Melhisedeka priesterība un tās atslēgas
Baznīcā priesterības pilnvaras tiek izmantotas, atbilstoši tā priesterības vadītāja norādījumiem, kuram ir šīs priesterības atslēgas.
Es esmu izvēlējies turpināt runāt par Dieva priesterību, par ko jau ir uzstājušies trīs iepriekšējie runātāji, kuri mācīja mums par to, kā priesterība svētī sievietes, jaunās sievietes un jaunos vīriešus.
Priesterība ir dievišķs spēks un pilnvaras, kas tiek uzticētas, lai tiktu izmantotas Dieva darbā visu Viņa bērnu labā. Termins priesterība nav attiecināms uz tiem, kuri ir ordinēti priesterības amatos, vai tiem, kuri izmanto priesterības pilnvaras. Vīrieši, kuri ir priesterības nesēji, paši par sevi nav „priesterība”. Kaut arī mums nevajadzētu dēvēt ordinētus vīriešus par priesterību, būtu pienācīgi atsaukties uz viņiem kā uz priesterības nesējiem.
Priesterības spēks pastāv gan Baznīcā, gan ģimenes organizācijā. Taču priesterības spēks un priesterības pilnvaras Baznīcā darbojas citādāk nekā ģimenē. Tas viss norit saskaņā ar Tā Kunga iedibinātajiem principiem. Dieva ieceres mērķis ir vadīt Viņa bērnus pretī mūžīgās dzīves iemantošanai. Mirstīgo ģimenēm šajā iecerē ir ļoti būtiska loma. Baznīca pastāv tālab, lai nodrošinātu mums mācību, pilnvaras un priekšrakstus, kas ir nepieciešami ģimenes attiecību turpināšanai mūžībā. Tādējādi ģimenes organizācijai un Jēzus Kristus Baznīcai ir savstarpēji stiprinoša saikne. Tādas priesterības svētības kā evaņģēlija pilnības saņemšana, kā arī kristīšanas, konfirmēšanas, Svētā Gara dāvanas saņemšanas, tempļa endaumenta un mūžīgās laulības priekšraksti ir vienlīdz lielā mērā pieejami kā vīriešiem, tā sievietēm.1
Priesterība, par kuru mēs šeit runājam, ir Melhisedeka priesterība, kas tika atjaunota evaņģēlija atjaunošanas pirmsākumos. Pēteris, Jēkabs un Jānis ordinēja Džozefu Smitu un Oliveru Kauderiju, pasludinot, ka tiem „ir valstības un laiku pilnības [evaņģēlija atklāšanas laikmeta] atslēgas” (Mācības un Derību 128:20). Šīs pilnvaras vecākie apustuļi bija saņēmuši no paša Glābēja. Visas pārējās priesterības pilnvaras un amati ir Melhisedeka priesterības pielikums (skat. Mācības un Derību 107:5), jo tā „tur virsvadības tiesības, un tai ir vara un pilnvaras pār visiem amatiem baznīcā visos pasaules [laikmetos]” (Mācības un Derību 107:8).
Baznīcā augstākās priesterības jeb Melhisedeka priesterības un zemākās priesterības jeb Ārona priesterības pilnvaras tiek īstenotas saskaņā ar priesterības vadītāja, piemēram, bīskapa vai prezidenta norādījumiem, kam ir piešķirtas attiecīgās priesterības atslēgas. Lai izprastu to, kā Baznīcā tiek īstenotas priesterības pilnvaras, mums ir jāizprot priesterības atslēgu princips.
Kaut arī Pēteris, Jēkabs un Jānis piešķīra Melhisedeka priesterībai piederīgās valstības atslēgas, tomēr priesterības atslēgu atjaunošana ar to nebeidzās. Dažas priesterības atslēgas tika nodotas vēlāk. Pēc pirmā tempļa iesvētīšanas šinī evaņģēlija atklāšanas laikmetā Kērtlandē, Ohaio štatā, trīs pravieši — Mozus, Elija un Ēlija — atjaunoja „šī atklāšanas laikmeta atslēgas”, kuru skaitā bija atslēgas, kas piederas Israēla sapulcināšanai un darbam Tā Kunga tempļos (skat. Mācības un Derību 110. nod.), kā prezidents Airings tikko tik pārliecinoši izklāstīja.
Vispazīstamākais atslēgu darbības piemērs parādās priesterības priekšrakstu izpildē. Priekšraksts ir svēta darbība, kurā ir ietverta derību slēgšana un svētību apsolīšana. Baznīcā visi priekšraksti tiek veikti ar tā priesterības vadītāja pilnvarojumu, kam ir piešķirtas attiecīgā priekšraksta atslēgas.
