Vienoti Kristū
Vienīgi caur savu individuālo lojalitāti Jēzum Kristum un mīlestību pret Viņu mēs varam cerēt būt vienoti.
Kā norādīja prezidents Dalins H. Oukss, šodien ir Pūpolsvētdiena, Lieldienu nedēļas sākums, kas atzīmē Tā Kunga triumfālo ierašanos Jeruzalemē, Viņa ciešanas Ģetzemanē un nāvi pie krusta tikai dažas dienas vēlāk, un Viņa godības pilno Augšāmcelšanos Lieldienu svētdienā. Apņemsimies nekad neaizmirst, ko Kristus izcieta, lai mūs atpestītu.1 Un nekad nezaudēsim neizmērojamo prieku, ko mēs no jauna izjutīsim Lieldienās, domājot par Viņa uzvaru pār kapu un vispārējās augšāmcelšanās dāvanu.
Vakarā pirms notiesāšanas un gaidāmās krustā sišanas Jēzus pievienojās Saviem apustuļiem Pashā mielastā. Šo Pēdējo vakariņu beigās, svētajā Aizlūgšanā, Jēzus lūdza Savu Tēvu šādiem vārdiem: „Svētais Tēvs, uzturi [Manus apustuļus] Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.”2
Tad Glābējs maigi izvērsa Savu lūgumu, iekļaujot visus ticīgos:
„Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.
Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.”3
Šī tēma — kļūt vienotiem — atkārtojas Jēzus Kristus evaņģēlijā un Dieva attiecībās ar Viņa bērniem. Attiecībā uz Ciānas pilsētu Ēnoha dienās ir teikts, ka „viņi bija vienas sirds un viena prāta”.4 Par agrīnajiem svētajiem Jēzus Kristus agrīnajā Baznīcā Jaunajā Derībā ir rakstīts: „Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele”.5
Mūsu pašu evaņģēlija atklāšanas laikmetā Tas Kungs pamācīja: „Es saku jums: esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”6 Starp iemesliem, ko Tas Kungs deva attiecībā uz to, kāpēc agrīno dienu svētajiem Misūri štatā neizdevās nodibināt Ciānu, bija tas, ka viņi „[nebija] vienoti atbilstoši tai vienotībai, ko pieprasa celestiālās valstības likums”.7
Cilvēki, kuru sirdīs un prātos Dievs gūst virsroku, tiek raksturoti „kā viens … Kristus bērni”.8
Kad augšāmceltais Glābējs parādījās senajiem Mormona Grāmatas ļaudīm, Viņš ar nosodījumu norādīja, ka pagātnē starp cilvēkiem bija strīdi par kristībām un citiem jautājumiem. Viņš pavēlēja:
„Un nebūs strīdu jūsu starpā, kā jums līdz šim bija; nedz arī jums būs strīdi par Manas mācības punktiem, kā jums līdz šim bija.
Jo patiesi, patiesi Es saku jums, ka tas, kam ir strīda gars, nav no Manis, bet ir no velna, kurš ir strīdu tēvs.”9
Kā mēs mūsu ārkārtīgi strīdīgajā pasaulē varam sasniegt vienotību, it īpaši Baznīcā, kurā mums ir jābūt vienam Kungam, vienai ticībai, vienai kristībai?10 Pāvils sniedz mums atbildi:
„Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū.
Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”11
Mēs esam pārāk dažādi un reizēm esam pārāk atšķirīgi, lai spētu sanākt kopā kā viens uz jebkura cita pamata vai zem kāda cita vārda. Tikai Jēzū Kristū mēs patiesi varam kļūt vienoti.
Kļūšana vienotiem Kristū notiek pakāpeniski pa vienam — mēs katrs sākam ar sevi. Mēs esam duālas būtnes no miesas un gara, un dažkārt cīņa notiek mūsos pašos. Kā teica Pāvils:
„Jo kā iekšējais cilvēks es priecājos par Dieva bauslību.
Bet [manas miesas] locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.”12
Jēzus arī bija būtne no miesas un gara. Viņš tika pārbaudīts; Viņš saprot; Viņš var mums palīdzēt sasniegt iekšēju vienotību.13 Tādēļ, paļaujoties uz Kristus gaismu un labvēlību, mums ir jācenšas, lai mūsu garam — un Svētajam Garam — ir pārsvars pār fizisko ķermeni. Un, kad mēs kļūdāmies, Kristus caur Savu Izpirkšanu ir devis mums grēku nožēlošanas dāvanu un iespēju mēģināt vēlreiz.
