Būt vienotiem, īstenojot Dieva darbu
Visefektīvākais veids, kā piepildīt mūsu dievišķo potenciālu, ir strādāt kopā — priesterības spēka un pilnvaru svētītiem.
Dārgās, brīnišķīgās māsas un brāļi, ir prieks būt kopā ar jums. Lai kur arī jūs klausītos, es sūtu apskāvienus savām māsām un sirsnīgus rokasspiedienus saviem brāļiem. Mēs esam vienoti Tā Kunga darbā.
Kad mēs domājam par Ādamu un Ievu, bieži vien pirmā doma, kas ienāk prātā, ir viņu idilliskā dzīve Ēdenes dārzā. Es iztēlojos, ka laikapstākļi vienmēr bija ideāli — ne pārāk karsts, ne pārāk auksts — un rokas stiepiena attālumā auga daudzveidīgi, gardi augļi un dārzeņi ās pret šiem norādījumiem, kas sākotnēji izraisīja zināmas bažas un apmulsumu.1 Bet, kad tie pieņēma lēmumus, kas uz visiem laikiem izmainīja viņu dzīvi, viņi iemācījās kopā strādāt un kļuva vienoti, lai piepildītu Dieva ieceri attiecībā uz viņiem un visiem pārējiem Viņa bērniem.
Tagad iztēlojieties šo pāri mirstīgā stāvoklī. Viņiem bija jāstrādā, lai nodrošinātu sev iztiku, daži dzīvnieki viņus uzlūkoja kā ēdienu, un bija smagi izaicinājumi, kurus varēja pārvarēt, tikai kopīgi apspriežoties un lūdzot. Es iztēlojos, ka bija brīži, kad viņu viedokļi atšķīrās tajā, kā tikt galā ar šiem izaicinājumiem. Taču caur Krišanu viņi iemācījās, cik svarīgi ir rīkoties vienotībā un mīlestībā. Pamācībās, ko tie saņēma no dievišķiem avotiem, viņiem tika mācīta pestīšanas iecere un Jēzus Kristus evaņģēlija principi, kas ļauj šo ieceri īstenot. Tā kā viņi saprata, ka viņiem ir vienots laicīgais nolūks un mūžīgais mērķis, mācīšanās kopīgi strādāt mīlestībā un taisnīgumā sniedza viņiem gandarījumu un panākumus.
Kad viņiem piedzima bērni, Ādams un Ieva mācīja savai ģimenei to, ko viņi bija iemācījušies no debesu vēstnešiem. Viņi koncentrējās arī uz to, lai palīdzētu saviem bērniem izprast un pieņemt tos principus, kas padarītu viņus laimīgus šajā dzīvē, kā arī sagatavotu viņus atgriezties pie saviem Debesu vecākiem pēc tam, kad tie pieaugs savās spējās un pierādīs savu paklausību Dievam. To visu darot, Ādams un Ieva iemācījās novērtēt savas atšķirīgās, stiprās puses un atbalstīja viens otru viņu mūžīgi nozīmīgajā darbā.2
Gadsimtiem un gadu tūkstošiem nākot un ejot, skaidrību par vīriešu un sieviešu iedvesmotajiem un savstarpēji atkarīgajiem ieguldījumiem aizmigloja maldi un pārpratumi. Laika posmā starp brīnumaino iesākumu Ēdenes dārzā un šo brīdi pretinieks ir diezgan veiksmīgi virzījies uz savu mērķi — radīt šķelšanos starp vīriešiem un sievietēm, lai iegūtu savā varā mūsu dvēseles. Lucifers zina: ja viņš izjauks vienotību, ko jūt vīrieši un sievietes, ja viņš spēs iesēt apjukumu mūsu dievišķajā vērtību sistēmā un derību pienākumos, viņš gūs panākumus ģimeņu iznīcināšanā, kas ir būtiskas mūžības vienības.
Sātans izmanto salīdzināšanu kā instrumentu, lai radītu pārākuma vai mazvērtības sajūtu, slēpjot mūžīgo patiesību, ka vīriešu un sieviešu iedzimtās atšķirības ir Dieva dotas un vienlīdzīgi novērtētas. Viņš ir mēģinājis noniecināt sieviešu ieguldījumu gan ģimenē, gan sabiedrībā, tādējādi samazinot viņu pacilājošo, pozitīvo ietekmi. Viņa mērķis, drīzāk, ir bijis — sekmēt cīņu par varu, nevis godināt unikālo vīriešu un sieviešu ieguldījumu, kas papildina viens otru un veicina vienotību.
