Diženā iecere
Mums, kuri zina Dieva ieceri un kuri ir slēguši derību, lai tajā piedalītos, ir nepārprotams pienākums mācīt šo patiesību.
Pat nepieredzētu pārbaudījumu un izaicinājumu laikā mēs esam patiesi svētīti! Šajā vispārējā konferencē mēs esam saņēmuši bagātīgas svētības un izjutuši prieku par Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanu. Mēs esam līksmojuši par Tēva un Dēla vīziju, kas aizsāka Atjaunošanu. Mēs esam saņēmuši atgādinājumus par brīnumaino Mormona Grāmatas iznākšanu, kuras galvenais mērķis ir liecināt par Jēzu Kristu un Viņa mācību. Mēs esam tikuši atjaunoti caur priekpilnām atklāsmēm, ko ir saņēmuši gan pravieši, gan personīgi katrs no mums. Mēs esam dzirdējuši vērtīgas liecības par Jēzus Kristus bezgalīgo Izpirkšanu un Viņa burtisko Augšāmcelšanos. Un mums ir tikuši mācīti citi Viņa evaņģēlija pilnības principi, kas tika atklāti Džozefam Smitam pēc tam, kad Dievs Tēvs tikko aicinātajam pravietim paziņoja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17.)
Mēs esam tikuši stiprināti savās zināšanās par priesterības un tās atslēgu atjaunošanu. Mūsu apņemšanās lietot pareizo Tā Kunga Baznīcas nosaukumu, kas ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, ir tikusi atjaunota. Un mēs esam aicināti pievienoties gavēnim un lūgšanām, lai mazinātu esošās un turpmākās pasaules mēroga pandēmijas sekas. Šorīt mūs iedvesmoja Tā Kunga mūsdienu pravietis, mūs iepazīstinot ar vēsturisku Atjaunošanas vēstījumu. Mēs apliecinām, ka „tie, kuri lūgšanu pilni studēs Atjaunošanas vēstījumu un rīkosies ticībā, tiks svētīti ar liecību par tās dievišķumu un mērķi, kas ir sagatavot pasauli apsolītajai mūsu Kunga, Glābēja, Jēzus Kristus, Otrajai atnākšanai”.1
Iecere
Tas viss ir daļa no dievišķas ieceres, kuras mērķis ir dot iespēju Dieva bērniem tikt paaugstinātiem un kļūt tādiem, kā Viņš. Kā minēts Svētajos Rakstos, „diženā laimes iecere”, „pestīšanas iecere” un „glābšanas iecere” (Almas 42:8, 11, 5), šī iecere, kas atkāta Atjaunošanā, aizsākās ar padomi debesīs. Būdami gari, mēs vēlējāmies sasniegt mūžīgo dzīvi, ko baudīja mūsu debesu vecāki. Tajā brīdī mēs bijām attīstījušies tik tālu, cik vien varējām, bez laicīgās pieredzes fiziskajā ķermenī. Lai sniegtu šo pieredzi, Dievs Tēvs nolēma radīt Zemi. Iecerētajā laicīgajā dzīvē mums nāktos tikt grēka aptraipītiem, saskaroties ar pretestību, kas ir nepieciešama mūsu garīgajai izaugsmei. Mēs arī tiktu pakļauti fiziskajai nāvei. Lai Debesu Tēvs mūs varētu atprasīt no nāves un grēka, Viņa iecerē bija paredzēts Glābējs. Viņa augšāmcelšanās atpestītu visus no nāves un Viņa īstenotais Izpirkšanas upuris samaksātu nepieciešamo cenu par visu, kam ir jātiek attīrītam no grēka, ja vien mēs ievērotu nosacījumus, kas tika noteikti mūsu izaugsmes veicināšanai. Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai ir galvenā loma Tēva iecerē.
