Miera valdnieka sekotāji
Tiecoties attīstīt Glābējam piemītošās īpašības, mēs varam kļūt par darbarīkiem, caur kuriem pasaulē ienāk Viņa miers.
Piepildot Caharijam doto pravietojumu1, Jēzus triumfāli iejāja svētajā pilsētā, sēžot uz ēzeļa, kas literatūrā tika uzskatīts par „senu jūdu karaliskās ģimenes simbolu”2 — tik tiešām atbilstoši ķēniņu Ķēniņam un Miera valdniekam.3 Viņu ieskāva daudz līksmojošu mācekļu, kas uz ceļa, pa kuru Jēzus pārvietojās, bija izklājuši savas drēbes, palmu zarus un citus zaļumus. Viņi slavēja Dievu, skaļā balsī saucot: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.”4 Turpinot ar: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!”5 Šis majestātiskais notikums, ko mēs svinam šinī dienā, kas ir zināma kā Pūpolsvētdiena, bija priekpilna prelūdija mokošajiem notikumiem, kas norisinājās tajā liktenīgajā nedēļā, kuras kulminācija bija Glābēja nesavtīgais upuris un grandiozais brīnums — tukšais kaps.
Būdami Viņa sekotāji, mēs esam īpaši ļaudis, aicināti sludināt par Jēzus tikumiem6 un sekmēt mieru, kas tik dāsni tiek mums piedāvāts caur Viņu un Viņa Izpirkšanas upuri. Šis miers ir dāvana, kas apsolīta visiem, kuri pievērsīs savu sirdi Glābējam un dzīvos taisnīgi; šāds miers mums sniedz spēku izbaudīt laicīgo dzīvi un ļauj izturēt mūsu ceļa sūros pārbaudījumus.
1847. gadā Tas Kungs deva konkrētas norādes pionieru svētajiem, kuriem bija nepieciešams miers, lai viņi varētu saglabāt savaldību un būt vienoti, saskaroties ar negaidītajām grūtībām ceļā uz rietumiem. Cita starpā Tas Kungs svētajiem deva noradījumus „pārst[āt] strīdēties vien[am] ar otru; pārst[āt] runāt ļaunu vien[am] par otru”.7 Svētajos Rakstos ir apliecināts, ka tiem, kuri dara taisnības darbus un tiecas staigāt Tā Kunga Gara lēnprātībā, tiek apsolīts miers, kas viņiem ir nepieciešams, lai izdzīvotu šīs satraukuma pilnās dienas, kurās mēs šodien dzīvojam.8
Kā Miera valdnieka mācekļiem — mums ir norādīts dzīvot tā, lai mūsu sirdis būtu sasaistītas „vienotībā un mīlestībā citam pret citu”.9 Mūsu mīļotais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, nesen teica: „Strīdi apgāna visu, par ko iestājās un mācīja Glābējs.”10 Mūsu pravietis arī lūdza, lai mēs „darīt[u] visu, kas ir [mūsu] spēkos, lai izbeigtu personīgās nesaskaņas, kas šobrīd plosās [mūsu] sirdīs un [mūsu] dzīvēs”.11
Apsvērsim šos principus, ņemot vērā Kristus tīro mīlestību pret mums, ko mēs, Viņa sekotāji, tiecamies izjust cits pret citu. Svētajos Rakstos šāda veida mīlestība tiek saukta par žēlsirdību.12 Kad mēs domājam par žēlsirdību, mūsu prāts parasti pievēršas cēlsirdīgiem darbiem un dāsniem ziedojumiem, kas atvieglo to cilvēku ciešanas, kuri piedzīvo fiziskas, materiālas vai emocionālas grūtības. Tomēr žēlsirdība nav saistīta tikai ar to, ko mēs ziedojam citiem, — tā ir Kristum piemītoša īpašība, kas var kļūt par daļu no mūsu rakstura. Nav nekāds pārsteigums, ka Tas Kungs pavēlēja mums tērpties žēlsirdības saitēs kā apmetnī, „kas ir pilnības un miera saites”.13 Bez žēlsirdības mēs neesam nekas14 un nevaram iemantot to vietu, ko Tas Kungs mums ir sagatavojis Debesu Tēva mājokļos.15
