Augstākā prezidija vēstījums
Kristum līdzīgo īpašību attīstīšana
Savas profesionālās darbības laikā kā lidmašīnas pilotam pasažieri dažreiz apciemoja manu pilota kabīni. Tie man vaicāja par daudzajiem slēdžiem, instrumentiem, sistēmām un procedūrām, un par to, kā viss šis tehniskais aprīkojums palīdz tik milzīgai un skaistai lidmašīnai lidot.
Es paskaidroju, ka, lai šāda lidojošā mašīna spētu pasažieriem sniegt ērtības un drošību, vajadzīgs liels aerodinamiskais projekts, daudzas palīgsistēmas un programmas, un spēcīgi dzinēji.
Lai vienkāršotu savu skaidrojumu, koncentrējoties uz būtisko, es piebildu, ka svarīgākais ir stiprs virzītājspēks, spēcīgs augšup cēlējspēks un pareizs lidmašīnas stāvoklis gaisā, un dabas spēki lidmašīnu un tās pasažierus nesīs drošībā uz galamērķi — pāri kontinentiem un okeāniem, pāri augstiem kalniem un bīstamiem negaisiem.
Domājot par manām pieredzēm ar šiem apmeklētājiem, es esmu bieži domājis, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem ir mudinājums uzdot līdzīgus jautājumus. Kas ir pamata, fundamentālie principi mūsu piederībai Dieva valstībai uz zemes? Pēc visa, kas ir pateikts un izdarīts, kas mūsu lielāko vajadzību brīžos mūs patiešām nesīs uz mūsu vēlamo mūžīgo galamērķi?
Evaņģēlija nemainīgie pamati
Baznīca ar visu tās organizācijas struktūru un programmām piedāvā saviem locekļiem daudzus svarīgus pasākumus, kuru mērķis ir palīdzēt ģimenēm un indivīdiem kalpot Dievam un citiem. Tomēr dažkārt var likties, ka šīs programmas un pasākumi ir tuvāki mūsu sirdij un dvēselei nekā evaņģēlija pamata doktrīnas un principi. Organizācijas kārtība, programmas, politika un modeļi palīdz mūsu garīgajai izaugsmei šeit uz zemes, taču neaizmirsīsim, ka tie ir pakļauti izmaiņām.
Turpretī evaņģēlija pamati — doktrīna un principi — nekad nemainīsies. Dzīvošana pēc evaņģēlija pamata principiem nesīs visu Pēdējo Dienu svēto dzīvē spēku, izturību un garīgu pašpaļāvību.
Ticība ir šāda spēka princips. Mums vajadzīgs šis spēka avots mūsu dzīvē. Dievs darbojas caur spēku, taču šis spēks parasti parādās atbildē uz mūsu ticību. „Ticība bez darbiem ir nedzīva” (skat. Jēk. v. 2:20). Dievs darbojas saskaņā ar Viņa bērnu ticību.
Pravietis Džozefs Smits skaidroja: „Es mācu pareizus principus, un tie pārvalda paši sevi.”1 Man šī mācība liekas skaista, bez aplinkiem. Ja mēs cenšamies saprast, apgūt un dzīvot pēc pareiziem evaņģēlija principiem, mēs kļūsim garīgi pašpaļāvīgāki. Garīgās pašpaļāvības princips sakņojas Baznīcas pamata doktrīnā — Dievs mums dāvājis rīcības brīvību. Es domāju, ka rīcības brīvība ir viena no lielākajām Dieva dāvana Viņa bērniem līdzās dzīvības dāvanai.
Kad es studēju un pārdomāju par rīcības brīvību un tās mūžīgajām sekām, es saprotu, ka mēs patiešām esam Dieva garīgie bērni, un tādēļ mums atbilstoši jārīkojas. Šī izpratne man arī atgādina, ka mēs kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi esam sastāvdaļa lielai vispasaules svēto ģimenei.