Debesu padomē visi Dieva gara bērni tika iepazīstināti ar Tēva ieceri, tostarp laicīgās dzīves sekām un pārbaudījumiem, dievišķo palīdzību un tās brīnišķīgo likteni. Mēs redzējām visu no sākuma līdz beigām. Visi neskaitāmie mirstīgie, kuri ir dzimuši uz šīs Zemes, izvēlējās Tēva ieceri un cīnījās par to debesu strīdā. Daudzi arī noslēdza derību ar Tēvu par to, ko viņi darīs laicīgās dzīves laikā. Veidā, kas nav ticis atklāts, mūsu rīcība garu pasaulē ietekmē mūsu laicīgo dzīvi.
Laicīgā dzīve un garu pasaule
Es tagad apkopošu dažus no Tēva ieceres galvenajiem principiem, kas mūs ietekmē laicīgās dzīves laikā un garu pasaulē, kas seko pēc tam.
Laicīgās dzīves mērķis un izaugsme pēc nāves, kas var turpināties pēc tās, sniedz iespēju Dieva bērniem kļūt tādiem, kāds ir Viņš. To Debesu Tēvs vēl visiem Saviem bērniem. Lai piedzīvotu šādu likteni, mūžīgie likumi pieprasa, lai mēs kļūtu šķīsti caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu, lai mēs varētu dzīvot ar Tēvu un Dēlu un baudīt paaugstināšanas svētības. Mormona Grāmatā tiek mācīts, ka „Viņš aicina visus nākt pie Viņa un baudīt Viņa labestību; un Viņš nevienam neliedz nākt pie Viņa, nedz baltam nedz melnam, nedz vergam nedz brīvam, nedz vīram nedz sievai; un Viņš atceras pagānus; un visi ir vienādi Dieva priekšā” (2. Nefija 26:33; skat. arī Almas 5:49).
Lai mēs kļūtu tādi, kādiem mums ir lemts būt, dievišķā iecere prasa, lai mēs izvēlētos atteikties no ļaunuma, kas kārdina mirstīgos rīkoties pretēji Dieva baušļiem un Viņa iecerei. Tā arī prasa, lai mēs tiktu pakļauti citām laicīgām grūtībām, piemēram, citu grēkiem vai kādiem fiziskiem trūkumiem, ar ko piedzimstam. Dažkārt nepieciešamā izaugsme ir labāk sasniedzama caur ciešanām un nelaimēm, nevis caur atbalstu un mieru. Nevienas laicīgās grūtības nevarētu piepildīt mūžīgo mērķi, ja dievišķa iejaukšanās mūs atbrīvotu no visām laicīgās dzīves negatīvajām sekām.
Šī iecere atklāj mūsu mūžīgo likteni, mūsu laicīgā ceļojuma mērķi un apstākļus, kā arī dievišķo palīdzību, ko mēs saņemsim. Dieva baušļi mūs brīdina neiekļūt bīstamās situācijās. Iedvesmotu vadītāju mācības vada mūsu ceļu un sniedz pārliecību, kas sekmē mūsu laicīgo ceļojumu.
Dieva iecere mums sniedz četrus lieliskus apliecinājumus, kas mums palīdz mūsu laicīgajā ceļojumā. Tie visi mums ir doti caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu — šīs ieceres galveno elementu. Pirmais mums apliecina, ka, patiecoties tam, ka Viņš cieta par grēkiem, ko mēs nožēlojam, mēs varat tikt no tiem attīrīti. Tad žēlastības pilnais un augstākais Soģis „tos vairs nepieminēs” (Mācības un Derību 58:42).
Otrais ir daļa no mūsu Glābēja īstenotās Izpirkšanas — tas, ka Viņš uzņēmās uz Sevis visas laicīgās vājības. Tas mums ļauj saņemt dievišķu palīdzību un spēku, lai panestu neizbēgamās laicīgās dzīves nastas — gan personīgas, gan vispārējas —, piemēram, karus un epidēmijas. Mormona Grāmata mums sniedz pašu skaidrāko aprakstu par šo būtisko Izpirkšanas spēku. Glābējs uz Sevis uzņēmās „Savas tautas sāpes un slimības, [un vājības]. … Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās” (Almas 7:11–12).
