Īpaši cēls aicinājums

Džoja D. Džounsa

Sākumskolas vispārējā prezidente

Kā ticīgas sievietes, mēs varam smelties patiesus principus no pravieša Džozefa pieredzes, kas sniedz atziņas mūsu pašu atklāsmei.

Esmu pateicīga, ka šodien savā runā varu koncentrēties uz sieviešu pastāvīgajām lomām Atjaunošanas laikmetā. Ir skaidrs, ka vēstures gaitā sievietes ir ieņēmušas noteiktu lomu mūsu Debesu Tēva iecerē. Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Nav iespējams izmērīt, kādu ietekmi … sievietes atstāj ne tikai ģimenē, bet arī Tā Kunga Baznīcā, būdamas sievas, mātes, vecāsmātes, māsas un tantes, skolotājas un vadītājas, un it īpaši paraugi, un dedzīgas ticības aizstāves.”¹

Agrīnajā Palīdzības biedrībā, pirms 178 gadiem, Navū pilsētā pravietis Džozefs Smits deva padomu māsām — „dzīvot atbilstoši [savām] privilēģijām”.² Viņu piemērs māca mūs šodien. Viņas vienoti klausīja pravieša norādījumiem un dzīvoja ar nelokāmu ticību Jēzum Kristum, palīdzēdamas likt pamatus, uz kuriem mēs tagad stāvam. Māsas, ir pienākusi mūsu kārta. Mums ir dots dievišķs uzdevums no Tā Kunga, un mūsu uzticīgais un unikālais ieguldījums ir ļoti svarīgs.

Prezidents Spensers V. Kimbals paskaidroja: „Būt par taisnīgu sievieti uz šīs zemes pēdējās dienās, pirms mūsu Glābēja otrās atnākšanas, ir īpaši cēls aicinājums. Taisnīgas sievietes spēks un ietekme šodien var būt desmitkārtīga, nekā tā varētu būt mierīgākos laikos.”³

Līdzīgi arī prezidents Nelsons ir lūdzis: „Es lūdzu savām … Baznīcas māsām: iznāciet priekšā! Ieņemiet savu pilntiesīgo un tik nepieciešamo vietu savās mājās, savā apkaimē un Dieva valstībā — daudz pilnīgākā mērā nekā jebkad.”⁴

Nesen man bija privilēģija kopā ar Sākumskolas bērnu grupu tikties ar prezidentu Raselu M. Nelsonu Palmīrā, Ņujorkā, Smitu ģimenes mājas atdarinājumā. Ieklausieties, kad mūsu mīļais pravietis māca bērnus par to, ko viņi var darīt, lai „iznāktu priekšā”.

1:55

Māsa Džounsa: „Man ļoti gribas zināt, vai jums ir kāds jautājums, kuru vēlaties uzdot prezidentam Nelsonam? Jūs sēžat šeit kopā ar pravieti. Vai ir kaut kas, ko jūs vienmēr esat gribējuši pajautāt pravietim? Jā, Pērle.”

Pērle: „Vai ir grūti būt pravietim? Vai jūs esat ļoti aizņemts?”

Prezidents Nelsons: „Protams, ka tas ir grūti. Viss, kas saistīts ar kļūšanu līdzīgākam Glābējam, ir grūts. Piemēram, kad Dievs gribēja Mozum dot Desmit baušļus, kur Viņš teica Mozum iet? Uz kalna virsotni, Sinaja kalna pašu virsotni. Tāpēc Mozum nācās kāpt pašā kalna virsotnē, lai iegūtu Desmit baušļus. Debesu Tēvs taču varēja teikt: „Mozu, tu sāc kāpt tur un Es sākšu šeit, un mēs satiksimies pusceļā.” Nē, Tam Kungam patīk piepūle, jo piepūle vainagojas atlīdzībā, kas citādākā veidā nav saņemama. Piemēram, vai jums kādreiz ir bijušas klavieru nodarbības?”

Bērni: „Jā.”

Pērle: „Es mācos vijoli.”

Prezidents Nelsons: „Vai jūs vingrināties spēlēšanā?”

Bērni: „Jā.”