Tā nu gadu gaitā un visā pasaulē pilnīga izpratne par dievišķo, savstarpēji atkarīgo, taču tajā pat laikā atšķirīgo sieviešu un vīriešu ieguldījumu un pienākumiem lielā mērā ir zudusi. Sievietes daudzās sabiedrībās, tai vietā, lai darbotos ar vīriešiem plecu pie pleca, ir tikušas pakļautas vīriešiem, un viņu aktivitātes aprobežojas šaurās jomās. Šādos tumsības laikos garīgā attīstība gandrīz pilnīgi apstājas; patiešām, pavisam nedaudz garīgās gaismas spēj iekļūt tādos prātos un sirdīs, kurās iesakņojušās dominēšanas tradīcijas.
Un tad atjaunotā evaņģēlija gaismas mirdzums atspīdēja „spožāk par sauli“ 3, kad Dievs Tēvs un Viņa Dēls Jēzus Kristus parādījās zēnam Džozefam Smitam agrā 1820. gada pavasarī tajā svētajā meža nostūrī, Ņujorkas štata ziemeļdaļā. Šis notikums aizsāka mūsdienu atklāsmes izliešanu no debesīm. Viens no pirmajiem Kristus sākotnējās Baznīcas elementiem, kam vajadzēja tikt atjaunotam, bija Dieva priesterības pilnvaras. Atjaunošanai turpinoties, vīrieši un sievietes atkal sāka apzināties, cik nozīmīgi un daudzsološi ir strādāt kā partneriem, Viņa pilnvarotiem un vadītiem šajā svētajā darbā.
1842. gadā, kad sievietes tik tikko nodibinātajā un nepieredzējušajā Baznīcā vēlējās izveidot oficiālu grupu, lai palīdzētu Dieva darbā, prezidents Džozefs Smits juta iedvesmu organizēt viņas „priesterības vadībā pēc priesterības parauga”.4 Viņš sacīja: „Es tagad dodu jums atbildību Dieva vārdā … [—] šis ir labāku dienu sākums.”5 Un kopš šī atbildība tika piešķirta, izglītības, politiskās un ekonomiskās iespējas sievietēm ir sākušas pakāpeniski augt visā pasaulē.6
Šī jaunā Baznīcas organizācija sievietēm, dēvēta par Palīdzības biedrību, nebija līdzīga citām tā laika sieviešu organizācijām, jo to nodibināja pravietis, kurš darbojās ar priesterības pilnvarām, lai piešķirtu sievietēm pilnvaras, svētus pienākumus un oficiālus amatus Baznīcas organizācijā, nevis ārpus tās.7
No pravieša Džozefa Smita dienām līdz mūsdienām visu lietu atjaunošana, kas rit uz priekšu, ir atnesusi zināšanas par to, cik nepieciešamas ir priesterības pilnvaras un spēks, lai palīdzētu gan vīriešiem, gan sievietēm izpildīt viņu dievišķi noteiktos pienākumus. Nesen mums tika mācīts, ka sievietes, kuras ir iesvētītas tā vadībā, kurš tur priesterības atslēgas, savos aicinājumos darbojas ar priesterības pilnvarām. 8
2019. gada oktobrī prezidents Rasels M. Nelsons mācīja, ka sievietēm, kuras templī saņēmušas endaumentu, ir priesterības spēks viņu dzīvē un viņu mājās, ja viņas ievēro tās svētās derības, ko ir noslēgušas ar Dievu.9 Viņš paskaidroja, ka „sievietēm, kuras ir apveltītas ar Dieva spēku, kas ieplūst viņu dzīvē caur viņu priesterības derībām, debesis ir atvērtas tikpat lielā mērā, kā vīriešiem, kuri ir šīs priesterības nesēji”. Un viņš mudināja ikvienu māsu „dāsni izmantot Glābēja spēku, lai palīdzētu savai ģimenei un citiem mīļajiem”.10
Tātad, ko tas nozīmē jums un man? Kā izpratne par priesterības pilnvarām un spēku maina mūsu dzīvi? Viena no galvenajām lietām ir saprast to, ka tad, kad sievietes un vīrieši strādā kopā, mēs sasniedzam krietni vairāk nekā tad, kad strādājam atsevišķi.11 Mūsu lomas ir savstarpēji papildinošas, nevis konkurējošas. Kaut arī sievietes netiek ordinētas priesterības amatos, kā tas tika minēts iepriekš, sievietes ir svētītas ar priesterības spēku, kad viņas ievēro savas derības, un viņas darbojas ar priesterības pilnvarām, kad viņas tiek iesvētītas aicinājumā.
