Viņš varētu dziedināt mani!
Glābēja dziedinošais un pestījošais spēks attiecas uz nejaušām kļūdām, sliktiem lēmumiem, izaicinājumiem un visa veida pārbaudījumiem, kā arī uz mūsu grēkiem.
Moronijs apsola, ka, ja mēs lasīsim Mormona Grāmatu un pēc tam vaicāsim Dievam, Mūžīgajam Tēvam, sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū, Dievs pasludinās tās patiesumu ar Svētā Gara spēku.1 Miljoniem cilvēku ir pielietojuši šo apsolījumu un saņēmuši pārliecinošu liecību par Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības atjaunošanu.
Moronijs mudina mūs, lai tad, kad mēs lasām Mormona Grāmatu, mēs „atcerētos, cik žēlīgs Tas Kungs ir bijis pret cilvēku bērniem kopš Ādama radīšanas un līdz pat [šim] laikam, … un [pārdomātu] to savās sirdīs”.2 Mormona Grāmatā ietvertie stāsti un mācības mums atgādina un liecina par Glābēja mīlestību, līdzjūtību un žēlastību.
Mans tēvs nomira 2013. gada aprīlī. Gatavojoties viņa bēru uzrunai, es sapratu, kāda tā bija svētība — zināt un mīlēt viņa iecienītākās Svēto Rakstu rakstvietas. Viņš tajās dalījās ģimenes sanāksmēs un lasīja tās kopā ar mani, kad man bija vajadzīgs padoms, vadība vai manas ticības stiprināšana. Es dzirdēju viņu ar tām dalāmies uzrunās un norīkojumos. Es ne tikai zināju tās, bet joprojām atceros viņa balss skanējumu un garīgās sajūtas, kas bija manī, kad viņš tajās dalījās. Daloties Svētajos Rakstos un izjūtās, mans tēvs man palīdzēja izveidot stingru pamatu ticībai Tam Kungam Jēzum Kristum.
Manam tēvam īpaši patika stāsts par to, kā Glābējs apmeklēja Nefija ļaudis.3 Šis svētais stāsts vēsta par augšāmcelto un paaugstināto Kungu Jēzu Kristu. Viņš bija dzēris rūgto biķeri un izcietis visu, lai mēs neciestu, ja nožēlosim grēkus.4 Viņš bija apmeklējis garu pasauli un organizējis tur evaņģēlija sludināšanu.5 Viņš bija uzcēlies no mirušajiem un bija bijis kopā ar Tēvu, un saņēmis no Viņa norādījumus dalīties ar nefijiešiem Svētajos Rakstos, kas svētīs nākamās paaudzes.6 Viņš bija paaugstināts, un Viņam bija viss Viņa mūžīgais spēks un spējas. Mēs varam mācīties no ikkatras Viņa mācības detaļas.
3. Nefija 11. nodaļā mēs lasām, kā Glābējs nonāca no debesīm, lai mācītu nefijiešiem, ka Viņš ir Jēzus Kristus, par kura nākšanu pasaulē liecināja pravieši. Viņš paziņoja, ka Viņš ir Pasaules Gaisma un ka Viņš ir pagodinājis Tēvu, uzņemdamies pasaules grēkus. Viņš aicināja ļaudis nākt un likt savas rokas Viņa sānos, un pataustīt naglu rētas Viņa rokās un Viņa kājās. Viņš gribēja, lai viņi zinātu, ka Viņš ir Israēla Dievs, kurš tika nonāvēts par pasaules grēkiem. Ļaudis ar prieku gāja viens aiz otra, līdz visi bija redzējuši un pataustījuši, ka tas patiesi ir Viņš, par kuru pravieši bija rakstījuši, ka Tam jānāk.7
Jēzus mācīja nefijiešiem par to, cik svarīgi ir nožēlot grēkus, par to, ka jātop kā maziem bērniem, un par to, ka jātop kāda, kuram ir Viņa pilnvaras, kristītam. Pēc tam Viņš mācīja lielu daļu no mācības, ko mēs šogad studējam Jaunajā Derībā.
3. Nefija 17. nodaļā mēs lasām, ka Jēzus teica ļaudīm, ka Viņam ir laiks doties pie Tēva un arī parādīties pazudušajām Israēla ciltīm.8 Un Viņš pameta Savas acis uz ļaužu pulku, un Viņš pamanīja, ka viņi bija asarās, cieši raugoties uz Viņu, it kā lūgdami, lai Viņš paliek nedaudz ilgāk.9
Glābēja atbilde nefijiešiem bija gan aizkustinoša, gan pamācoša. Viņš teica: „Lūk, Mana sirds ir pilna līdzjūtības pret jums.”10
Es ticu, ka Viņa līdzjūtība bija kas daudz vairāk par atbildi uz ļaužu asarām. Šķiet, ka Viņš tos uzlūkoja caur Sava Izpirkšanas upura acīm. Viņš redzēja visas viņu sāpes, ciešanas un kārdinājumus. Viņš redzēja viņu slimības. Viņš redzēja viņu vājības, un, pateicoties Savām mokošajām ciešanām Ģetzemanē un Golgātā, Viņš zināja, kā palīdzēt viņiem viņu vājībās.11
Līdzīgi, kad mūsu Glābējs Jēzus Kristus uzlūko mūs, Viņš redz un izprot mūsu sāpes un grēku nastu. Viņš redz mūsu atkarības un izaicinājumus. Viņš redz visas mūsu grūtības un ciešanas — un ir līdzjūtības pilns pret mums.
