Garīgi noteicošas atmiņas
Kad personiskas grūtības vai pasaules apstākļi, ko mēs nevaram kontrolēt, aptumšo mūsu ceļu, garīgi noteicošās atmiņas no mūsu dzīvības grāmatas ir kā mirdzoši akmeņi, kas palīdz apgaismot mūsu priekšā esošo ceļu.
Astoņpadsmit gadus pēc Pirmās vīzijas pravietis Džozefs Smits uzrakstīja plašu pārskatu par savu pieredzi. Viņš bija saskāries ar pretestību, vajāšanām, mocīšanu, draudiem un nežēlīgiem uzbrukumiem.1 Tomēr viņš turpināja drosmīgi liecināt par savu Pirmo vīziju: „Es patiesi redzēju gaismu, un tās gaismas vidū es redzēju divas Personas, un tās tik tiešām runāja ar mani, un kaut arī es tiku ienīsts un vajāts par to, ka teicos redzējis vīziju, tomēr tā bija patiesība. … Es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt.”2
Grūtajos brīžos Džozefa atmiņas aizsniedzās gandrīz divas desmitgades senā pagātnē — līdz pārliecībai par Dieva mīlestību pret viņu un līdz notikumiem, kas aizsāka sen pareģoto Atjaunošanu. Pārdomājot savu garīgo ceļojumu, Džozefs teica: „Es nevainoju nevienu, kas netic manai vēsturei. Ja es nebūtu pieredzējis to, ko esmu pieredzējis, es pats tai neticētu.”3
Taču tās pieredzes bija īstas, un viņš tās nekad neaizmirsa un nenoliedza, klusi apstiprinot savu liecību, dodoties uz Kārtidžu. „Es eju kā jērs uz nokaušanu,” viņš teica, „bet es esmu kluss kā vasaras rīts; mana sirdsapziņa ir tīra Dieva un visu cilvēku priekšā.”4
Jūsu garīgi noteicošās pieredzes
Pravieša Džozefa piemērā mums ir dota kāda mācība. Līdztekus mierīgajai vadībai, ko mēs saņemam no Svētā Gara, laiku pa laikam Dievs vareni un ļoti personiski apliecina katram no mums, ka Viņš mūs pazīst un mīl un ka Viņš mūs īpaši un atklāti svētī. Tad, mūsu grūtību brīžos, Glābējs atsauc šīs pieredzes mūsu atmiņā.
Padomājiet par savu dzīvi. Gadu gaitā es esmu uzklausījis tūkstošiem dziļi garīgu pieredžu no pēdējo dienu svētajiem visā pasaulē, kas man ir nešaubīgi apliecinājis, ka Dievs pazīst un mīl katru no mums un ka Viņš dedzīgi vēlas atklāt mums Sevi. Šie pārdzīvojumi mūsu dzīvē var rasties izšķirošos brīžos vai arī sākotnēji šķietami vienmuļos notikumos, bet tos vienmēr pavada ārkārtīgi spēcīgs Dieva mīlestības garīgais apstiprinājums.
Šādu garīgi noteicošu pieredžu atminēšanās liek mums mesties ceļos, paziņojot, kā to darīja pravietis Džozefs: „Tas, ko es saņēmu, bija no debesīm. Es to zinu, un es zinu, ka Dievs zina, ka es to zinu.”5
Četri piemēri
Apdomājiet savas garīgi noteicošās atmiņas, un es dalīšos dažos savos piemēros.
Pirms daudziem gadiem kāds gados vecs staba patriarhs, kuram bija divi vāji sirds vārstuļi, lūdza palīdzību toreizējam doktoram Raselam M. Nelsonam, lai gan tolaik nebija ķirurģiska risinājuma otram bojātajam vārstulim. Doktors Nelsons galu galā piekrita veikt operāciju. Lūk, prezidenta Nelsona teiktais:
„Pēc pirmā vārstuļa obstrukcijas mazināšanas mēs atvērām otru vārstuli. Mēs konstatējām, ka tas ir neskarts, bet tik ļoti izpleties, ka tas vairs nespēj darboties tā, kā tam vajadzētu. Pārbaudot šo vārstuli, man prātā skaidri ieskanējās vēsts — samazini gredzena apkārtmēru. Es paziņoju šo vēsti savam palīgam. „Vārstuļa audi būs pietiekami, ja mēs varēsim efektīvi samazināt gredzenu līdz tā normālajam lielumam.”