Ja katrs no mums individuāli „ietērpjas” Kristū, mēs visi kopā varam cerēt kļūt par vienu, kā teica Pāvils, „Kristus mies[u]”.14 „Ietērpties Kristū” pavisam noteikti nozīmē izvirzīt Viņa pirmo un augstāko bausli15 par mūsu pirmo un augstāko apņemšanos, un, ja mēs mīlēsim Dievu, mēs turēsim Viņa pavēles.16
Vienotība ar mūsu brāļiem un māsām Kristus miesā pieaug, kad mēs paklausām otrajam bauslim, kas ir nesaraujami saistīts ar pirmo, — mīlēt citus kā sevi pašu.17 Un es pieņemu, ka mūsu vidū pieaugtu vēl pilnīgāka vienotība, ja mēs sekotu Glābēja augstākajam un svētākajam šī otrā baušļa izteikumam — mīlēt citam citu ne tikai tā, kā mēs mīlam paši sevi, bet gan tā, kā Viņš mūs mīlēja.18 Īsumā sakot, — „katrs cilvēks [meklē] labumu savam tuvākam un [dara] visu ar aci, vērstu tikai uz Dieva godību”.19
Prezidents Merions G. Romnijs, bijušais padomnieks Augstākajā prezidijā, paskaidrojot, kā tiek iegūts paliekošs miers un vienotība, teica:
„Ja viens cilvēks, padodoties Sātanam, tiek piepildīts ar miesas darbiem, viņš karo pats sevī. Ja padodas divi cilvēki, tad katrs no viņiem karo sevī un karo savā starpā. Ja padodas daudzi cilvēki, tad sabiedrība pļauj lielas spriedzes un strīdu ražu. Ja padodas valstu vadītāji, strīdi pastāv visas pasaules mērogā.”
Prezidents Romnijs turpināja: „Tāpat kā miesas darbiem ir vispārēja ietekme, tāda pati ietekme ir arī miera evaņģēlijam. Ja viens cilvēks pēc tā dzīvo, viņā mīt miers. Ja pēc tā dzīvo divi cilvēki, tad viņos abos mīt miers un miers ir starp viņiem. Ja pēc tā dzīvo iedzīvotāji, tad tautā valda miers. Ja pasaulē būs pietiekami daudz tautu, kas, pārvaldot pasaules lietas, baudīs Gara augli, tad un vienīgi tad cilvēki beigs rībināt kara bungas un satīs kaujas karogus. … (Skat. Alfred Lord Tennyson, „Locksley Hall”, The Complete Poetical Works of Tennyson, red. W. J. Rolfe, Boston: Houghton-Mifflin Co., 1898. g., 93. lpp., 27.–28. rindiņa)”20
Kad mēs „ietērpjamies Kristū”, kļūst iespējams vai nu atrisināt, vai atlikt malā domstarpības, nesaskaņas un strīdus. Visai dramatisks piemērs tam, kā pārvarēt šķelšanos, ir atrodams mūsu Baznīcas vēsturē. Elders Brigams Henrijs Robertss (pazīstams kā B. H. Robertss), kurš piedzima Anglijā 1857. gadā, kalpoja par Septiņdesmito Pirmās padomes locekli, ko mēs šodien dēvējam par Septiņdesmito prezidiju. Elders Robertss bija spēcīgs un nenogurdināms atjaunotā evaņģēlija un Baznīcas aizstāvis dažos no tās grūtākajiem laikiem.
Taču 1895. gadā eldera Robertsa kalpošanu Baznīcā apdraudēja strīdi. B. H. bija iecelts par delegātu konventā, kas izstrādāja jaunizveidotā Jūtas štata konstitūcijas projektu. Pēc tam viņš nolēma kandidēt Amerikas Savienoto Valstu Kongresā, taču neinformēja Augstāko prezidiju un nelūdza tā atļauju. Prezidents Džozefs F. Smits, Augstākā prezidija padomnieks, nosodīja B. H. par šo trūkumu vispārējā priesterības sanāksmē. Elders Robertss zaudēja vēlēšanās un domāja, ka viņa sakāvi lielā mērā radīja prezidenta Smita izteikumi. Viņš kritizēja Baznīcas vadītājus dažās politiskajās runās un intervijās. Viņš pameta aktīvu kalpošanu Baznīcā. Ilgstošā sanāksmē Soltleiksitijas templī ar Augstākā prezidija un Divpadsmito padomes locekļiem B. H. palika nelokāms, attaisnojot sevi. Vēlāk „prezidents [Vilfords] Vudrafs deva elderam Robertsam trīs nedēļas laika, lai vēlreiz apsvērtu savu nostāju. Ja viņš nenožēlotu grēkus, viņš tiktu atbrīvots no Septiņdesmitajiem.”21
