Palīdzi un esi laimīgs
„Tu veltīsi visu savu kalpošanu Ciānai” (M&D 24:7).
Ierāpjoties mašīnā blakus savam brālim Maikam, Džonatans žēlojās. Viņš vēlējās palikt mājās un spēlēt jauno spēli, ko bija saņēmis savā dzimšanā dienā pirms nedēļas. Taču māte uzstāja, ka viņi visi dosies uz sanāksmju namu un palīdzēs draudzes uzkopšanas dienā.
„Kāpēc mums ir jāiet?” Džonatans jautāja savai mātei, palīdzot iecelt mašīnā viņu putekļu sūcēju.
„Būs jautri,” viņa smaidot teica. „Bez tam, mēs visi izmantojam sanāksmju namu. Tas ir tikai pareizi, ka ik pa laikam mēs palīdzam to uzkopt.”
Džonatans lūkojās pa logu, kā, braucot uz baznīcu, garām paskrien nami un koki. Kad māte iebrauca baznīcas stāvlaukumā, Džonatans bija pārsteigts redzēt brāļa Lavsona mašīnu.
„Ko brālis Lavsons šeit dara?” Džonatans brīnījās.
Brālis Lavsons pēdējā laikā bija ļoti slims audzēja dēļ, ko sauc par leikēmiju. Ilgu laiku viņš bija slimnīcā. Džonatans atcerējās, ka viņa vecāki mudināja Džonatanu un Maiku lūgt par brāli Lavsonu personīgo un ģimenes lūšanu laikā. Brālis Lavsons ilgu laiku neatgriezās mājās no slimnīcas.
Džonatanam vienmēr bija paticis brālis Lavsons. Viņš bija vecāks par abiem Džonatana vectēviem, bet viņš vienmēr pienāca tam klāt un jautāja par skolu un sporta komandu. Vienu reizi viņš pat atnāca uz Džonatana spēli.
Kad Džonatans izrāpās no mašīnas, brālis Lavsons māja un teica: „Sveiks, Džonatan!” Brālis Lavsons piegāja pie savas mašīnas un no bagāžnieka izņēma putekļu sūcēju. Iedams lēnām, viņš iestūma putekļusūcēju baznīcā.
„Džonatan,” sauca viņa māte, „vai tu man vari palīdzēt?” Viņai neizdevās izcelt putekļusūcēju no mašīnas aizmugures.
„Protams, mammu,” teica Džonatans. Viņš palīdēja mātei izcelt putekļusūcēju un ātri to pārstūma pāri stāvlaukumam.
Visu vakaru Džonatans un Maiks strādāja līdzās brālim Lavsonam. Dažkārt Džonatans nogura un apstājās, lai atpūstos, taču viņš ievēroja, ka brālis Lavsons turpina strādāt. Un viņš smaidīja! „Ir tik jauki, ka var palīdzēt, vai ne?” teica brālis Lavsons.
Džonatans juta, ka kaut kas viņā mainījās. „Ja brālis Lavsons var būt laimīgs palīdzēdams, tad arī es tāds varu būt,” viņš nodomāja. Viņš sāka strādāt daudz centīgāk.
„Paldies, ka atbraucāt kopā ar mani,” vēlāk teica māte, kad viņi brauca uz mājām.
„Nav par ko,” atbildēja Džonatans. „Es atvainojos, ka žēlojos par braukšanu uz baznīcas uzkopšanas dienu. Es nezināju, ka no putekļu tīrīšanas var tik daudz ko iemācīties.”