Bet — kā? … Man prātā skaidri kļuva redzams attēls, kurā parādīts, kā izvietot šuves, lai būtu attiecīgas ieloces un iešuves. … Es vēl joprojām atceros šo attēlu savā prātā — ar punktētām līnijām, kur būtu jāliek šuves. Labojums tika veikts atbilstoši shēmai, kas bija manā prātā. Mēs pārbaudījām vārstuli un konstatējām, ka noplūde ir ievērojami mazināta. Mans palīgs teica: „Tas ir brīnums.””6 Patriarhs nodzīvoja vēl daudzus gadus.
Doktors Nelsons tika vadīts. Un viņš zināja, ka Dievs zina, ka viņš zina, ka ir ticis vadīts.
Mēs ar Keitiju pirmo reizi satikām Beatrisi Magrē Francijā pirms 30 gadiem. Nesen Beatrise man pastāstīja par kādu pieredzi, kas ietekmēja viņas garīgo dzīvi neilgi pēc viņas kristībām pusaudzes vecumā. Šie ir viņas vārdi:
„Mūsu draudzes jaunieši kopā ar saviem vadītājiem bija devušies uz Lakano pludmali, pusotras stundas attālumā no Bordo.
Pirms atgriešanās mājās viens no vadītājiem nolēma pēdējo reizi nopeldēties un ar brillēm ienira viļņos. Kad viņš iznira, viņa brilles bija pazudušas. … Tās bija pazudušas okeānā.
Briļļu nozaudēšana liegtu viņam vadīt savu automašīnu. Mēs būtu grūtā situācijā — tālu no mājām.
Kāda māsa, ticības pilna, ieteica, lai mēs lūgtu Dievu.
Es nomurmināju, ka lūgšana mums neko nepalīdzēs, un negribīgi piebiedrojos grupai, lai publiski lūgtu, līdz viduklim stāvot tumšajā ūdenī.
Kad lūgšana bija beigusies, es pastiepu rokas, lai visus apšļakstītu. Kamēr es vilku roku pa okeāna virsmu, viņa brilles pēkšņi atradās man rokā. Mani pārņēma spēcīga sajūta, ka Dievs patiešām dzird mūsu lūgšanas un atbild uz tām.”7
Pēc četrdesmit pieciem gadiem viņa to atcerējās tā, it kā tas būtu noticis vakardien. Beatrise tika svētīta, un viņa zināja, ka Dievs zina, ka viņa zina, ka viņa ir tikusi svētīta.
Prezidenta Nelsona un māsas Magrē pieredzes bija ļoti atšķirīgas, tomēr viņu sirdīs bija iespiedušās neaizmirstamas, garīgi noteicošas atmiņas par Dieva mīlestību.
Šie noteicošie notikumi bieži vien atgadās, mācoties par atjaunoto evaņģēliju vai daloties evaņģēlijā ar citiem.
Šis attēls tika uzņemts Sanpaulu, Brazīlijā, 2004. gadā. Floripesa Lūcija Damasio no Ipatingas Brazīlijas staba bija 114 gadus veca. Runājot par savu pievēršanos ticībai, māsa Damasio man pastāstīja, ka misionāri viņas ciematā ir devuši svētību kādam smagi slimam mazulim, kurš brīnumainā kārtā izveseļojās. Viņa vēlējās uzzināt vairāk. Kad viņa lūdzās par viņu vēstījumu, nenoliedzama Gara liecība viņai apstiprināja to, ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis. 103 gadu vecumā viņa tika kristīta, un 104 gadu vecumā viņa saņēma endaumentu. Pēc tam, katru gadu, viņa veica 14 stundu ilgu braucienu ar autobusu, lai pavadītu nedēļu templī. Māsa Damasio bija saņēmusi Debesu apstiprinājumu, un viņa zināja, ka Dievs zina, ka viņa zina, ka viņas liecība ir patiesa.
