Pēc ceturtās dienas
Ja mēs virzīsimies uz priekšu ar ticību Jēzum Kristum, tad allaž pienāks ceturtā diena. Viņš vienmēr nāks mums palīgā.
Kā jau mums šorīt tika atgādināts, šodien ir Pūpolsvētdiena, kas iezīmē Glābēja triumfālo ienākšanu Jeruzalemē, sākoties svētajai nedēļai pirms Viņa īstenotās diženās Izpirkšanas, kurā ietilpa Viņa ciešanas, krustā sišana un Augšāmcelšanās.
Neilgi pirms Viņa pareģotās ienākšanas pilsētā, būdams pilnībā nodevies Savam kalpošanas darbam, Jēzus Kristus no Savām dārgajām draudzenēm Marijas un Martas saņēma vēsti, ka viņu brālis Lācars ir saslimis.1
Lai gan Lācars bija smagi slims, Tas Kungs „vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. Un tikai pēc tam Viņš [teica] mācekļiem: „Iesim atkal uz Jūdeju!””2 Pirms ceļojuma uzsākšanas uz Savu draugu mājām Betānijā „Jēzus [Saviem mācekļiem] skaidri [teica]: „Lācars nomiris.”3
Kad Jēzus ieradās Betānijā, kur vispirms satika Martu un pēc tam Mariju, katra no viņām — iespējams, aiz sarūgtinājuma par Viņa novēloto ierašanos —, sasveicinoties ar Viņu, sacīja: „Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.”4 Marta vēlāk iesaucās: „Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.”5
Šīm četrām dienām Marijas un Martas skatījumā bija būtiska nozīme. Saskaņā ar dažām rabīnu mācībām tika uzskatīts, ka mirušā gars paliek pie ķermeņa trīs dienas, dāvājot cerību, ka dzīvībai vēl ir iespējams atgriezties. Taču, iestājoties ceturtajai dienai, šī cerība ir zudusi — varbūt tādēļ, ka ķermenis tad jau sāk bojāties un „ož”.6
Marija un Marta bija izmisušas. „Tad Jēzus, redzēdams [Mariju] raudam, … garā aizgrābts noskuma
un sacīja: „Kur jūs viņu esat likuši?” Tie Viņam saka: „Kungs, nāc un redzi!”7
Tieši šajā brīdī mēs ieraugām vienu no Glābēja laicīgās kalpošanas varenajiem brīnumiem. Sākumā Tas Kungs teica: „Noņemiet akmeni!”8 Pēc tam, pateicies Savam Tēvam, „Viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!”
Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Jēzus sacīja tiem: „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.””9
Mums, tāpat kā Marijai un Martai, ir dota iespēja pieredzēt šajā mirstībā it visu — pat bēdas10 un vājības.11 Ikviens no mums piedzīvos sirdssāpes, ko rada kāda mums mīļa cilvēka zaudējums. Mūsu laicīgajā ceļojumā var ietilpt kāda personīga slimība vai kāda mums mīļa cilvēka novārdzinoša slimība; depresija, trauksme vai citas garīgās veselības problēmas; finansiālas grūtības; nodevība; grēks. Un dažkārt to visu pavada bezcerības izjūta. Es neesmu nekāds izņēmums. Es, līdzīgi jums, esmu pieredzējis neskaitāmus izaicinājumus, kas šajā dzīvē ir sagaidāmi. Mani piesaista šis stāsts par Glābēju un tas, ko tas man māca par mūsu attiecībām ar Viņu.
Savu lielāko raižu brīžos mēs, tāpat kā Marija un Marta, meklējam Glābēju vai lūdzam Tēvu pēc Viņa dievišķās iejaukšanās. Stāsts par Lācaru māca mums principus, kas var tikt attiecināti uz mūsu personīgo dzīvi, kad mēs sastopamies ar saviem individuālajiem izaicinājumiem.
