Līksmības balss!
Tempļu celtniecība ir bijusi viena no visu praviešu augstākajām prioritātēm, sākot ar pravieti Džozefu Smitu.
„Tad nu ko mēs dzirdam evaņģēlijā, ko mēs esam saņēmuši? Līksmības balsi! Žēlastības balsi no debesīm; un patiesības balsi no zemes; … līksmības balsi dzīvajiem un mirušajiem; liela prieka vēstis.”1
Brāļi un māsas, nav iespējams klausīties šajos pravieša Džozefa Smita vārdos un neatplaukt lielā smaidā!
Džozefa gaviļu pilnais sauciens patiesi atspoguļo šo pilnīgo un majestātisko prieku, kas rodams Dieva, mūsu Debesu Tēva, diženajā laimes iecerē, jo Viņš mums ir apliecinājis — „cilvēki ir, lai viņi gūtu prieku”.2
Mēs visi gavilējām aiz prieka3 mūsu pirmslaicīgajā dzīvē, kad izdzirdējām Dieva laimes ieceri, un mēs turpinām gavilēt aiz prieka šeit, kad dzīvojam saskaņā ar Viņa ieceri. Taču kādā tieši kontekstā pravietis sniedza šo priecīgo paziņojumu? Kas raisīja šīs dziļi izjustās emocijas?
Pravietis Džozefs mācīja par kristībām mirušo labā. Šī patiesi bija brīnišķīga atklāsme, kas tika saņemta ar lielu prieku. Kad Baznīcas locekļi pirmo reizi uzzināja to, ka viņi var kristīties par mirušajiem tuviniekiem, viņi līksmoja. Vilfords Vudrafs par šo teica: „Brīdī, kad es par to izdzirdēju, mana dvēsele priekā salēcās!”4
Kristības mūsu mīļoto mirušo labā nebija vienīgā patiesā mācība, ko Tas Kungs atklāja un atjaunoja. Bija vēl daudzas citas dāvanas jeb dāvinājumi, ko Dievs vēlējās pasniegt Saviem dēliem un meitām.
Šīs pārējās dāvanas ir: priesterības pilnvaras; derības un priekšraksti; laulības, kas var ilgt mūžīgi; bērnu piesaistīšana saviem vecākiem, kļūstot par daļu no Dieva ģimenes; un vislielākā svētība, kas ir atgriešanās mājās mūsu Dieva, Debesu Tēva, un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, klātbūtnē. Visas šīs svētības ir iespējamas, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai.
Tā kā Dievs uzskatīja, ka šīs svētības ir vienas no Viņa augstākajām un svētākajām svētībām5, Viņš norādīja celt svētas ēkas, kur Viņš varētu piešķirt saviem bērniem šīs dārgās dāvanas.6 Šīs ēkas kļuva par Viņa mājām uz Zemes. Šīs ēkas kļuva par tempļiem, kur tas, kas Viņa Vārdā, ar Viņa vārdu un ar Viņa pilnvarām tiek saistīts jeb siets uz zemes, tiks saistīts arī debesīs.7
Dažiem no mums kā Baznīcas locekļiem šodien var būt viegli pieņemt šīs brīnišķīgās mūžīgās patiesības par pašsaprotamām. Tās ir kļuvušas par daļu no mums. Dažkārt ir lietderīgi uzlūkot tempļus ar to cilvēku acīm, kuri par tiem uzzina pirmo reizi. Es to daudz labāk sapratu, pateicoties kādai nesenai pieredzei.
Pagājušajā gadā, pirms atkārtoti tika iesvētīts Tokijas Japānas templis, daudzi viesi ne no mūsu ticības atnāca apraudzīt šo templi. Vienā šādā apskates ekskursijā piedalījās kāds dziļdomīgs vadītājs no citas reliģijas. Mēs mūsu viesim mācījām par Debesu Tēva laimes ieceri, Jēzus Kristus Pestītāja lomu šajā iecerē un mūžīgo ģimeņu doktrīnu, proti, ka caur saistīšanas priekšrakstu ģimenes var tikt savienotas uz mūžību.
Ekskursijas noslēgumā es aicināju mūsu draugu dalīties savās sajūtās. Attiecībā uz ģimeņu apvienošanu pagātnē, tagadnē un nākotnē šis labais vīrs atklāti jautāja: „Vai jūsu Baznīcas locekļi tiešām saprot, cik dziļa ir šī doktrīna?” Viņš piebilda: „Šī, iespējams, ir vienīgā mācība, kas var vienot šo tik ļoti sašķelto pasauli.”
Kas par svarīgu novērojumu! Šo vīru neaizkustināja tikai izsmalcināti un meistarīgi uzbūvētais templis vien, bet gan brīnišķā un dziļā doktrīna par to, ka ģimenes ir apvienotas un piesaistītas Debesu Tēvam un Jēzum Kristum uz mūžību.8
Tamdēļ mums nav jājūtas pārsteigtiem, kad pat cilvēks ne no mūsu ticības pamana tempļa darba varenību. Kas mums ir kļuvis ierasts un ikdienišķs, citiem, kas par to dzird vai to izjūt pirmo reizi, tas dažkārt šķiet kā kaut kas lielisks un varens.