Lūk, kādas garīgas atmiņas no manas pirmās misijas Francijā pirms 48 gadiem.
Klauvējot pie durvīm, mēs ar pārinieku atstājām Mormona Grāmatu kādai gados vecai sievietei. Kad mēs aptuveni pēc nedēļas atgriezāmies pie sievietes dzīvokļa, viņa atvēra durvis. Pirms tika pateikti jebkādi vārdi, es sajutu taustāmu, garīgu spēku. Spēcīgās izjūtas turpinājās, kad Alise Audubertes kundze mūs uzaicināja ienākt un pateica, ka ir izlasījusi Mormona Grāmatu un zina, ka tā ir patiesa. Kad mēs todien izgājām no viņas dzīvokļa, es lūdzu: „Debesu Tēvs, lūdzu, palīdzi man nekad neaizmirst to, ko es tikko sajutu.” Es nekad to neesmu aizmirsis.
Šķietami ikdienišķā brīdī pie durvīm, kas līdzinājās simtiem citu durvju, es sajutu Debesu spēku. Un es zināju, ka Dievs zina, ka es zinu, ka tika atvērti Debesu logi.
Individualizēti un nenoliedzami
Šie garīgi noteicošie brīži rodas dažādos laikos un dažādos veidos — individualizēti katram no mums.
Padomājiet par saviem mīļākajiem piemēriem Svētajos Rakstos. Apustuļa Pētera vārdi „sāpīgi ķēra [to] sirdis”, kas viņā klausījās.8 Lamaniešu sieva Abiša ticēja „viņas tēva ievērojamās parādības” dēļ.9 Un balss nāca Ēnosa prātā.10
Mans draugs Kleitons Kristensens aprakstīja kādu pieredzi, ko viņš guva, lasot Mormona Grāmatu ar dedzīgu lūgšanu sirdī: „Brīnišķīgs, silts, mīlošs Gars … apņēma mani un caurauda manu dvēseli, ieskaujot mani mīlestības sajūtā, ko es nebiju iedomājies, ka varētu sajust, [un šīs sajūtas turpinājās vakaru pēc vakara].”11
Ir brīži, kad garīgās sajūtas ieplūst mūsu sirdī kā uguns, izgaismojot mūsu dvēseli. Džozefs Smits skaidroja, ka reizēm mūsu prātā uzplaiksnī negaidītas idejas un dažkārt mēs sajūtam ieplūstam skaidru saprātu.12
Prezidents Dalins H. Oukss, atbildot kādam sirsnīgam vīram, kurš apgalvoja, ka nekad nav guvis šādu pieredzi, teica: „Varbūt uz jūsu lūgšanām ir atbildēts atkal un atkal, bet jūsu gaidas ir bijušas vērstas uz tik grandiozu zīmi vai uz tik skaļu balsi, ka, jūsuprāt, neviena atbilde nav bijusi.”13 Pats Glābējs runāja par kādiem cilvēkiem ar lielu ticību, kuri „tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu un neapzinājās to”.14
Kā jūs uzklausāt Viņu?
Mēs nesen dzirdējām prezidenta Rasela M. Nelsona teikto: „Es aicinu jūs dziļi un bieži padomāt par šo svarīgo jautājumu: „Kā jūs uzklausāt Viņu?” Es arī aicinu jūs spert soļus, lai uzklausītu Viņu labāk un biežāk.”15 Šorīt viņš atkārtoja šo aicinājumu.