Trešais apliecinājums ir tas, ka Glābējs caur Savu bezgalīgo Izpirkšanu atsauc uzstādījumu, ka nāve ir galīga, un sniedz mums priekpilnu pārliecību, ka ikviens no mums tiks augšāmcelts. Mormona Grāmatā tiek mācīts: „Tad nu šī atjaunošana nāks pie visiem, kā veciem tā jauniem, kā nebrīviem tā brīviem, kā vīriešiem tā sievietēm, kā ļauniem tā taisnīgiem; un patiesi nezudīs pat tik daudz kā mats no viņu galvas; bet katra radība tiks atjaunota tās pilnīgā veidolā” (Almas 11:44).
Mēs svinam Augšāmcelšanos šajā Lieldienu laikā. Tas mums sniedz perspektīvu un spēku izturēt laicīgās dzīves grūtības, ar ko saskaras ikviens no mums un tie, kurus mēs mīlam, piemēram, fiziskus, garīgus un emocionālus trūkumus, ko mēs iegūstam piedzimstot vai pieredzam laicīgajā dzīvē. Pateicoties augšāmcelšanās procesam, mēs zinām, ka šie mirstīgajiem piemītošie trūkumi ir tikai īslaicīgi.
Atjaunotais evaņģēlijs mums apliecina, ka Augšāmcelšanās sniedz iespēju būt kopā ar mūsu ģimenes locekļiem — vīru, sievu, bērniem un vecākiem. Šis mums visiem ir spēcīgs pamudinājums pildīt mūsu ģimenes pienākumus laicīgajā dzīvē. Tas mums palīdz dzīvot kopā mīlestībā šajā dzīvē, gaidot priekpilnu atkalapvienošanos un sadraudzību nākamajā dzīvē.
Ceturtais un pēdējais apliecinājums ir tāds, ka mūsdienu atklāsme mums māca, ka mūsu pilnveidošanās nenoslēdzas laicīgās dzīves beigās. Par šo svarīgo apliecinājumu nav atklāts daudz. Mums ir teikts, ka šī dzīve ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu, un ka mums nevajadzētu atlikt mūsu grēku nožēlošanu (skat. Almas 34:32–33). Tomēr, tāpat mums tiek mācīts, ka garu pasaulē evaņģēlijs tiek sludināts pat „ļaunajiem un nepaklausīgajiem, kuri bija noraidījuši patiesību” (Mācības un Derību 138:29), un ka tie, kuri tiek tur mācīti, var nožēlot grēkus pirms Pēdējās tiesas (skat. 31.–34., 57.–59. pantu).
Lūk, daži citi mūsu Debesu Tēva ieceres pamati.
Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs mums sniedz unikālu redzējumu par šķīstību, laulību un bērnu radīšanu. Tas māca, ka laulība, saskaņā ar Dieva ieceri, ir nepieciešama, lai īstenotu tās mērķi — sniegt dievišķi noteiktus apstākļus laicīgās dzīvības radīšanai un sagatavot ģimenes locekļus mūžīgajai dzīvei. „Laulība cilvēkam ir noteikta no Dieva,” teica Tas Kungs, „lai zeme varētu atbilst tās radīšanas mērķim” (Mācības un Derību 49:15). Šajā ziņā Viņa plāns, protams, ir pretrunā ar dažiem spēcīgiem pasaulīgajiem uzskatiem, kas ir redzami likumos un paražās.
