solījis: ja mēs būsim uzticīgi, mums tiks dota pastāvīga trešā Dievības locekļa, paša Svētā Gara, klātbūtne10, ka caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu mēs varēsim iegūt un allaž saglabāt savu grēku piedošanu,11 ka, esot šajā pasaulē, mēs varēsim iegūt mieru,12 ka Glābējs ir sarāvis nāves važas un uzvarējis kapu13 un ka ģimenes varēs būt kopā uz visu mūžību.
Saprotams, ka mēs nevaram uzskaitīt un sniegt visaptverošu aprakstu par visiem ārkārtīgi lielajiem un dārgajiem apsolījumiem, ko Debesu Tēvs piedāvā Saviem bērniem. Tomēr pat, uzlūkojot šo manis sniegto, nepilnīgo apsolīto svētību uzskaitījumu, mums visiem vajadzētu, „apbrīnas pārņemtiem”14, krist pie zemes un pielūgt Tēvu Jēzus Kristus Vārdā.15
Atcerēsimies apsolījumus
Prezidents Lorenco Snovs brīdināja: „Mums ir pārāk liela tieksme aizmirst par dzīves diženo mērķi, par to, kādā nolūkā Debesu Tēvs ir sūtījis mūs šeit, lai mēs uzņemtos laicīgo dzīvi, kā arī par to svēto aicinājumu, ar kādu mēs esam aicināti; un līdz ar to, tā vietā, lai paceltos pāri mazvērtīgajam un pārejošajam …, mēs pārāk bieži atļaujamies nolaisties līdz pasaulīgajam līmenim, neizmantojot to dievišķo palīdzību, ko Dievs ir iedibinājis kā vienīgo līdzekli, kas ļauj tikt pāri šīm [pārejošajām lietām].”16
Sabata diena un svētais templis ir divi īpaši dievišķās palīdzības avoti, ko Dievs ir iedibinājis, lai palīdzētu mums pacelties pāri pasaulīgajam līmenim un pagrimumam. Varbūt iesākumā mums šķiet, ka sabata ievērošanas un tempļa apmeklēšanas augstākie mērķi, kaut arī saistīti, tajā pašā laikā tomēr ir atšķirīgi. Taču es uzskatu, ka abu šo darbību mērķis ir pilnīgi viens un tas pats un ka, darot tās abas, mēs tiekam garīgi spēcināti — gan kā indivīdi, gan kā ģimenes.
Sabata diena
Pēc tam, kad Dievs bija visu radījis, Viņš septītajā dienā atdusējās un pavēlēja cilvēkiem vienu dienu nedēļā atpūsties, lai palīdzētu tiem par Sevi atcerēties.17 Sabata diena ir Dieva laiks, svēts laiks, kas tiek īpaši atvēlēts tam, lai pielūgtu Viņu, saņemtu Viņa lielos un dārgos apsolījumus un atcerētos par tiem.
Šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Tas Kungs ir norādījis:
„Un lai tu varētu pilnīgāk turēt sevi pasaules neaptraipītu, tev ir jāiet lūgšanas namā un jāpienes savi Svētie Vakarēdieni Manā svētajā dienā;
jo patiesi, šī ir diena, kas tev nolikta, lai tu atpūstos no saviem darbiem un [veltītu laiku Visuaugstākā pielūgsmei].”18
Tādēļ sabata dienā mēs pielūdzam Tēvu Dēla Vārdā, piedaloties priekšrakstos un mācoties par derībām, pieņemot, atceroties un atjaunojot tās. Viņa svētajā dienā mūsu domas, rīcība un izturēšanās kļūst par apliecinājumu, kas parāda Dievam, cik ļoti mēs Viņu mīlam.19
Vēl viens sabata dienas mērķis ir palīdzēt mums pacelties pāri pasaulīgajām lietām, paverot mūsu skatījumam mūžīgās svētības. Šajā svētajā laikā, lielā mērā atbrīvoti no savas aizņemtās dzīves dienaskārtības, mēs varam „paraudzīties uz Dievu un dzīvot”20, saņemot un atceroties lielos un dārgos apsolījumus, caur kuriem mēs kļūstam par dievišķās dabas iemantotājiem.
Svētais templis
Tas Kungs arvien ir pavēlējis Saviem ļaudīm būvēt tempļus — svētas vietas, kurās cienīgi svētie veic svētus evaņģēlija rituālus un priekšrakstus gan savā, gan mirušo labā. Templis ir vissvētākā no pielūgsmes vietām. Templis pavisam burtiski ir Tā Kunga nams, svēta vieta, kas ir īpaši atvēlēta tam, lai pielūgtu Dievu, kā arī saņemtu un atcerētos Viņa lielos un dārgos apsolījumus.
Šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Tas Kungs ir norādījis: „Organizējieties; sagatavojiet katru nepieciešamo lietu un izveidojiet namu, patiesi lūgšanu namu, gavēņa namu, ticības namu, mācīšanās namu, godības namu, kārtības namu, Dieva namu.”21 Tādēļ, pielūdzot templī, mēs galvenokārt pievēršamies dalībai priekšrakstos, mācoties par derībām, kā arī pieņemot un atceroties tās. Templī mēs domājam, rīkojamies un ģērbjamies citādi nekā citās vietās, kuras apmeklējam.