Kādā skaistā augusta dienā man bija privilēģija būt kopā ar prezidentu Raselu M. Nelsonu Džozefa un Emmas Smitu atjaunotajās mājās Harmonijā, Pensilvānijā, netālu no vietas, kur šajās pēdējās dienās tika atjaunota Ārona priesterība. Mūsu sarunas laikā prezidents Nelsons runāja par to, ka sievietēm Atjaunošanā ir svarīga loma.
Prezidents Nelsons: „Viens no vissvarīgākajiem aspektiem, par ko man tiek atgādināts, kad es nāku uz šo priesterības atjaunošanas vietu, ir sieviešu svarīgā loma Atjaunošanā.
Kad Džozefs Smits sāka tulkot Mormona Grāmatu, kurš veica pierakstīšanu? Viņš pierakstīja mazliet, neko daudz. Iesaistījās Emma.
Un tad es domāju par to, kā Džozefs devās mežā blakus viņu mājām Palmīrā, Ņujorkā, lai lūgtu Dievu. Kurp viņš devās? Viņš devās uz Svēto birzi. Kādēļ viņš turp devās? Tādēļ, ka turp devās viņa māte, kad viņa vēlējās lūgt Dievu.
Tās ir tikai divas sievietes, kurām bija izšķiroša nozīme priesterības atjaunošanā un Baznīcas atjaunošanā. Bez šaubām mēs varētu teikt, ka mūsu sievas ir tikpat svarīgas šodien, kā viņas toreiz. Protams, viņas tādas ir.”
Līdzīgi Emmai un Lūsijai, un Džozefam, mēs visefektīvāk darbojamies tad, kad mūsos ir vēlme mācīties vienam no otra un kad esam vienoti savā mērķī — kļūt par Jēzus Kristus mācekļiem un šajā ceļā palīdzēt citiem.
Mums ir mācīts, ka „priesterība svētī Dieva bērnus neskaitāmos veidos. … [Baznīcas] aicinājumos, tempļu priekšrakstos, ģimenes attiecībās un klusā, individuālā kalpošanā pēdējo dienu svēto sievietes un vīrieši dodas uz priekšu, darbodamies ar priesterības spēku un pilnvarām. Šai vīriešu un sieviešu savstarpējai atkarībai Dieva darbā, ko viņi īsteno caur Viņa spēku, ir galvenā loma Jēzus Kristus evaņģēlijā, kas tika atjaunots caur pravieti Džozefu Smitu.”12
Vienotība ir būtiska dievišķajā darbā, kuru mēs esam privileģēti un aicināti darīt, taču tā nerodas pati no sevis. Ir nepieciešams pielikt pūles un veltīt laiku, lai patiešām kopīgi apspriestos — lai ieklausītos vienam otrā, saprastu otra uzskatus un dalītos pieredzēs, — bet, šādi rīkojoties, tiek pieņemts vairāk iedvesmotu lēmumu. Vai nu mājās, vai mūsu Baznīcas pienākumos — visefektīvākais veids, kā piepildīt mūsu dievišķo potenciālu, ir strādāt kopā — Viņa priesterības spēka un pilnvaru svētītiem — mūsu atšķirīgajās, taču papildinošajās lomās.
Kā šādas partnerattiecības izskatās mūsdienu derību sieviešu dzīvē? Ļaujiet man dalīties kādā piemērā.
Elisonei un Džonam bija unikālas partnerattiecības. Viņi brauca ar tandēma velosipēdu īsu un garu distanču sacensībās. Lai, braucot ar šo velosipēdu, varētu veiksmīgi sacensties, abu braucēju starpā jābūt harmonijai. Viņiem ir jānoliecas vienā un tajā pašā virzienā pareizajā brīdī. Neviens nevar dominēt pār otru, bet viņu komunikācijai ir jābūt skaidrai, un katram no viņiem ir jādara sava daļa. Tandēma pilots, priekšā braucošais, nosaka, kad bremzēt un mīties stāvus. Aizmugurē braucošajam jāpievērš uzmanība notiekošajam un jābūt gatavam pielikt papildus spēku, ja tandēms sāk atpalikt, vai mīties lēnāk, ja viņi pietuvojas pārāk tuvu citiem velosipēdistiem. Viņiem vienam otru jāatbalsta, lai virzītos uz priekšu un sasniegtu savu mērķi.