Jēzus nevainojami parādīja, ko nozīmē iemiesot šīs pilnības un miera saites — it īpaši stājoties pretī mokošajiem notikumiem, kas beidzās ar Viņa nonāvēšanu. Brīdi padomājiet, kā Jēzus jutās, kad Viņš pazemīgi mazgāja Savu apustuļu kājas, apzinoties, ka viens no viņiem tajā pašā naktī Viņu nodos.16 Vai kad Jēzus pēc dažām stundām žēlīgi dziedināja ausi vienam no vīriem, kurš bija pavadījis Jūdu — Viņa nodevēju —, lai Viņu apcietinātu.17 Vai pat tad, kad Glābējs, stāvot Pilāta priekšā, tika augsto priesteru un vecaju netaisnīgi apsūdzēts un neatbildēja ne vārda pret nepatiesajiem apvainojumiem, kas bija vērsti pret Viņu, liekot romiešu valdniekam brīnīties.18
Caur šiem trim traģiskajiem notikumiem Glābējs, par spīti pārmērīgajām bēdām un satraukumam, kas viņu nomāca, ar Savu piemēru mācīja mums, ka žēlsirdība „ir lēnprātīga [un] ir laipna, … neskauž, … nelielās, … nav uzpūtīga, … neizturas piedauzīgi, … nemeklē savu labumu, … neskaistas [un] nepiemin ļaunu”.19
Vēl viens aspekts, ko būtu svarīgi uzsvērt un kas tiešā veidā ietekmē mūsu māceklību un to, kā mēs sekmējam Glābēja mieru, ir tas, kā mēs cits pret citu izturamies. Glābēja laicīgajā kalpošanā Viņš ar Savām mācībām pievērsās ne tikai, bet jo īpaši mīlestības, žēlsirdības, pacietības, pazemības un līdzjūtības tikumiem, kas ir to cilvēku pamata iezīmes, kuri vēlas tuvoties Viņam un sekmēt Viņa mieru. Šādas īpašības ir dāvanas no Dieva, un, cenšoties tās attīstīt, mēs sāksim uzlūkot mūsu tuvāko atšķirības un vājības ar dziļāku empātiju, iejūtību, cieņu un iecietību. Viena no acīmredzamākajām pazīmēm, ka mēs tuvojamies Glābējam un kļūstam līdzīgāki Viņam, ir tā mīlošā, pacietīgā un laipnā maniere, ar kādu mēs izturamies pret saviem līdzcilvēkiem, neatkarīgi no apstākļiem.
Mēs bieži sastopam cilvēkus, kuri izsaka negatīvas un pat nievājošas piezīmes par citos pamanītajām iezīmēm, vājībām un viņu viedokļiem — galvenokārt tad, ja šīs iezīmes un viedokļi atšķiras vai ir pretrunā viņu pašu rīcībai vai uzskatiem. Bieži var redzēt, ka šie cilvēki izsaka šādas piezīmes, nododot tālāk citiem, kuri atkārto to, ko ir dzirdējuši, īsti nezinot visus ar konkrēto situāciju saistītos apstākļus. Diemžēl sociālie mediji pamudina mūs uz šādu izturēšanos relatīvas patiesības un caurskatāmības vārdā. Ja tām nav nekādu ierobežojumu, digitālas sarunas bieži noved cilvēkus pie personīgiem uzbrukumiem un karstiem strīdiem, izraisot vilšanos, ievainojot sirdis un izplatot kvēlu naidīgumu.