Lai arī tempļi bija senos laikos, ar Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanu tempļu celtniecība ir bijusi viena no visu praviešu augstākajām prioritātēm, sākot ar pravieti Džozefu Smitu. Un ir viegli saprast, kāpēc tas tā ir.
Kad pravietis Džozefs mācīja par kristībām mirušo labā, viņš atklāja vēl vienu diženu mācību. Viņš mācīja: „Ļaujiet man jums apliecināt, ka šie ir tie principi saistībā ar mirušajiem un dzīvajiem, kuriem nevar vienkārši paiet garām attiecībā uz mūsu glābšanu. Jo viņu glābšana ir nepieciešama un būtiska mūsu glābšanai, … viņi nevar bez mums tikt darīti pilnīgi — nedz varam mēs bez saviem mirušajiem tikt darīti pilnīgi.”9
Mēs varam redzēt, ka nepieciešamība pēc tempļiem un darba, kas tiek paveikts kā dzīvo, tā arī mirušo labā, kļūst pavisam skaidra.
Pretinieks ir modrībā. Tempļos paveiktie priekšraksti un derības apdraud viņa spēku, un viņš cenšas ar visiem iespējamiem līdzekļiem apturēt šo darbu. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš zina, kāds spēks rodams šajā svētajā darbā. Ar katra jauna tempļa iesvētīšanu Jēzus Kristus glābšanas spēks izplatās visā pasaulē, lai neitralizētu pretinieka centienus un mūs pestītu, kad mēs nākam pie Viņa. Tempļiem un derību turētājiem pieaugot skaitā, pretinieks kļūst vājāks.
Baznīcas agrīnajās dienās daži satraucās, kad tika paziņots par jauna tempļa celtniecību, jo viņi teica: „Ikreiz, kad mēs uzsākam būvēt templi, iezvanās elles zvani.” Taču Brigams Jangs drošsirdīgi atteica: „Es gribu atkal dzirdēt, kā tie zvana.”10
Šajā laicīgajā dzīvē mēs nekad nevarēsim izbēgt no šī kara, taču mēs varam gūt pārspēku pār ienaidnieku. Noslēdzot un turot tempļa derības, mēs gūstam spēku un stiprinājumu.
Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Nāk laiks, kad tie, kas neklausa Tam Kungam, tiks nošķirti no tiem, kas Viņam paklausa. Mūsu lielākais drošības garants ir arī turpmāk būt cienīgiem, lai tiktu ielaisti Viņa svētajā namā.”11
Lūk, dažas citas svētības, ko Dievs mums ir apsolījis caur Savu pravieti:
Vai jums ir nepieciešami brīnumi? Mūsu pravietis ir teicis: „Es apsolu, ka Tas Kungs īstenos brīnumus, kas, kā Viņam zināms, jums ir nepieciešami, ja vien jūs ziedosieties tam, lai kalpotu un pielūgtu Viņa tempļos.”12
Vai jums ir nepieciešams Glābēja Jēzus Kristus dziedinošais un spēcinošais spēks? Prezidents Nelsons mums apliecina, ka „viss, kas tiek mācīts templī … vairo mūsu izpratni par Jēzu Kristu. … Tad, atbilstoši tam, kā mēs turam savas derības, Viņš mums piešķir Savu dziedinošo, stiprinošo spēku. Un, ak, cik ļoti mums vajadzēs Viņa spēku nākamajās dienās!”13
Pirmajā Pūpolsvētdienā, kad Jēzus Kristus svinīgi ienāca Jeruzalemē, Viņa mācekļu pulks „skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu, … un sauca: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā!””14
Cik gan tas ir atbilstoši, ka Kērtlandes templis tika iesvētīts 1836. gada Pūpolsvētdienā! Arī šajā notikumā Jēzus Kristus mācekļi līksmoja. Iesvētību lūgšanā pravietis Džozefs Smits pasludināja šos slavinājuma vārdus:
„Ak Kungs, Dievs Visuvarenais, uzklausi mūs … un atbildi mums no debesīm, … kur Tu sēdi tronī ar godību, slavu, spēku, varenību [un] varu. …
… Palīdzi mums ar Tava Gara spēku, lai mūsu balsis varētu sajaukties ar tiem spožajiem, spīdošajiem serafiem ap Tavu troni, ar slavējošām ovācijām, dziedot: Ozianna Dievam un Jēram!
Un lai šie … Tavi svētie gavilē priekā.”15
Brāļi un māsas, šodien, šajā Pūpolsvētdienā, slavēsim mēs kā Jēzus Kristus mācekļi mūsu svēto Dievu un līksmosim par Viņa mums izrādīto labestību! „Ko mēs dzirdam evaņģēlijā, ko mēs esam saņēmuši?” Patiesi, „līksmības balsi”!16
Es liecinu, ka jūs, apmeklējot Tā Kunga svētos tempļus, arvien vairāk un vairāk sajutīsiet prieku. Es liecinu, ka jūs sajutīsiet prieku, ko Viņš savukārt sajūt par jums, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.