Prezidents Nelsons: „Kas notiek, kad jūs pārstājat vingrināties?”

Pērle: „Sāk aizmirsties.”

Prezidents Nelsons: „Jā, jūs pārstājat progresēt, vai ne? Jā, Pērle, tā ir pareizā atbilde. Tas prasa piepūli, daudz smaga darba un mācīšanos, un tas nekad nebeidzas. Tas ir labi! Tas ir labi tāpēc, ka mēs vienmēr progresējam. Pat nākamajā dzīvē mēs turpināsim progresēt.”

Prezidenta Nelsona atbilde šiem dārgajiem bērniem ir attiecināma uz katru no mums. Tam Kungam patīk piepūle, un piepūle vainagojas atlīdzībā. Mēs turpinām vingrināties. Mēs vienmēr progresējam, kamēr vien cenšamies sekot Tam Kungam.⁵ Viņš šodien no mums nesagaida pilnību. Mēs turpinām kāpt savā personīgajā Sinaja kalnā. Tāpat kā agrākos laikos, mūsu ceļojums patiešām prasa piepūli, smagu darbu un mācīšanos, bet mūsu apņemšanās progresēt sniegs mums mūžīgu atlīdzību.⁶

Ko vēl mēs varam mācīties no pravieša Džozefa Smita un Pirmās vīzijas par piepūli, cītīgu darbu un mācīšanos? Kādā veidā Pirmā vīzija sniedz mums vadību mūsu unikālajās, pastāvīgajās lomās? Kā ticīgas sievietes, mēs varam smelties patiesus principus no pravieša Džozefa pieredzes, kas sniedz atziņas mūsu pašu atklāsmei. Piemēram:

Mēs strādājam, lai gan ir grūti.
Mēs vēršamies pie Svētajiem Rakstiem, lai saņemtu gudrību, kā rīkoties.
Mēs parādām savu ticību un paļāvību uz Dievu.
Mēs pielietojam savu spēku, lai pretotos pretinieka ietekmei.
Mēs pienesam mūsu sirds vēlmes Dievam.
Mēs pievēršamies Viņa gaismai, kas vada mūsu dzīves lēmumus un apņem mūs, kad mēs vēršamies pie Viņa.
Mēs saprotam, ka Viņš pazīst ikvienu no mums pēc vārda, un Viņš mums ir iedalījis individuālas lomas, kuras mums jārealizē.⁷

Turklāt Džozefs Smits atjaunoja zināšanas par to, ka mums ir dievišķs potenciāls un mūžīga vērtība. Pateicoties šīm attiecībām ar mūsu Debesu Tēvu, es ticu, ka Viņš sagaida no mums, ka mēs saņemsim no Viņa atklāsmi.

Tas Kungs pamācīja Emmu Smitu „saņem[t] Svēto Garu”, daudz mācīties, „nolik[t] šīs pasaules lietas un meklē[t] pēc labākām lietām”, un „pali[kt] pie derībām” ar Dievu.⁸ Mācīšanās ir neatņemama progresēšanas daļa, īpaši Svētā Gara pastāvīgā līdzdalība mums māca to, ko katram no mums vajadzētu atlikt malā — lietas, kuras varētu novērst mūsu uzmanību vai kavēt mūsu izaugsmi.

Prezidents Nelsons teica: „Es dedzīgi lūdzu, kaut jūs vairotu savu garīgi personīgo atklāsmju saņemšanas spēju!”⁹ Mūsu pravieša vārdi vienmēr ataust manā prātā, kad es domāju par sievietēm un viņu spēju „iznākt priekšā”. Viņš mūs lūdzas, kas norāda uz prioritāti. Viņš mums māca, kā garīgi izdzīvot šajā grēku pārņemtajā pasaulē, saņemot atklāsmes un atbilstoši rīkojoties.¹⁰ Kad mēs tā darām, godājot un dzīvojot pēc Tā Kunga pavēlēm, mums, tāpat kā Emmai Smitai, tiek apsolīts „taisnības kroni[s]”.¹¹ Pravietis Džozefs mācīja, cik svarīgi ir zināt, ka šis ceļš, pa kuru mēs ejam šajā dzīvē, ir Dievam tīkams. Bez šīm zināšanām mēs „savā prātā nogursim un noģībsim”.¹²

