Viss būs kārtībā
Pēdējā informācija: māsas Kostonas pēdējā pārbaude pēc astoņiem gadiem, kopš tika uzstādīta diagnoze, neuzrādīja nekādas audzēja pazīmes.
Manas acis bija asaru pilnas, kad es devos uz slimnīcu, lai veiktu papildu analīzes. Man konstatēja audzēju pēc manas meitas dzimšanas, pirms diviem gadiem. Man bija izdarīta operācija, un es biju saņēmusi medicīnisko aprūpi, un tagad man vajadzēja iegūt atbildi, vai ārstēšana ir devusi rezultātus. „Debesu Tēvs, es ļoti daudz esmu iemācījusies no šīs pieredzes. Lūdzu, noņem no manis šo pārbaudījumu. Es gribu izaudzināt savu meitu un kādu dienu kopā ar savu vīru kalpot misijā. Lūdzu, izārstē mani.”
Asaras tecēja pār maniem vaigiem. Pēkšņi mana lūgšana pārvērtās par „Bērna lūgšanas” dziesmas vārdiem.1 Kaut kas lika man tos izrunāt skaļi.
Lūdz, Viņš ir šeit;
Runā, Viņš klausās.
Tu esi Viņa bērns;
Viņa mīla tagad tevi skauj.
Viņš dzird tavu lūgšanu.
Mani pārņēma bezgalīga mīlestības sajūta. Es jutu, ka Debesu Tēvs mani pazīst un ir norūpējies par mani, un uzklausa mani. Es jutu, ka viss būs kārtībā.
Nākamajā dienā es saņēmu atbildes. Pārbaudes neuzrādīja nekādas audzēja pazīmes. Es sajutu, ka no manis ir noņemta liela nasta. Vēl pēc dienas tomēr piezvanīja mans ārsts un paskaidroja, ka, neskatoties uz to, ka iepriekšējie rezultāti neuzrādīja audzēja pazīmes, asins analīze uzrādīja, ka audzēja klātbūtne vēl ir diezgan liela. „Kā tas var būt?” es jautāju. Ja tas tik tiešām bija tas, kas notiek, tad kāpēc gan es jutu, ka Debesu Tēvs ir atbildējis uz manu lūgšanu?
Tad, kad es atgriezos, lai izdarītu vēl dažas pārbaudes, es mēģināju aizmirst savas šaubas. Šie rezultāti uzrādīja, ka man ne tikai vēl bija audzējs, bet, ka audzējs bija izplatījies. Es nevarēju beigt brīnīties par savu pieredzi automašīnā. Es nevarēju noliegt to, ko biju jutusi, tomēr es sāku apšaubīt savu sajūtu nozīmi.
Jaunā informācija bija nomācoša un izraisīja nopietnas pārdomas. Es jutu, ka man no šī pārbaudījuma vēl kaut kas ir jāmācās. Pārdomājot es sapratu, ka es kā aktīva Pēdējo dienu svētā esmu bieži darbojusies vairāk ieraduma pēc, nevis sirsnības mudināta. Es nebiju tajā garīgajā līmenī, kurā es vēlējos būt. Man vajadzēja atgriezties pie pamatiem, un tāpēc es sāku koncentrēties uz lietām, kas mani tuvinātu Jēzum Kristum. Man bija vajadzīgs Viņa spēks, lai izturētu savus pārbaudījumus.
Kad es vairāk rūpējos par garīgām lietām, mana ticība Jēzum Kristum un Viņa plānam palielinājās. Es aptvēru, ka mana pieredze, braucot no slimnīcas, patiešām bija atbilde uz lūgšanu. Kad es sapratu un pieņēmu to atbildi (ka viss būs labi), es sapratu, ka Debesu Tēvs ne vienmēr pasaka, kad viss tiks atrisināts. Es, iespējams, nekad netikšu izārstēta fiziski, bet es mācos pieņemt Viņa gribu. Mana dzīve patiesi ir Viņa rokās.
Ir pagājuši septiņi gadi, kopš man noteica audzēju. Man ir bijušas neskaitāmas operācijas un ārstēšanas, tomēr man vēl ir audzējs. Dzīve tomēr turpinās, un es par to esmu pateicīga. Līdz ar pārbaudījumiem ir nākušas svētības, ieskaitot otro meitu. Vēl vairāk, Tā Kunga atbilde, ka viss būs labi, vēl joprojām mani mierina.