Baznīcas organizācijas struktūra pieļauj lielu pielāgojamību atkarībā no mūsu draudžu lieluma, izaugsmes iezīmēm un vajadzībām. Pastāv programma pamata vienībai ar ļoti vienkāršu organizācijas struktūru un nedaudzām sanāksmēm. Mums arī ir lielas bīskapijas ar lieliem organizatoriskiem resursiem, lai cits citam kalpotu. Viss tiek veidots Baznīcas iedvesmoto programmu robežās, lai palīdzētu tās locekļiem „[nākt] pie Kristus un [tapt] pilnveidotiem Viņā” (Moron. 10:32).
Visi šie dažādie varianti ir līdzvērtīgi pēc dievišķās skalas, jo Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija doktrīna ir tāda pati katrā vienībā. Kā Tā Kunga Jēzus Kristus ordinēts liecinieks es liecinu, ka Viņš dzīvo, ka šis evaņģēlijs ir patiess un sniedz atbildes uz visām personīgajām un kolektīvajām problēmām, kas Dieva bērniem var būt šodien uz šīs zemes.
Uzticīgo spēks
2005. gadā es ar savu sievu apciemoju Baznīcas locekļus daudzās Eiropas valstīs. Dažās Eiropas daļās Baznīca ir pastāvējusi daudzus gadus, pat kopš 1837. gada. Eiropā ir liels uzticīgo Baznīcas locekļu mantojums. Šobrīd tajā kontinentā ir vairāk nekā 400 000 Baznīcas locekļu. Ja mēs apkopojam visu paaudžu cilvēkus, kas emigrējuši no Eiropas uz Ameriku deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta laikā, kopējais skaits droši vien ir vairākas reizes lielāks.
Kādēļ tik daudzi uzticīgi Baznīcas locekļi pameta savu dzimteni tajās Baznīcas agrīnajās dienās? Var tikt nosaukti daudzi iemesli: lai izglābtos no vajāšanām, lai palīdzētu celt Baznīcu Amerikā, lai uzlabotu savus materiālos apstākļus, būtu tuvu templim, un daudzi citi iemesli.
Eiropā vēl joprojām jūtamas šīs izceļošanas sekas. Taču spēks, kas nāk no atsevišķām uzticīgu Baznīcas locekļu ģimenēm, tagad kļūs acīmredzamāks. Mēs redzam, ka vairāk jaunu vīriešu un sieviešu, un vairāk misionāru pāru kalpo Tam Kungam misijās; mēs redzam vairāk tempļa laulību; mēs redzam lielāku pārliecību un drosmi Baznīcas locekļos, lai dalītos atjaunotajā evaņģēlijā. Eiropā un daudzās citās pasaules daļās pastāv Kristus patieso mācību garīgais vakuums. Šim vakuumam jātiek, to var un tas tiks piepildīts ar vēstījumu par atjaunoto evaņģēliju, mūsu brīnišķīgajiem Baznīcas locekļiem ar lielāku drosmi un ticību dzīvojot pēc evaņģēlija un droši to sludinot.
Baznīcai izplešoties Eiropā, ir valstis, kur Baznīca ir mazāk nekā 15 gadu. Mūsu brauciena laikā 2005. gadā esmu runājis ar misijas prezidentu, kurš kalpo savā dzimtenē Krievijā un kurš ir Baznīcas loceklis tikai septiņus gadus. Viņš man stāstīja: „Tajā pašā mēnesī, kad es kristījos, mani aicināja par draudzes prezidentu.” Vai viņš reizēm jutās nomākts? Katrā ziņā! Vai viņš centās ieviest visas Baznīcas programmas? Par laimi, nē! Kā viņš izauga tik stiprs tādā mazā draudzē tik īsā laikā? Viņš paskaidroja: „Es no visas savas dvēseles zināju, ka Baznīca ir patiesa. Evaņģēlija doktrīna piepildīja manu prātu un manu sirdi. Pievienojoties Baznīcai, mēs sajutāmies kā ģimenes daļa. Mēs izjutām siltumu, uzticību un mīlestību. Mēs bijām tikai daži, taču mēs visi centāmies sekot Glābējam.”
Baznīcas locekļi atbalstīja cits citu, tie darīja labāko, ko tie spēja, un tie zināja, ka Baznīca ir patiesa. Tas, kas tos piesaistīja, bija nevis organizācija, bet evaņģēlija gaisma, un šī gaisma stiprināja šos labos Baznīcas locekļus.