Kad Glābējs ieradās Betānijā, visi jau bija zaudējuši cerību, ka Lācars varētu tikt glābts, — bija pagājušas četras dienas, un viņš bija devies mūžībā. Dažkārt mūsu personīgo izaicinājumu brīžos mums var šķist, ka Kristus nāk par vēlu, un tas var kļūt par izaicinājumu mūsu cerībai un ticībai. Mana pārliecība un liecība ir tāda, ka, ja mēs virzīsimies uz priekšu ar ticību Jēzum Kristum, tad allaž pienāks ceturtā diena. Viņš vienmēr nāks mums palīgā vai atmodinās mūsos cerību. Viņš ir apsolījis:
„Jūsu sirdis lai neizbīstas.”12
„Es jūs neatstāšu [bez mierinājuma], bet nākšu pie jums.”13
Dažkārt var šķist, ka Viņš nenāk pie mums līdz pat, tēlaini izsakoties, ceturtajai dienai, kad visas cerības šķiet zudušas. Bet kādēļ tik vēlu? Prezidents Tomass S. Monsons mācīja: „Mūsu Debesu Tēvs, kurš dāvā mums tik daudz iepriecinājuma, zina arī, ka mēs mācāmies, augam un kļūstam stiprāki tad, ja stājamies pretī grūtībām un pārvaram pārbaudījumus, caur kuriem mums ir jāiziet.”14
Pat pravietim Džozefam Smitam nācās saskarties ar ārkārtīgi smagu ceturtās dienas pieredzi. Vai atceraties viņa dedzīgo lūgšanu? „Ak Dievs, kur Tu esi? Un kur ir tā telts, kas sedz Tavu apslēpto vietu?”15 Paļaujoties uz Viņu, mēs varam sagaidīt līdzīgu atbildi: „Mans dēls [vai meita], miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs tikai mazu brītiņu.”16
Vēl viens vēstījums, ko mēs varam gūt no stāsta par Lācaru, ir nojausma par mūsu personīgo lomu dievišķajā iesaistē, pēc kuras mēs tiecamies. Pietuvojies kapam, Jēzus sākumā teica tiem, kuri tur atradās: „Noņemiet akmeni!”17 Vai gan ar to spēku, kāds piemita Glābējam, Viņš Pats nebūtu varējis brīnumaini, bez piepūles novelt šo akmeni? Tas būtu bijis iespaidīgs skats un neaizmirstama pieredze, tomēr Viņš sacīja pārējiem: „Noņemiet akmeni!”
Otrkārt, Tas Kungs „stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!””18 Vai nebūtu bijis iespaidīgāk, ja Tas Kungs Pats brīnumainā kārtā būtu aizvirzījis Lācaru pie ieejas, lai pēc akmens novelšanas viņš uzreiz būtu redzams ļaužu pūlim?
Treškārt, kad Lācars iznāca, „kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Jēzus sacīja tiem: „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.””19 Esmu pārliecināts, ka Tas Kungs spēja izdarīt tā, lai Lācars stāvētu pie ieejas, jau būdams tīrs un visiem pieejams, ar līdzās skaisti salocītiem apbedīšanas autiem.
Ko es gribu teikt, uzsverot šos aspektus? Katrai no šīm trim darbībām bija kaut kas kopīgs — nevienā no tām nevajadzēja izmantot Kristus dievišķo spēku. To, ko varēja paveikt Viņa mācekļi, Viņš lika darīt viņiem. Mācekļi neapšaubāmi bija spējīgi paši pārvietot akmeni; Lācars pēc augšāmcelšanas pats bija spējīgs piecelties un parādīties pie alas ieejas; un tie, kuri mīlēja Lācaru, noteikti paši spēja palīdzēt viņam novilkt apbedīšanas drānas.