Nākamajā privātajā sanāksmē ar apustuļiem Hiberu Dž. Grantu un Frensisu Laimenu sākotnēji B. H. bija nepiekāpīgs, taču mīlestība un Svētais Gars galu galā guva virsroku. Viņa acīs sariesās asaras. Abi apustuļi spēja reaģēt uz noteiktām šķietamām neslavām un aizvainojumiem, kas satrauca B. H., un devās prom, izteikuši dedzīgu lūgumu pēc samierināšanās. Nākamajā rītā, pēc garas lūgšanas, elders Robertss nosūtīja ziņu elderiem Grantam un Laimenam, ka viņš bija gatavs atkal pievienoties saviem brāļiem.22
Vēlāk, kad viņš satikās ar Augstāko prezidiju, elders Robertss teica: „Es devos pie Tā Kunga un caur Viņa Garu saņēmu gaismu un norādījumus, lai varētu pakļauties Dieva pilnvarām.”23 Tā kā B. H. Robertsu vadīja mīlestība pret Dievu, viņš palika uzticīgs un spējīgs Baznīcas vadītājs līdz pat savas dzīves beigām.24
Šajā piemērā mēs varam redzēt arī to, ka vienotība nenozīmē — vienkārši piekrist, ka ikvienam ir jādara tas, ko viņš vēlas, jeb jāiet savs ceļš. Mēs nevaram būt vienoti, ja vien mēs visi nepieliekam pūliņus kopīga mērķa labā. Tas, saskaņā ar B. H. Robertsa vārdiem, nozīmē — pakļaušanos Dieva pilnvarām. Mēs esam atšķirīgi Kristus miesas locekļi, kas dažādos brīžos pilda dažādas funkcijas, — auss, acs, galva, roka, kāja, — tomēr visi vienā miesā.25 Tādēļ mūsu mērķis ir šāds: „Lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu.”26
Vienotība neprasa, lai mēs būtu vienādi, taču tā prasa būt saskaņā. Mūsu sirdis var būt vienotas mīlestībā, vienotas ticībā un mācībā, un tomēr mēs varam uzmundrināt dažādas sporta komandas, nepiekrist dažādiem politiskiem jautājumiem, diskutēt par mērķiem un pareizo veidu, kā tos sasniegt, un darīt daudzas citas līdzīgas lietas. Taču mēs nekad nedrīkstam nepiekrist vai strīdēties ar dusmām vai nicinājumu citam pret citu. Glābējs teica:
„Jo patiesi, patiesi Es saku jums, ka tas, kam ir strīda gars, nav no Manis, bet ir no velna, kurš ir strīdu tēvs, un viņš uzkūda cilvēku sirdis strīdēties ar dusmām vienam ar otru.
Lūk, šī nav Mana mācība, lai uzkūdītu cilvēku sirdis ar dusmām vienam pret otru; bet šī ir Mana mācība, ka tādas lietas ir jāatmet.”27
Pirms gada prezidents Rasels M. Nelsons mūs lūdza šādiem vārdiem: „Neviens no mums nevar kontrolēt veselu nāciju vai atsevišķu cilvēku rīcību, vai pat mūsu pašu ģimenes locekļus. Taču mēs varam kontrolēt paši sevi. Mans šīsdienas aicinājums, dārgie brāļi un māsas, ir izbeigt tos konfliktus, kas plosās jūsu sirdī, jūsu mājās un jūsu dzīvē. Atbrīvojieties no jebkuras tieksmes sāpināt citus — vai tā būtu jūsu nesavaldība, asā mēle vai aizvainojums pret kādu, kurš jūs ir sāpinājis. Glābējs pavēlēja mums pagriezt otru vaigu [skat. 3. Nefija 12:39], mīlēt savus ienaidniekus un lūgt par tiem, kuri mūs ļaunprātīgi izmanto [skat. 3. Nefija 12:44].”28
Es vēlreiz saku, ka tikai iekš un caur mūsu personīgo uzticību Jēzum Kristum un mīlestību pret Viņu mēs varam cerēt būt vienoti — vienoti sevī, vienoti mājās, vienoti Baznīcā, galu galā vienoti Ciānā, un pats svarīgākais — vienoti ar Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu.
Es atgriežos pie Lieldienu nedēļas notikumiem un mūsu Pestītāja galīgās uzvaras. Jēzus Kristus Augšāmcelšanās apliecina Viņa dievišķumu un to, ka Viņš visu ir pārvarējis. Viņa Augšāmcelšanās apliecina, ka arī mēs, būdami saistīti ar Viņu derībā, varam visu pārvarēt un kļūt vienoti. Viņa Augšāmcelšanās apliecina, ka caur Viņu nemirstība un mūžīgā dzīve ir realitāte.
Šorīt es liecinu par Viņa burtisko Augšāmcelšanos un visu, ko tā ietver, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.