Nefijs pravietoja, ka pēdējās dienās ienaidnieks plosīsies un kūdīs cilvēkus dusmoties pret to, kas ir labs.20 Svētajos Rakstos tiek mācīts, ka „katra lieta, kas aicina un vilina darīt labu un mīlēt Dievu, un kalpot Viņam, ir Dieva iedvesmota”.21 No otras puses, tas, „kas ir ļauns, nāk no velna, jo velns ir Dieva ienaidnieks un nepārtraukti cīnās pret Viņu, un nepārtraukti aicina un vilina uz grēku, un darīt to, kas ir ļauns”.22
Apsverot šo pravieša mācību, nav nekāds pārsteigums, ka viena no pretinieka taktikām ir uzkurināt ienaidu un naidīgumu Dieva bērnu sirdīs. Viņš priecājas, redzot, kā cilvēki kritizē, izsmej un apmelo cits citu. Šāda rīcība var sagraut cilvēka raksturu, reputāciju un pašvērtējumu, īpaši gadījumos, kad cilvēks tiek netaisnīgi tiesāts. Ir būtiski pievērst uzmanību tam, ka, pieļaujot šāda veida attieksmes izpausmes savā dzīvē, mēs atbrīvojam savā sirdī vietu ienaidnieka iedēstītai savstarpējo nesaskaņu sēklai, tādējādi riskējot iekrist viņa nepiesātināmajos slazdos.
Ja mēs neuzmanām savas domas, vārdus un rīcību, mēs varam sapīties ienaidnieka izsmalcinātajās viltībās, kas sagraus mūsu attiecības ar apkārtējiem un mūsu mīļajiem.
Brāļi un māsas, būdami Dieva īpašie ļaudis un viņa miera sekmētāji, mēs nevaram atļaut ļaunajam ar viņa viltībām ieņemt vietu mūsu sirdīs. Mēs nevaram nest tik iznīcinošu nastu, kas iznīdē jūtas, attiecības un pat dzīvību. Evaņģēlijs ir liela prieka vēsts.
Protams, neviens no mums nav nevainojams, un ir skaidrs, ka ir brīži, kad mēs tiekam ievilināti šāda veida uzvedības īstenošanā. Savā pilnīgajā mīlestībā, ar visaptverošajām zināšanām par mūsu cilvēciskajām nosliecēm Glābējs vienmēr cenšas mūs brīdināt par šādām briesmām. Viņš mums mācīja: „Jo ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.”23
Mani dārgie brāļi un māsas, tiecoties attīstīt Kristum piemītošās īpašības, mēs varam kļūt par darbarīkiem Viņa miera nešanai pasaulē pēc Viņa paša iedibinātā parauga. Es aicinu jūs apdomāt, kā mēs varētu mainīties, lai kļūtu par tādiem cilvēkiem, kuri uzmundrina un atbalsta apkārtējos; par cilvēkiem, kuriem ir saprotoša un piedodoša sirds; par cilvēkiem, kuri citos meklē to labāko, vienmēr atceroties, ka, „ja kaut kur ir jebkas tikumīgs, jauks, labi novērtēts vai uzslavas vērts, mēs šādas lietas meklējam”.24
Es jums apsolu, ka, tiecoties pēc šīm īpašībām un attīstot tās, mēs soli pa solim kļūsim sirsnīgāki un jūtīgāki pret mūsu līdzgaitnieku vajadzībām25 un pieredzēsim prieku, mieru un garīgo izaugsmi.26 Tas Kungs, bez šaubām, atpazīs mūsu pūliņus un dāvās mums nepieciešamās dāvanas, lai mēs kļūtu iecietīgāki un pacietīgāki, saskaroties cits ar cita atšķirībām, vājībām un nepilnībām. Turklāt, mēs daudz labāk spēsim pretoties tieksmei — aizvainoties vai aizvainot tos, kuri mūs sāpina. Mūsu vēlme piedot, kā to darīja Glābējs, tiem, kuri slikti izturas vai runā ļaunu par mums, noteikti vairosies un kļūs par daļu no mūsu rakstura.
Kaut mēs visi šodien, šinī Pūpolsvētdienā, izklātu savas mīlestības drānas un žēlsirdības palmu lapas, lai ietu pa pēdām Miera valdniekam, gatavojoties nākamsvētdienas brīnuma — tukšā kapa — svinēšanai. Būdami brāļi un māsas Kristū, priecīgi sauksim: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!”27
Es liecinu, ka Jēzus Kristus dzīvo un ka Viņa pilnīgā mīlestība, kas izpaudās caur Viņa Izpirkšanas upuri, tiek dāvāta visiem tiem, kuri vēlas sekot Viņam un izbaudīt Viņa mieru kā šinī pasaulē, tā nākamībā. To es saku Glābēja un Pestītāja Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.