Jūsu patriarhālā svētība — iedvesmota vadība no Debesu Tēva
Mana patriarhālā svētība palīdzēja man saprast manu patieso mūžīgo identitāti — kas es patiesībā esmu un par ko varu kļūt.
Mani uzaudzināja brīnišķīgi vecāki, kuri mīlēja evaņģēliju un uzticīgi mācīja to saviem bērniem. Diemžēl manu mīļo vecāku laulībā gadiem ilgi bija nesaskaņas. Es biju Sākumskolas bērna vecumā, kad man pateica, ka viņi, visticamāk, kādu dienu izšķirsies, un man un maniem brāļiem un māsām būs jāizvēlas, ar kuru no vecākiem dzīvot. Tādēļ vairākus gadus es pieredzēju ievērojamu trauksmi; tomēr dāvana no mana Debesu Tēva — mana patriarhālā svētība — galu galā man visu izmainīja.
11 gadu vecumā, arvien vairāk raizējoties par savu vecāku attiecībām, es ļoti vēlējos saņemt savu patriarhālo svētību. Es zināju, ka Debesu Tēvs mani pazina — caurcaurēm — un zina par manu īpašo situāciju. Un es zināju arī to, ka saņemšu no Viņa norādījumus. Es saņēmu savu patriarhālo svētību, tiklīdz man apritēja 12 gadi. Tas notika vairāk nekā pirms pusgadsimta, taču es spilgti atceros šīs svētās pieredzes detaļas.
Par laimi, mums ir iedvesmoti norādījumi par patriarhālajām svētībām Baznīcas Vispārējā rokasgrāmatā:
„Katram cienīgam, kristītam Baznīcas loceklim ir tiesības saņemt patriarhālo svētību, kas sniedz iedvesmotu vadību no Debesu Tēva.”
Baznīcas loceklim jābūt „pietiekami nobriedušam, lai izprastu svētības nozīmīgumu un svētumu” un „izprastu evaņģēlija pamatdoktrīnu”.
„Ideālā gadījumā Baznīcas loceklim vajadzētu būt pietiekami jaunam, lai daudzi svarīgi lēmumi dzīvē vēl būtu priekšā. … Priesterības vadītājiem nevajadzētu noteikt minimālo vecumu, kad Baznīcas loceklis varētu saņemt patriarhālo svētību. …
Katra patriarhālā svētība ir svēta, konfidenciāla un personīga. …
Personai, kura saņem patriarhālo svētību, vajadzētu augstu vērtēt tās vārdus, apdomāt tos un dzīvot tā, lai būtu cienīga apsolītās svētības saņemt šajā dzīvē un mūžībā.”1
Mūsu mīļotais prezidents Rasels M. Nelsons atkārtoti ir mācījis par patriarhālās svētības nozīmīgumu2, ka tā katram saņēmējam sniedz „paziņojumu par izcelsmi līdz Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam”3 un ka katra svētība „jums ir personīgie Svētie Raksti”.4
Mana patriarhālā svētība man bija ārkārtīgi svarīga manā jaunībā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, caur Svētā Gara spēku mana patriarhālā svētība palīdzēja man saprast manu patieso mūžīgo identitāti — kas es patiesībā esmu un par ko es varētu kļūt. Tā man palīdzēja saprast, kā mācīja prezidents Nelsons, ka es esmu „Dieva dēls”, „derības bērns” un „Jēzus Kristus māceklis”.5 Es zināju, ka mans Debesu Tēvs un mans Glābējs mani pazīst un mīl, un ka Viņi personīgi iesaistās manā dzīvē. Tas palīdzēja man vēlēties tuvināties Viņiem un vairot savu ticību un paļāvību uz Viņiem.
Kāds dārgs draugs, kurš pievienojās Baznīcai, būdams jaunais pieaugušais, pastāstīja: „Kad patriarhs uzlika savas rokas uz manas galvas un izrunāja manu vārdu, viss izmainījās … ne tikai toreiz, bet uz visu manu atlikušo mūžu. Es uzreiz sajutu, ka caur spēku, ar kuru viņš runāja, mani pazīst ļoti tuvu un līdz dvēseles dziļumiem. Vārdi, ko viņš izteica, caurvija visu manu būtību. Es zināju, ka Debesu Tēvs mani pazina — caurcaurēm.”
Zināšanas par to, kas es patiesībā esmu, palīdzēja man saprast un rast vēlmi darīt to, ko Dievs no manis sagaidīja.6
Tā mani vedināja studēt derības, kuras biju noslēdzis, un apsolītās svētības Dieva derībā ar Ābrahāmu.7 Tā man sniedza mūžības perspektīvu, kas iedvesmoja mani vēl pilnīgāk ievērot savas derības.