Spēks radīt laicīgo dzīvību ir viscildenākais spēks, ko Dievs ir devis Saviem bērniem. Tā lietošanu atļāva pirmais bauslis Ādamam un Ievai, taču tika dots cits svarīgs bauslis, lai aizliegtu tā nepareizu lietošanu. Jebkāda šo radīšanas spēju izmantošana ārpus laulības ietvariem ir vairāk vai mazāk grēcīga, pazemojot un sagrozot visdievišķāko vīriešu un sieviešu īpašību. Uzsvars, kas Atjaunotajā evaņģēlijā tiek likts uz Šķīstības likumu, ir saistīts ar mūsu radīšanas spēju mērķi Dieva ieceres īstenošanā.
Ko mums darīt tālāk?
Šīs Pirmās vīzijas, kas aizsāka atjaunošanu, 200–ajā gadadienā mēs zinām Tā Kunga ieceri, un mūs iedrošina divu gadsimtu svētības, kas ir saņemtas, patiecoties Viņa atjaunotajai Baznīcai. Šajā 2020. gadā mēs, kā teiktu optometristi, normāli saredzam pagātnē notikušo.
Taču, raugoties nākotnē, mēs vairs tik skaidri neredzam. Mēs zinām, ka tagad, divus gadsimtus pēc Atjaunošanas, garu pasaulē ir daudzi pieredzējuši strādnieki no laicīgās dzīves, kuri pabeidz šeit iesākto sludināšanu. Tāpat mēs zinām, ka tagad mums ir daudz vairāk tempļu, kuros izpildīt mūžības priekšrakstus to labā, kuri nožēlo grēkus un pieņem Tā Kunga evaņģēliju abās nāves priekškara pusēs. Tas viss sekmē mūsu Debesu Tēva ieceres virzību. Dieva mīlestība ir tik liela, ka, izņemot tikai dažus, kuri apzināti kļūs par pazušanas dēliem, Viņš ir nodrošinājis godības pilnu likteni visiem Saviem bērniem (skat. Mācības un Derību 76:43).
Mēs zinām, ka Glābējs atgriezīsies un mierpilni valdīs Tūkstošgadē, lai pabeigtu Dieva ieceres laicīgo daļu. Tāpat mēs zinām, ka būs dažādas taisnīgo un netaisnīgo augšāmcelšanās, kam attiecīgi sekos katra cilvēka Pēdējā tiesa.
Mēs tiksim tiesāti pēc saviem darbiem un sirds vēlmēm, un pēc tā, par kādiem cilvēkiem būsim kļuvuši. Šī tiesa liks visiem Dieva bērniem nokļūt kādā no godības valstībām, ko viņi būs nopelnījuši ar savu paklausību un kurā viņi jutīsies ērti. Šīs tiesas Soģis ir mūsu Glābējs, Jēzus Kristus (skat. Jāņa 5:22; 2. Nefija 9:41). Viņa viszinība Viņam dod pilnīgas zināšanas par visiem mūsu darbiem un vēlmēm — gan tām, ko nenožēlojām un nemainījām, gan tām, ko nožēlojām vai kas ir taisnīgas. Tādējādi pēc Viņa tiesas mēs visi atzīsim, „ka Viņa sodi ir taisnīgi” (Mosijas 16:1).
Noslēgumā es dalīšos pārliecībā, ko esmu guvis, patiecoties daudzām cilvēku vēstulēm un lūgumiem ļaut atgriezties Baznīcā pēc viņu vārdu izņemšanas no Baznīcas sarakstiem vai viņu atkrišanas. Daudzi mūsu Baznīcas locekļi līdz galam neizprot šo pestīšanas ieceri, kas sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem par doktrīnu un atjaunotās Baznīcas iedvesmoto politiku. Mums, kuri zina Dieva ieceri un kuri ir slēguši derību, lai tajā piedalītos, ir nepārprotams pienākums mācīt šo patiesību un darīt visu, ko varam, lai viņiem palīdzētu to saprast mūsu laicīgās dzīves apstākļos. Es liecinu par Jēzu Kristu, mūsu Glābēju un Pestītāju, kurš to visu padara iespējamu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.