Priekšrakstus visbiežāk izpilda personas, kuras ir ordinētas priesterības amatā un darbojas pēc tā cilvēka norādījumiem, kam ir piešķirtas priesterības atslēgas. Piemēram, dažādus Ārona priesterības amatus ieņemošie piedalās Svētā Vakarēdiena priekšraksta izpildē, darbojoties ar bīskapa, kam ir piešķirtas Ārona priesterības atslēgas, atslēgu pilnvarojumu un pēc viņa norādījumiem. Tas pats princips ir attiecināms arī uz tiem priesterības priekšrakstiem, kurus sievietes izpilda templī. Kaut arī sievietēm nav piešķirti priesterības amati, viņas izpilda svētos tempļa priekšrakstus ar tempļa prezidenta pilnvarojumu, kuram ir piešķirtas tempļa priekšrakstu atslēgas.
Vēl viens piemērs priesterības pilnvaru īstenošanai pēc attiecīgo atslēgu turētāja norādījumiem ir kalpošana, ko īsteno vīrieši un sievietes, kuri ir aicināti mācīt evaņģēliju vietējo bīskapiju nodarbībās vai kalpojot misijā. Citu piemēru starpā ir bīskapijas vadītāju amatus ieņemošie, kuri īsteno savas vadītāju priesterības pilnvaras, pildot savus aicinājumus un tiekot iesvētīti, lai darbotos pēc tā priesterības vadītāja norādījumiem, kuram ir piešķirtas attiecīgās atslēgas viņu bīskapijā vai stabā. Tas ir tas veids, kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā tiek īstenotas un baudītas priesterības pilnvaras un spēks.2
Priesterības pilnvaras tiek īstenotas un tās svētības iemantotas arī pēdējo dienu svēto ģimenēs. Ar ģimeni es domāju priesterības nesēju — vīrieti — un sievieti, kuri ir precējušies, un viņu bērnus. Šajā terminā ietilpst arī nobīdes no ideālā attiecību modeļa, kas ir radušās nāves vai šķiršanās gadījumā.
Kaut arī principam, ka priesterības pilnvaras var tikt izmantotas tikai tāda cilvēka vadībā, kam ir attiecīgās priesterības atslēgas, ir būtiska loma Baznīcā, tomēr tas neattiecas uz ģimeni. Piemēram, tēvs prezidē un izmanto savā ģimenē priesterību ar viņam piešķirtās priesterības pilnvarām. Lai veiktu dažādos priesterības pienākumus savā ģimenē, viņam nav nepieciešami norādījumi vai apstiprinājums no kāda, kam ir priesterības atslēgas. Tas attiecas uz padomu došanu saviem ģimenes locekļiem, ģimenes sanāksmju noturēšanu, priesterības svētību došanu savai sievai un bērniem un dziedināšanas svētību došanu saviem ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem.3 Baznīcas pilnvarotie māca ģimeņu locekļus, taču viņi nevada priesterības pilnvaru izmantošanu ģimenēs.
Tas pats princips tiek piemērots arī tēva prombūtnes gadījumos, kad ģimeni vada māte. Prezidējot savās mājās, viņai ir būtiska loma tajā, lai caur savu tempļa endaumentu un saistīšanu ienestu savā ģimenē priesterības spēku un svētības. Kaut arī viņai nav pilnvaru priesterības svētību piešķiršanai, kuras var dot tikai tāda persona, kam ir attiecīgs priesterības amats, viņa var veikt visas pārējās ģimenes vadītājas funkcijas. Tādējādi viņa izmanto priesterības spēku savu bērnu labā, pār kuriem viņa prezidē, būdama savas ģimenes vadītāja.4
Ja tēvi turētu godā savu priesterību savā pašu ģimenē, tas sekmētu Baznīcas misijas īstenošanos daudz lielākā mērā, nekā jebkas cits, ko viņi varētu darīt. Tēviem, kuriem ir Melhisedeka priesterība, vajadzētu īstenot savas pilnvaras „ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību” (Mācības un Derību 121:41). Šim augstajam standartam, kas attiecas uz visu priesterības pilnvaru īstenošanu, vislielākā nozīme ir tieši ģimenē. Vēl priesterības nesējiem vajadzētu ievērot baušļus, lai tiem būtu priesterības spēks, ar ko piešķirt svētības saviem ģimenes locekļiem. Viņiem vajadzētu sekmēt mīlošu ģimenes attiecību veidošanos, lai ģimenes locekļi gribētu lūgt tiem svētības. Un vecākiem vajadzētu pamudināt savus bērnus uz biežāku priesterības svētību saņemšanu.5
Šajās konferences sanāksmēs, kur mēs meklējam īstermiņa patvērumu no laicīgajām raizēm postošās pandēmijas dēļ, mums ir tikuši mācīti vareni mūžības principi. Es mudinu ikvienu no mums pilnībā pievērst savu skatu šo mūžīgo un patieso mācību ievērošanai, lai mūsu miesa būtu „gaismas pilna” (3. Nefija 13:22).