Taču vienīgi Kristum bija spēks un pilnvaras uzcelt Lācaru no mirušajiem. Man ir radies iespaids, ka Glābējs sagaida, lai mēs darītu visu, ko mēs varam, un Viņš darīs to, ko spēj vienīgi Viņš.20
Mēs zinām, ka „ticība [Tam Kungam Jēzum Kristum] ir rīcības princips”21 un „brīnumi nerada ticību, bet stipra ticība veidojas caur paklausību Jēzus Kristus evaņģēlijam. Citiem vārdiem, ticība ir iegūstama caur taisnīgumu.”22 Ja mēs centīsimies rīkoties taisnīgi, stājoties svētajās derībās un ievērojot tās, kā arī pielietojot savā dzīvē Kristus mācību, mums būs ne vien pietiekama ticība, lai spētu izturēt līdz ceturtajai dienai, bet ar Tā Kunga palīdzību mēs arī spēsim pārvietot akmeņus, kas ir mūsu ceļā, pieceļoties no izmisuma un atbrīvojoties no visa, kas mūs sasaista. Kaut arī Tas Kungs sagaida, ka mēs „darīsim … visu, kas ir mūsu spēkos”,23 paturiet prātā, ka Viņš sniegs mums tajā visā nepieciešamo palīdzību, ja vien mēs uz Viņu paļausimies.
Kā mēs varam pārvietot akmeņus un celt uz Viņa klints?24 Mēs varam ievērot praviešu padomus.
Piemēram, pagājušajā oktobrī prezidents Rasels M. Nelsons dedzīgi lūdza mums uzņemties atbildību attiecībā uz savu personīgo liecību par Glābēju un Viņa evaņģēliju, strādāt, lai to iegūtu un lolotu, barot to ar patiesību un izvairīties no tās piesārņošanas ar neticīgo maldīgajām filozofijām. Viņš apsolīja ikvienam no mums: „Ja jūs par savu augstāko prioritāti izvirzīsiet centienus nepārtraukti stiprināt savu liecību par Jēzu Kristu, raugieties pēc brīnumiem, kas notiks jūsu dzīvē.”25
Mēs to varam!
Kā mēs varam, tēlaini izsakoties, celties un iznākt ārā? Mēs varam priekpilni nožēlot grēkus un izvēlēties paklausīt baušļiem. Tas Kungs ir teicis: „Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.”26 Mēs varam censties ik dienu nožēlot grēkus un priekpilni virzīties uz priekšu ar labprātīgu sirdi, kas pārpilna mīlestības pret To Kungu.
Mēs to varam!
Kā mēs varam ar Tā Kunga palīdzību „atraisīties”, atbrīvojoties no visa, kas mūs sasaista? Mēs varam apzināti sasaistīties visupirms ar mūsu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, caur derībām. Elders D. Tods Kristofersons mācīja: „Kāds ir [mūsu] morālā un garīgā spēka avots, un kā lai mēs to iegūstam? Šis avots ir Dievs. Mums tiek dota piekļuve šim spēkam caur mūsu derībām ar Viņu. … Šo dievišķo līgumu ietvaros Dievs apņemas mūs atbalstīt, iesvētīt un paaugstināt apmaiņā pret mūsu apņemšanos — kalpot Viņam un ievērot Viņa baušļus.”27 Mēs varam stāties svētajās derībās un ievērot tās.
Mēs to varam!
„Noveliet akmeni!” „Nāc ārā!” „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.”
Padomi, baušļi un derības. Mēs to varam!
Elders Džefrijs R. Holands ir apsolījis: „Dažas svētības tiek dotas drīz, dažas — vēlāk, bet dažas netiks dotas līdz pat debesu valstības laikam; taču tie, kuri pieņem Jēzus Kristus evaņģēliju, tās noteikti iemantos.”28
Un, visbeidzot: „Turiet drošu prātu un nebīstieties, jo Es, Tas Kungs, esmu ar jums un stāvēšu jums klāt.”29
Šis ir mans apliecinājums un liecība Viņa, kurš vienmēr nāks palīgā, — Jēzus Kristus — svētajā Vārdā, āmen.