Sekoja Viņa žēlīgais aicinājums nefijiešiem: „Vai jūsu vidū ir kādi slimie? Vediet viņus šurp. Vai jums ir kādi, kas ir klibi vai akli, vai tizli, vai kropli, vai spitālīgi, vai kas ir izkaltuši, vai kas ir kurli, vai kas sirgst jebkādā veidā? Vediet viņus šurp un Es tos dziedināšu, jo Es jūtu jums līdzi, Mana sirds ir piepildīta ar žēlastību.”12
Un ļaudis nāca „ar visiem tiem, kas sirga jebkādā veidā; un Viņš dziedināja ikvienu, kad tie tika atvesti pie Viņa”.13
1990. gadā mēs dzīvojām mazā Sales pilsētiņā Viktorijā, Austrālijā. Mēs bijām laimīgi aizņemti ar ģimenes, Baznīcas un darba pienākumiem. Kādā skaistā vasaras sestdienā, īsi pirms Ziemassvētkiem, mēs nolēmām apmeklēt dažus parkus un iecienītu pludmali. Pēc brīnišķīgi pavadītas dienas, spēlējoties ģimenes lokā, mēs visus iesēdinājām mašīnā un devāmies mājup. Braucot pie stūres, es uz mirkli iemigu un izraisīju frontālu sadursmi. Pēc dažiem mirkļiem atguvies, es pārlaidu skatu transportlīdzeklim. Manai sievai Maksīnai bija smagi lauzta kāja, un viņai bija grūti elpot. Viņai bija lauzts krūšu kauls. Mūsu trīs meitas bija šoka stāvoklī, bet, par laimi, izrādījās, ka viņām viss ir kārtībā. Man bija daži nelieli savainojumi. Taču mūsu piecus mēnešus vecais dēliņš nereaģēja.
Šajā negadījuma vietā — stresā un apjukumā — mūsu vecākā meita, 11 gadus vecā Keita, neatlaidīgi teica: „Tēti, tev jādod Jaromam svētība.” Pārvarot dažas grūtības, mums ar meitām izdevās izkļūt ārā no mašīnas. Maksīnu nevarēja pārvietot. Es uzmanīgi pacēlu Jaromu; tad, guļot zemē uz muguras, es maigi uzliku viņu uz savām krūtīm un iedevu viņam priesterības svētību. Kad pēc aptuveni 40 minūtēm ieradās ātrā palīdzība, Jaroms bija pie samaņas.
Tajā vakarā es atstāju trīs ģimenes locekļus slimnīcā un ar divām meitām klusumā braucu ar taksometru mājās. Visu garo nakti es lūdzu Debesu Tēvam, lai mana ģimene un ievainotie otrā transportlīdzeklī atveseļotos. Manas lūgšanas un daudzu citu cilvēku dedzīgi izteiktās lūgšanas tika atbildētas ar žēlastību. Laika gaitā visi tika dziedināti, saņemot lielu svētību un sirsnīgu žēlastību.
Tomēr es turpināju izjust dziļu vainas izjūtu un nožēlu par tik briesmīga negadījuma izraisīšanu. Es modos naktī un pārdzīvoju šausminošos notikumus. Gadiem ilgi es cīnījos, lai sev piedotu un rastu mieru. Tad, būdams priesterības vadītājs un palīdzot citiem nožēlot grēkus, un palīdzot viņiem izjust Glābēja līdzjūtību, žēlastību un mīlestību, es sapratu, ka Viņš varētu dziedināt mani.
Glābēja dziedinošais un pestījošais spēks attiecas uz nejaušām kļūdām, sliktiem lēmumiem, izaicinājumiem un visa veida pārbaudījumiem, kā arī uz mūsu grēkiem. Kad es vērsos pie Viņa, mana vainas izjūta un nožēla pamazām tika aizstāta ar mieru un atpūtu.
Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Īstenodams Izpirkšanu visas cilvēces labā, Glābējs pavēra ceļu, kā tie, kuri Viņam seko, var piekļūt Viņa dziedinošajam un spēcinošajam pestīšanas spēkam. Šīs garīgās privilēģijas ir pieejamas visiem, kuri cenšas Viņu uzklausīt un Viņam sekot.”14
Brāļi un māsas, neatkarīgi no tā, vai jūs nesat neatrisināta grēka nastu, ciešat par sen pret jums izdarītu pārkāpumu vai arī jums ir grūtības sev piedot kādu nejaušu kļūdu, jums ir pieejams Glābēja Jēzus Kristus dziedinošais un pestījošais spēks.
Es liecinu, ka Viņš dzīvo. Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Viņš mūs mīl. Viņš ir līdzjūtīgs pret mums, Viņš ir pilns žēlastības, un Viņš var jūs dziedināt. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.