Daudzās valstīs Baznīca ir tikai nesen, un organizatoriskie apstākļi dažkārt ir tālu no pilnības. Tomēr Baznīcas locekļiem savās sirdīs var būt pilnīga liecība par patiesību. Ja šie Baznīcas locekļi paliks savā zemē un cels Baznīcu par spīti ekonomiskajām problēmām un grūtībām, nākotnes paaudzes būs pateicīgas šiem drosmīgajiem mūsdienu pionieriem. Tie dzīvo saskaņā ar Augstākā prezidija mīlošu aicinājumu, kas tika dots 1999. gadā:
„Mūsdienās Tas Kungs uzskata par piemērotu nodrošināt evaņģēlija svētības, ieskaitot tempļu palielinātu skaitu, daudzās pasaules daļās. Tādēļ mēs vēlamies atkārtot seno padomu Baznīcas locekļiem – palikt savā dzimtenē, nevis emigrēt uz Savienotajām Valstīm… .
Baznīcas locekļiem visā pasaulē paliekot savā dzimtenē, cenšoties celt Baznīcu savā dzimtajā zemē, tiem personīgi un Baznīcai kopumā tiks dotas lielas svētības.”2
Ļaujiet man teikt brīdinājuma vārdus tiem, kas dzīvo lielās bīskapijās un stabos. Mums jābūt piesardzīgiem, lai mūsu liecība nebalstītos Baznīcas sociālajos aspektos jeb mūsu bīskapiju un stabu brīnišķīgajos pasākumos, programmās un organizācijās. Visas šīs lietas ir svarīgas un vērtīgas — taču ar to ir par maz. Pat ar draudzību ir par maz.
Drošība paklausīgumā
Mēs saprotam, ka dzīvojam nemieru, katastrofu un karu laikos. Mēs un daudzi citi stipri izjūt lielu vajadzību pēc „[glābiņa] un [patvēruma] no vētras un no niknuma, kad tas tiks izliets bez mēra pār visu zemi” (M&D 115:6). Kā lai mēs atrodam šādu patvēruma vietu? Prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) mācīja: „Mūsu glābiņš pastāv mūsu dzīves tikumībā. Mūsu spēks pastāv mūsu taisnīgumā.”3
Atcerēsimies kopā, kā Jēzus Kristus skaidri un tieši deva norādījumus Saviem apustuļiem Savas laicīgās kalpošanas sākumā: „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem” (Mateja 4:19). Tas bija arī sākums Divpadsmit apustuļu kalpošanai, un es pieņemu, ka viņiem bija nepiemērotības sajūtas. Ļaujiet man atzīmēt to, ka pats Glābējs šeit mums māca stundu par pamata doktrīnu un dzīves prioritātēm. Katram no mums vispirms nepieciešams sekot Viņam, un, ja mēs tā darām, Glābējs mūs svētīs pāri mūsu spējām kļūt par tādiem, kā Viņš vēlas, lai mēs kļūtu.
Sekot Kristum nozīmē kļūt Viņam līdzīgākiem. Tas nozīmē mācīties no Viņa rakstura. Kā mūsu Debesu Tēva garīgajiem bērniem mums ir potenciāls iekļaut savā dzīvē un raksturā Kristum līdzīgas īpašības. Glābējs mūs aicina mācīties Viņa evaņģēliju, dzīvojot pēc Viņa mācībām. Sekot Viņam nozīmē pielietot pareizus principus un tad pašiem būt par lieciniekiem sekojošām svētībām. Šis process vienlaicīgi ir ļoti sarežģīts un ļoti vienkāršs. Senatnes un mūsdienu pravieši to apraksta divos vārdos: „Turiet baušļus” — nekas vairāk vai mazāk.