Šajā konferencē mēs dzirdēsim patiesas mācības, kas iedvesmos mūs mainīties, pilnveidoties un šķīstīt savu dzīvi. Pateicoties personīgajai atklāsmei, mēs varam novērst to, ko daži sauc par „vispārējās konferences pārsātinājumu”, kad mēs apņemamies visu izdarīt uzreiz. Sievietēm ir daudz pienākumu, taču ir neiespējami, un arī nav nepieciešams, visus šos pienākumus veikt vienlaicīgi. Svētais Gars palīdz mums noteikt to, kuram darbam mums šodien vajadzētu pievērsties.¹³

Tā Kunga mīlošā ietekme, kas izpaužas caur Svēto Garu, palīdz mums uzzināt Viņa prioritāti mūsu tālākajam progresam. Ja atsaucamies uz personīgo atklāsmi, tas noved pie personīgā progresa.¹⁴ Mēs ieklausāmies un rīkojamies.¹⁵ Tas Kungs teica: „Lūdziet Tēvu Manā Vārdā, ticībā ticot, ka jūs saņemsit, un jums būs Svētais Gars, kas pavēsta visu, kas ir nepieciešams.”¹⁶ Mūsu pastāvīgā loma sevī ietver pastāvīgas atklāsmes saņemšanu.

Kad šajā ziņā mēs iegūstam labākas prasmes, mēs varam saņemt lielāku spēku mūsu individuālajām lomām, lai kalpotu un veiktu glābšanas un paaugstināšanas darbu — patiesi „noliek[ot] šīs pasaules lietas un meklē[jot] pēc labākām lietām”.¹⁷ Pēc tam mēs varam efektīvāk iedvesmot mūsu jauno paaudzi rīkoties tāpat.

Brāļi un māsas, mēs visi meklējam Dieva spēku savā dzīvē.¹⁸ Starp sievietēm un vīriešiem ir brīnišķīga vienotība, kad mūsdienās tiek īstenots Dieva darbs. Mēs piekļūstam priesterības spēkam caur derībām, kuras pirmkārt noslēdzam kristību ūdeņos un tad — svētajos tempļos.¹⁹ Prezidents Nelsons mums mācīja: „Ikvienai sievietei un ikvienam vīrietim, kas stājas derībā ar Dievu un ievēro šīs derības, kā arī cienīgi piedalās priesterības priekšrakstu veikšanā, ir dota nepastarpināta piekļuve Dieva spēkam.”²⁰

Mana personīgā atzīšanās šodien ir tāda, ka es kā sieviete ne vienmēr esmu apzinājusies, ka caur savām derībām man ir pieeja priesterības spēkam.²¹ Māsas, es lūdzu, kaut mēs atpazītu un lolotu priesterības spēku, „paliek[ot] pie savām derībām”,²² pieņemtu patiesību no Svētajiem Rakstiem un pievērstu vērību mūsdienu praviešu vārdiem.

Drosmīgi paziņosim par savu uzticību mūsu Debesu Tēvam un mūsu Glābējam, esot „ar nesatricināmu ticību Viņam, pilnībā paļaujoties uz Tā nopelniem, kam ir vara izglābt”.²³ Priekpilni turpināsim šo ceļojumu uz savu garīgi augstāko potenciālu un palīdzēsim to pašu izdarīt apkārtējiem, sniedzot mīlestību, kalpojot, uzņemoties vadību un esot līdzjūtīgi.

Elders Džeimss E. Talmidžs mums maigi atgādināja: „Jēzus Kristus ir pats dižākais sieviešu un sieviešu lomas aizstāvis visā pasaulē.”²⁴ Apkopojot sieviešu pastāvīgo lomu šajā Atjaunošanas laikmetā, kā arī attiecībā uz katru no mums, kura loma ir pati svarīgākā? Es liecinu, ka tā ir spēja dzirdēt Viņu,²⁵ sekot Viņam,²⁶ paļauties uz Viņu,²⁷ un tā ir spēja nodot Viņa mīlestību citiem.²⁸ Es zinu, Viņš dzīvo.²⁹ Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.