Mēs dzirdam Viņu savās lūgšanās, savās mājās, Svētajos Rakstos, garīgajās dziesmās, kad mēs cienīgi pieņemam Svēto Vakarēdienu, kad mēs sludinām savu ticību, kad mēs kalpojam citiem un kad mēs kopā ar citiem ticīgajiem apmeklējam templi. Garīgi noteicoši brīži rodas, kad mēs ar lūgšanu klausāmies vispārējo konferenci un kad mēs labāk turam baušļus. Un, bērni, šīs pieredzes ir arī jums. Atcerieties, ka Jēzus „mācīja un kalpoja … bērniem, un … [bērni] runāja … lielas un brīnumainas lietas”.16 Tas Kungs teica:
„[Šīs zināšanas] jums ir dot[as] ar Manu Garu, … un, ja vien tas nebūtu ar Manu spēku, jums [tās] nevarētu būt;
tādēļ jūs varat liecināt, ka jūs esat dzirdējuši Manu balsi un zināt Manus vārdus.”17
Mēs varam „dzirdēt Viņu”, pateicoties Glābēja ne ar ko nesalīdzināmās Izpirkšanas svētībai.
Lai gan mēs nevaram izvēlēties laiku, kad saņemt šos noteicošos brīžus, prezidents Henrijs B. Airings sniedza šo padomu par mūsu sagatavošanos: „Šovakar un rītvakar jūs varētu lūgt un gremdēties pārdomās par jautājumu: „Vai Dievs ir sūtījis kādu vēsti, kas ir domāta tieši man? Vai es esmu saskatījis Viņa roku savā vai [savas ģimenes] dzīvē?””18 Ticība, paklausība, pazemība un patiess nolūks atver Debesu logus.19
Ilustrācija
Jūs par savām garīgajām atmiņām varētu domāt šādi. Ar pastāvīgu lūgšanu, apņēmību turēt savas derības un Svētā Gara dāvanu mēs virzāmies cauri savam dzīves ceļam. Kad personiskas grūtības, šaubas vai drosmes zudums aptumšo mūsu ceļu vai kad pasaules apstākļi, ko mēs nevaram kontrolēt, liek mums aizdomāties par nākotni, garīgi noteicošās atmiņas no mūsu dzīvības grāmatas ir kā mirdzoši akmeņi, kas palīdz apgaismot mūsu priekšā esošo ceļu, pārliecinot mūs, ka Dievs mūs pazīst, mīl un ir sūtījis Savu Dēlu Jēzu Kristu, lai palīdzētu mums atgriezties mājās. Un, kad kāds noliek malā savas noteicošās atmiņas un ir apmaldījies vai apjucis, mēs vēršam viņus pie Glābēja, daloties ar viņiem savā ticībā un atmiņās, palīdzot viņiem no jauna atklāt tos dārgos, garīgos brīžus, ko viņi reiz bija augstu vērtējuši.
Dažas pieredzes ir tik svētas, ka mēs sargājam tās savā garīgajā atmiņā un nedalāmies ar tām.20
„Eņģeļi runā ar Svētā Gara spēku, tāpēc viņi runā Kristus vārdus.”21
„Nedz arī eņģeļi ir pārstājuši kalpot cilvēku bērniem.
Jo lūk, tie ir pakļauti [Kristum], lai kalpotu saskaņā ar Viņa … pavēli, parādīdamies tiem, kam ir stipra ticība un nelokāms prāts katrā dievbijības veidā.”22
Un „Aizstāvis, Svētais Gars … jums visu mācīs un atgādinās jums visu”.23
Apskaujiet savas svētās atmiņas. Ticiet tām. Pierakstiet tās. Dalieties tajās ar savu ģimeni. Ticiet, ka jūs tās saņemsiet no jūsu Debesu Tēva un Viņa mīļotā Dēla.24 Lai tās vieš pacietību jūsu šaubās un sapratni jūsu grūtībās.25 Es jums apsolu — ja jūs labprāt atzīsiet un kā dārgumu glabāsiet garīgi noteicošos notikumus savā dzīvē, jūs gūsiet tos arvien vairāk un vairāk. Debesu Tēvs pazīst jūs un mīl jūs!
Jēzus ir Kristus, Viņa evaņģēlijs ir atjaunots, un, ja mēs paliekam uzticīgi, es liecinu, ka mēs būsim Viņa uz mūžīgiem laikiem, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.