Tempļa galvenais mērķis ir palīdzēt mums pacelties pāri pasaulīgajām lietām, paverot mūsu skatījumam mūžīgās svētības. Uz īsu brītiņu atbrīvoti no ierastajiem un pasaulīgajiem apstākļiem, mēs varam „paraudzīties uz Dievu un dzīvot”22, saņemot un atceroties lielos un dārgos apsolījumus, caur kuriem mēs kļūstam par dievišķās dabas iemantotājiem.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka sabata diena ir svēts laiks un templis ir svēta vieta, kas ir īpaši atvēlēta tam, lai pielūgtu Dievu, kā arī saņemtu un atcerētos ārkārtīgi lielos un dārgos apsolījumus, ko Viņš ir devis Saviem bērniem. Saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību, šo abu dievišķo palīglīdzekļu galvenais mērķis ir pilnīgi viens un tas pats: iedarbīgi un atkārtoti pievērst mūsu uzmanību mūsu Debesu Tēvam, Viņa Vienpiedzimušajam Dēlam, Svētajam Garam un apsolījumiem, kas ietverti Glābēja atjaunotā evaņģēlija priekšrakstos un derībās.
Mūsu mājas
Būtu svarīgi, lai mājās tiktu nodrošināta vislabākā laika un vietas kombinācija, kur indivīdi un ģimenes varētu visefektīvāk atcerēties Dieva lielos un dārgos apsolījumus. Lai gan ir būtiski atstāt mājas, lai pavadītu laiku svētdienas sanāksmēs un ienāktu svētajās tempļa telpās, taču ar to vien nepietiek. Tikai tad, ja mēs ienesam savās mājās to garu un spēku, ko esam ieguvuši šajos svētajos pasākumos, mēs varam turpināt pievērsties laicīgās dzīves diženajiem mērķiem un tikt pāri pasaulē valdošajam pagrimumam. Mūsu sabata dienas un tempļa apmeklējuma pieredzei vajadzētu kļūt par garīgu katalizatoru, kas, indivīdiem un ģimenēm atrodoties savās mājās, pastāvīgi atgādina par galvenajām, apgūtajām mācībām, Svētā Gara klātbūtni un spēku, nepārtrauktu un padziļinātu pievēršanos Tam Kungam, Jēzum un Kristum, un „pilnīgu cerības spožumu”23 attiecībā uz Dieva mūžīgajiem apsolījumiem.
Sabata ievērošana un tempļa apmeklējums var palīdzēt mums iedibināt savās mājās „pārāku ceļu”24 attiecībā uz to, kā „visu [apvienot] zem vienas galvas — Kristus, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes”.25 Tam, kā mēs izmantojam savās mājās Viņa svēto laiku, un tam, ko mēs apgūstam Viņa svētajā vietā, ir izšķiroša nozīme dievišķas dabas iemantošanā.
Apsolījums un liecība
Nav grūti ļauties pārņemtībai ar laicīgās dzīves dienaskārtību un ikdienišķām lietām. Gulēšana, ēšana, ģērbšanās, strādāšana, izklaidēšanās, vingrošana un daudzas citas ierastas aktivitātes ir vajadzīgas un svarīgas. Taču beigu beigās tas, par ko mēs kļūstam, ir atkarīgs no mūsu zināšanām un vēlmes mācīties no Tēva, Dēla un Svētā Gara, un to nenosaka tikai mūsu dzīves laikā paveikto, dienišķo nodarbju kopsumma.
Evaņģēlijs nozīmē daudz vairāk par ierastu kontrolsarakstu dažādu uzdevumu atzīmēšanai; tas, drīzāk, ir kā krāšņs patiesības gobelēns, kas, „kopā salaists”26 un saausts, ir ticis izstrādāts, lai palīdzētu mums kļūt kā mūsu Debesu Tēvam un Tam Kungam, Jēzum Kristum, kļūstot par dievišķās dabas iemantotājiem. Patiesi, lūkošanās aiz noliktās zīmes var padarīt mūs aklus27, ja mēs ļaujam, lai šo visaptverošo garīgo patiesību aizēno pasaulīgās rūpes, bažas un virspusējība.
Es apsolu: ja mēs būsim gudri un aicināsim, lai mūs vada Svētais Gars,28, Tas mums mācīs patiesību. Tas liecinās par Kristu un apgaismos mūsu prātu, dāvājot dievišķu skatījumu29, ja vien mēs centīsimies īstenot savu mūžīgo sūtību un kļūt par dievišķas dabas iemantotājiem.
Es dalos savā liecībā, ka tie ārkārtīgi lielie un dārgie apsolījumi, kas ir ietverti mūsu priekšrakstos un derībās, ir nešaubīgi. Tas Kungs ir paziņojis:
„Es dodu jums norādījumus, kā jums ir jārīkojas Manā priekšā, lai tas pārvērstos jums par glābšanu.
[Man, Tam Kungam, ir jāpilda saistības], kad jūs darāt, ko Es saku, bet kad jūs nedarāt, ko Es saku, jums nav solījuma.”30
Es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs dzīvo un ka Viņš ir pestīšanas ieceres Autors. Jēzus Kristus ir Viņa Vienpiedzimušais Dēls, mūsu Pestītājs un Glābējs. Viņš ir dzīvs. Un es liecinu, ka, pateicoties Tēva iecerei un apsolījumiem, kā arī Glābēja īstenotajai Izpirkšanai un Svētā Gara sadraudzībai, mēs varam iegūt „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē”.31 Par to es liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.