Es bieži studēju savu patriarhālo svētību — jaunieša vecumā bieži vien katru dienu. Tas man palīdzēja sajust Svētā Gara mierinošo un vadošo ietekmi, kas savukārt palīdzēja mazināt manu satraukumu, sekojot Viņa pamudinājumiem. Tā vairoja manu vēlmi — aktīvi ieaicināt gaismu, patiesību un Svēto Garu, ik dienu studējot Svētos Rakstus un lūdzot, un cenšoties uzcītīgāk studēt Dieva pravieša un apustuļu mācības un sekot tām. Mana patriarhālā svētība man arī palīdzēja raisīt vēlmi būt paklausīgākam mana Debesu Tēva gribai, un šī koncentrēšanās palīdzēja man pieredzēt lielu prieku, neskatoties uz maniem personiskajiem apstākļiem.8
Katru reizi, kad es studēju savu patriarhālo svētību, es saņēmu garīgu spēku. Kad mani vecāki beidzot izšķīrās, mana patriarhālā svētība, kā to mācīja prezidents Tomass S. Monsons, bija man kļuvusi par „dārgu un nenovērtējamu personīgo dārgumu” — patiesi par „personīgo Liahonu”.9
Taču, lūdzu, nepārprotiet. Es nebiju perfekts. Es pieļāvu dažādas kļūdas. Mana mūžīgā pāriniece var apstiprināt, ka es joprojām tās pieļauju. Taču mana patriarhālā svētība palīdzēja man un joprojām palīdz rast vēlmi rīkoties labāk un būt labākam.10 Manas patriarhālās svētības bieža studēšana vairoja manu vēlmi — pretoties kārdinājumam. Tā man palīdzēja iegūt vēlmi un drosmi nožēlot grēkus, un grēku nožēlošana arvien vairāk kļuva par priekpilnu procesu.
Man bija ļoti svarīgi saņemt savu patriarhālo svētību, kamēr es biju jauns un kamēr mana liecība joprojām veidojās. Un es mūžam būšu pateicīgs, ka mani vecāki un bīskaps saprata, ka mana vēlme norādīja uz manu gatavību.
Kad man bija 12 gadu, pasaule bija daudz mazāk mulsinoša un izklaidīga par mūsdienu pasauli. Prezidents Nelsons mūsdienas ir aprakstījis kā pašu sarežģītāko laiku pasaules vēsturē — pasauli, kas ir grēku piesātināta un egocentriska.11 Par laimi, mūsu jaunieši mūsdienās ir nobriedušāki nekā tad, kad man bija 12 gadu, un arī viņiem ir jāpieņem ārkārtīgi svarīgi lēmumi, kamēr viņi ir jauni! Arī viņiem ir jāzina, kas viņi patiesībā ir un ka Dievs viņus mīl un pilnībā zina par viņiem!
Ne visi vēlēsies savu patriarhālo svētību tad, kad es to vēlējos. Taču es lūdzu, lai tie Baznīcas locekļi, kuri vēl nav saņēmuši savu patriarhālo svētību, lūgšanu pilni censtos uzzināt, kad viņi būs gatavi. Es apsolu — ja jūs garīgi sagatavosieties, jūsu pieredze, tāpat kā manējā, būs jums svēta. Es arī lūdzu, lai tie, kuri jau ir saņēmuši savu patriarhālo svētību, to studētu un augstu vērtētu. Manas patriarhālās svētības lološana manā jaunībā svētīja mani ar drosmi, kad biju to zaudējis, ar mierinājumu, kad jutos baiļpilns, ar mieru, kad sajutu nemieru, ar cerību, kad sajutu bezcerību, un ar prieku, kad man tas visvairāk bija nepieciešams. Mana patriarhālā svētība palīdzēja vairot manu ticību un paļāvību uz manu Debesu Tēvu un manu Glābēju. Tā arī vairoja manu mīlestību pret Viņiem — un tā joprojām to vairo.12
Es liecinu, ka patriarhālās svētības patiešām sniedz iedvesmotu vadību no Debesu Tēva. Es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls — mūsu Glābējs, Jēzus Kristus — dzīvo un ir īsti, Viņi mūs pazīst, mūs mīl un vēlas mūs svētīt. Es arī ar pārliecību zinu, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir Dieva pravietis uz Zemes mūsdienās. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.