Elisone paskaidroja: „Brauciena pašā iesākumā pilots dod norādes „stāvus”, kad mums jāminas stāvus, un „bremzēt“, kad mums jāpārtrauc mīt pedāļus. Pēc kāda brīža aizmugurē braucošais iemācās sajust, kad pilots grasās piecelties vai bremzēt, un vārdi vairs nav nepieciešami. Mēs iemācījāmies būt uz viena viļņa, lai saprastu, kā otram veicas, un varējām sajust, kad vienam ir grūti; tad otrs centās pielikt vairāk pūļu, lai to kompensētu. Tā visa pamatā ir uzticēšanās un kopīgs darbs.”13
Džons un Elisone bija vienoti ne tikai braucot ar velosipēdu, bet viņi bija vienoti arī savā laulībā. Viņi abi vēlējās otra laimi vairāk nekā savu paša; katrs no viņiem meklēja otrā labo un pielika pūles, lai uzveiktu savas ne tik labās īpašības. Viņi uz maiņām uzņēmās vadību un pa kārtai sniedza vairāk tad, kad otram partnerim bija grūti. Katrs no viņiem novērtēja otra ieguldījumu un rada labākus risinājumus viņu izaicinājumiem, viņiem apvienojot savus talantus un resursus. Viņi ir patiesi saistīti viens ar otru caur Kristum līdzīgu mīlestību.
Kļūt saskaņotākiem ar dievišķo paraugu — vienotībā strādāt kopā — ir ārkārtīgi būtiski šajās dienās, kad daudzi koncentrējas tikai uz to, lai būtu pirmie. Sievietēm piemīt atšķirīgas, dievišķas spējas14, un viņām ir doti unikāli pienākumi, bet tie nav ne vairāk, ne mazāk svarīgāki par vīriešu talantiem un pienākumiem. Visi ir iecerēti un vajadzīgi, lai īstenotu Debesu Tēva dievišķo plānu, sniedzot katram Viņa bērnam vislabākās iespējas piepildīt savu dievišķo potenciālu.
Šodien „mums ir nepieciešamas sievietes ar drosmi un izpratni, kāda piemita mūsu mātei Ievai”,15 lai vienotībā ar saviem brāļiem vestu dvēseles pie Kristus.16 Vīriešiem nepieciešams kļūt par īstiem partneriem, nevis pieņemt, ka viņi ir vienpersoniski atbildīgi, vai „izlikties“ par partneriem, kamēr sievietes paveic lielu daļu darba. Sievietēm ir jāvēlas „iznākt priekšā [un] ieņem[t] savu pilntiesīgo un … nepieciešamo vietu”17 kā partnerēm, nevis domāt, ka viņām viss ir jāpaveic pašām, vai gaidīt, kad kāds pateiks viņām, kas jādara.18
Kad redzam sievietes kā svarīgas dalībnieces, tas nenozīmē, ka radām „vienlīdzību”, bet gan to, ka saprotam doktrināru patiesību. Tā vietā, lai veidotu programmu, kas palīdzētu to īstenot, mēs varam aktīvi strādāt pie tā, lai novērtētu sievietes tā, kā to dara Dievs — kā nepieciešamas partneres glābšanas un paaugstināšanas darbā.
Vai mēs esam gatavi? Vai mēs centīsimies pārvarēt mūsu kultūrā iesakņojušos aizspriedumus un pieņemt dievišķos paraugus un paradumus, kas balstīti uz pamatdoktrīnu? Prezidents Rasels M. Nelsons aicina mūs iet “roku rokā … pildot šo svēto darbu … [lai palīdzētu] sagatavot pasauli Tā Kunga Otrajai atnākšanai”.19 Tā darot, mēs iemācīsimies novērtēt katra cilvēka ieguldījumu un efektīvāk izpildīsim savas dievišķās lomas. Mēs jutīsim lielāku prieku, nekā jebkad esam pieredzējuši.
Kaut katrs no mums izvēlētos kļūt vienots Tā Kunga iedvesmotajā veidā, lai palīdzētu Viņa darbam virzīties uz priekšu! Mūsu mīļotā Glābēja, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.