Sprediķojot ļaužu pūlim, par ko ir rakstīts Bībelē un Mormona Grāmatā, Glābējs mācīja, ka mūsu laicīgais ķermenis var būt vai nu gaismas, vai tumsības pilns. Mēs, protams, vēlamies būt gaismas pilni, un mūsu Glābējs mācīja mums, kā mēs varam to panākt. Mums vajadzētu uzklausīt vēstījumus par mūžīgo patiesību. Viņš izmantoja salīdzinājumu ar acīm, caur kurām mēs uztveram savā ķermenī gaismu. Viņš paskaidroja, ka, ja vien mūsu acis būs pilnībā pievērstas Dievam — citiem vārdiem, ja mēs pievērsīsimies mūžīgās gaismas un izpratnes iegūšanai —, „visa [mūsu] miesa būs gaismas pilna” (Mateja 6:22; 3. Nefija 13:22). Bet, ja mūsu „acs būs ļauna” — tas ir, ja mēs pievērsīsim skatu ļaunajam, uzņemot to savā miesā —, Viņš brīdināja, ka „visa [mūsu] miesa būs pilna tumsas” (23. pants). Citiem vārdiem, tas, cik daudz mūsu ķermenī ir gaismas vai tumsas, ir atkarīgs no tā, kā mēs raugāmies uz mums mācīto, mūžīgo patiesību jeb kā mēs to uztveram.
Mums vajadzētu sekot Glābēja aicinājumam, cenšoties izprast mūžīgo patiesību un lūdzot pēc tās. Viņš galvo, ka mūsu Debesu Tēvs vēlas mācīt ikvienam tās patiesās mācības, pēc kurām tas tiecas (skat. 3. Nefija 14:8). Ja vien mēs to vēlamies un ja mūsu skats ir pilnībā pievērsts tam, lai to saņemtu, Glābējs sola, ka mums tiks atklāta mūžīgā patiesība (skat. 3. Nefija 14:7–8).
Turpretī Sātans dedzīgi vēlas mulsināt un maldināt mūs tādos būtiskos jautājumos kā Dieva priesterības izmantošana. Glābējs brīdināja par šādiem „viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses [ir] plēsīgi vilki” (3. Nefija 14:15). Viņš ieteica likt lietā pārbaudi, kas palīdz atpazīt patiesību citu mācību vidū, kuras var mūs samulsināt. „No viņu augļiem jums būs tos pazīt,” Viņš mācīja (3. Nefija 14:16). „Labs koks nevar nest nelabus augļus, nedz arī nelabs koks var nest labus augļus” (18. pants). Tādējādi mums vajadzētu raudzīties uz rezultātu — „uz augļiem” —, ko dāvā mums mācītie principi un cilvēki, kuri tos māca. Tā ir labākā atbilde uz daudziem iebildumiem, ko mums nākas dzirdēt, runājot par Baznīcu, tās mācībām, kārtību un vadību. Lieciet lietā šo pārbaudi, par kuru mācīja Glābējs. Raugieties uz augļiem — uz rezultātu.
Domājot par evaņģēlija un Jēzus Kristus atjaunotās Baznīcas augļiem, mēs līksmojam par to, kā Baznīca daudzu tās locekļu mūža gaitā ir paplašinājusies no vietējām draudzēm kalnu ieskautajos rietumapgabalos līdz šim brīdim, kad vairums no vairāk nekā 16 miljoniem Baznīcas locekļu mājo nevis Amerikas Savienotajās Valstīs, bet gan citviet. Mēs esam sajutuši, kā līdz ar šo izaugsmi pieaug arī Baznīcas spēja palīdzēt tās locekļiem. Mēs tiekam atbalstīti baušļu ievērošanā, atjaunotā evaņģēlija sludināšanas pienākumu īstenošanā, Israēla pulcināšanā un tempļu celšanā visā pasaulē.
Mūs vada pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, kura vadītāja dotības Tas Kungs ir izmantojis, lai sekmētu attīstību, ko mēs esam pieredzējuši vairāk nekā divos viņa prezidēšanas gados. Tagad mēs tiksim svētīti ar iespēju uzklausīt prezidentu Nelsonu, kurš mācīs mums, kā šajā grūtību periodā turpināt savu pilnveidi atjaunotajā Jēzus Kristus Baznīcā.
Es liecinu par mana teiktā patiesumu un pievienojos jums, lūdzot par mūsu pravieti, kuru mēs uzklausīsim kā nākamo. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.