Kristum līdzīgu īpašību attīstīšana mūsu dzīvē nav viegls uzdevums, īpaši tad, kad mēs pārejam no vispārējiem apgalvojumiem un ideālām situācijām un saskaramies ar reālo dzīvi. Pārbaudījums nāk tad, kad to, ko mēs sludinām, jāpielieto praksē. Mūsu pārbaude notiek, kad Kristum līdzīgām īpašībām jākļūst redzamām mūsu dzīvē — kā vīram vai sievai, kā tēvam vai mātei, kā dēlam vai meitai, mūsu draudzībās, mūsu darbā, mūsu biznesā un mūsu atpūtā. Mēs, kā arī mums apkārtējie var saskatīt mūsu izaugsmi, ja mēs pakāpeniski palielināsim spēju rīkoties „pilnīgā svētumā [Viņa] priekšā” (M&D 43:9).
Svētie Raksti apraksta vairākas Kristum līdzīgās īpašības, kas mums savas dzīves laikā ir jāattīsta. Starp tām ir zināšanas un pazemīgums, žēlsirdība un mīlestība, paklausība un uzcītība, ticība un cerība (skat. M&D 4:5–6). Šīs personiskās rakstura īpašības ir neatkarīgas no mūsu Baznīcas vienības organizatoriskā statusa vai mūsu ekonomiskajiem apstākļiem, ģimenes stāvokļa, kultūras, rases vai valodas. Kristum līdzīgas īpašības ir dāvanas no Dieva. Tās nevar attīstīt bez Viņa palīdzības.
Uzticoties Viņa spēkam
Palīdzība, kas mums visiem nepieciešama, tiek mums brīvi dota caur Jēzus Kristus veikto Grēku Izpirkšanu. Būt ar ticību Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Izpirkšanai nozīmē pilnībā uz Viņu paļauties — uzticēties Viņa bezgalīgajam spēkam, inteliģencei un mīlestībai. Kristum līdzīgās īpašības parādās mūsu dzīvē, kad mēs taisnīgi pielietojam savu rīcības brīvību. Ticība Jēzum Kristum vada uz rīcību. Kad mums ir ticība Jēzum Kristum, mēs pietiekoši uzticamies Tam Kungam, lai pildītu Viņa baušļus — pat tad, kad mēs pilnībā neizprotam to jēgu. Cenšoties kļūt līdzīgākiem Glābējam, mums vajag regulāri pārvērtēt savu dzīvi un caur patiesas grēku nožēlošanas ceļu paļauties uz Kristus nopelniem un Viņa Izpirkšanas svētībām.
Kristum līdzīgo īpašību attīstīšana var būt sāpīgs process. Mums jābūt gataviem pieņemt vadību un labojumus no Tā Kunga un Viņa kalpotājiem. Piemēram, Baznīcas regulārās vispasaules konferencēs caur mūziku un izteikto vārdu mēs izjūtam un saņemam garīgu spēku, vadību un svētības „no augšienes” (M&D 43:16). Šis ir laiks, kad personīgās iedvesmas un atklāsmes balss sniegs mieru mūsu dvēselēm un mūs mācīs, kā kļūt līdzīgākiem Kristum. Šī balss būs tik patīkama kā dārga drauga balss, un tā piepildīs mūsu dvēseles, ja mūsu sirdis ir nožēlas pilnas.
Kļūstot līdzīgāki Kristum, mēs pieaugsim savās spējās, lai „kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā” (Romiešiem 15:13). Mēs „[noliksim] šīs pasaules lietas, un [meklēsim] pēc labākām lietām” (M&D 25:10).
Tas vada mani atpakaļ uz manu aerodinamisko analoģiju. Es runāju par koncentrēšanos uz būtisko. Kristum līdzīgās īpašības ir būtiskais. Tie ir pamata principi, kas radīs vēju zem mūsu spārniem. Kad mēs savā dzīvē soli pa solim attīstām Kristum līdzīgas īpašības, tās mūs pacels „augšup kā uz ērgļa spārniem” (M&D 124:18). Mūsu ticība Jēzum Kristum sniegs spēku un būs stiprs virzītājspēks; mūsu nelokāmā un aktīvā cerība sniegs spēcīgu augšup cēlējspēku. Ticība un cerība mūs nesīs pāri kārdinājumu okeāniem, pāri ciešanu kalniem un nesīs drošībā mūs atpakaļ mūsu mūžīgajā galamērķī un mājās.