Tempļu vēsture
Gan senatnē, gan mūsdienās Tā Kunga derības ļaudis uzskatīja tempļu celtniecību par darbu, kas tika prasīts tieši no viņiem.
Nozīmēta vieta
Priekšstats par templi vienmēr ir bijis un joprojām ir tāds, ka tā ir vieta, kas īpaši nozīmēta svētai kalpošanai; šaurākā izpratnē templis ir ēka, kas celta un paredzēta vienīgi svētiem rituāliem un ceremonijām.
Latīņu valodas vārds templum apzīmēja to pašu, ko ebreju valodā vārdi beth Elohim, kas nozīmēja Dievības mājokli; tādējādi templis burtiskā nozīme ir Tā Kunga nams.
Šādas ēkas ir tikušas celtas daudzos un dažādos laikmetos, un tās cēla gan elku pielūdzēji, gan dzīvā un patiesā Dieva sekotāji. Lai arī šādu tempļu ārējie pagalmi tika izmantoti kā vispārēju sanāksmju un publisku ceremoniju vietas, tajās vienmēr bija arī norobežotas iekšējās telpas, kurās drīkstēja ieiet tikai iesvētīti priesteri un kur, kā tika uzskatīts, parādījās dievības klātbūtne. Tempļi nekad nav uzskatīti par parastām pulcēšanās vietām, bet gan par svētām celtnēm, kas iesvētītas attiecīgās pielūgsmes sistēmas vissvētākajām ceremonijām.
Saiešanas telts senajā Israēlā
Senatnē Israēla ļaudis izcēlās tautu vidū ar to, ka cēla svētus mājokļus dzīvā Dieva Vārdam. Šādu sevišķu kalpošanu no viņiem prasīja Jehova, kuram viņi bija devuši solījumu kalpot. Israēla kā tautas vēsture sākās ar viņu iziešanu no Ēģiptes. Tiklīdz viņi bija izbēguši no ēģiptiešu elku pielūgšanas vides, no viņiem tika prasīts celt svētu mājokli, kurā varētu parādīties Jehova un darīt viņiem zināmu Savu gribu kā viņu pieņemtais Kungs un Ķēniņš.
Saiešanas telts Israēlam bija svēta Jehovas svētnīca. Tā tika taisīta atbilstoši atklātam plānam un instrukcijām (skat. 2. Mozus 26–27). Tā bija neliela un pārvietojama būve, un, kaut arī tā bija tikai telts, tā tika izgatavota no vislabākajiem, vērtīgākajiem un dārgākajiem materiāliem, kādi cilvēkiem toreiz bija. Šis izcilības sniegums bija tautas ziedojums Tam Kungam. Tas visādā ziņā bija pats labākais, ko cilvēki varēja dot, un Jehova iesvētīja piedāvāto dāvanu, to dievišķi pieņemot.
Pēc tam, kad Israēls bija nostiprinājies apsolītajā zemē, kad pēc četru gadu desmitu ilgas klaiņošanas pa tuksnesi derības ļaudīm beidzot pašiem piederēja Kanaāna zeme, Saiešanas telts tika uz laiku uzslieta Šīlo, un Israēla ciltis devās turp, lai mācītos Dieva gribu un vārdu (skat. Jozuas 18:1; 19:51; 21:2; Soģu 18:31; 1. Samuēla 1:3, 24; 4:3–4). Vēlāk tā tika pārvietota uz Gibeonu (skat. 1. Laiku 21:29; 2. Laiku 1:3) un vēl vēlāk uz Dāvida pilsētu jeb Ciānu (skat. 2. Samuēla 6:12; 2. Laiku 5:2).
Salamana Templis
Dāvids, otrais Israēla ķēniņš, vēlējās un plānoja uzcelt Tam Kungam namu, paziņojot, ka tas ir nepiemēroti, ka viņš, ķēniņš, dzīvo ciedru koku namā, kamēr Dieva svētais mājoklis bija tikai telts (skat. 2. Samuēla 7:2). Taču Tas Kungs runāja caur pravieti Nātānu, noraidot šo piedāvājumu, jo Dāvids, Israēla ķēniņš, lai arī daudzējādā ziņā bija vīrs pēc Dieva sirds, tomēr bija grēkojis, un viņa grēks nebija piedots (skat. 2. Samuēla 7:1–13; 1. Laiku 28:2–3). Tomēr Dāvidam tika atļauts sameklēt materiālus Tā Kunga namam, kuru vajadzēja uzcelt nevis viņam, bet viņa dēlam Salamanam.
Neilgi pēc savas uzkāpšanas tronī Salamans ķērās pie darba. Savas valdīšanas ceturtajā gadā viņš ielika pamatus, un celtne tika pabeigta septiņarpus gadu laikā. Salamana tempļa uzcelšana iezīmēja jauna laikmeta sākumu ne tikai Israēla, bet visas pasaules vēsturē.
Atbilstoši vispārpieņemtai hronoloģijai templis tika pabeigts aptuveni 1005. g. p.m.ē. Tā tiek uzskatīta par vienu no ievērojamākām celtnēm pasaules vēsturē arhitektūras, konstrukcijas, dizaina un dārdzības ziņā. Iesvētīšanas dievkalpojumi ilga septiņas dienas — nedēļu, kas bija pildīta ar svētu prieku Israēlā. Tā Kunga žēlīgā piekrišana izpaudās kā mākonis, kas piepildīja svētās telpas, ka priesteri nespēja nostāvēt, „jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu” (2. Laiku 5:14; skat. arī 2. Mozus 40:35; 2. Laiku 7:1–2).
Salamana Tempļa apgānīšana
Šīs greznās celtnes brīnišķīgais pārākums ilga tikai neilgu laiku. Trīsdesmit četrus gadus pēc tās iesvētīšanas un tikai piecus gadus pēc Salamana nāves sākās tās panīkums, un šis panīkums drīz vien pārauga vispārējā izlaupīšanā, un galu galā templis tika apgānīts. Salamanu no pareizā ceļa bija novirzījušas elkus pielūdzošu sieviešu viltības, un viņa untumainā rīcība bija sekmējusi nekrietnības izplatīšanos Israēlā. Templis drīz vien zaudēja savu svētumu, un Jehova paņēma prom Savu aizsargājošo klātbūtni no šīs vietas, jo tā vairs nebija svēta.
Ēģiptiešiem, no kuru jūga ļaudis bija tikuši atbrīvoti, atkal tika atļauts apspiest Israēlu. Šīšaks, Ēģiptes ķēniņš, ieņēma Jeruzālemi un „paņēma Tā Kunga nama dārgumus” (1. Ķēniņu 14:25–26). Apgānīšana turpinājās vairākus gadsimtus. Divsimt sešpadsmit gadu pēc ēģiptiešu veiktās laupīšanas Ahass, Jūdas ķēniņš, izņēma altāri un baseinu (vara jūru), un vietā, kur reiz atradās templis, bija palikusi tikai ēka (skat. 2. Ķēniņu 16:7–9, 17–18; skat. arī 2. Laiku 28:24–25). Vēlāk Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars pilnībā izlaupīja templi un sadedzināja šo ēku ugunī (skat. 2. Laiku 36:18–19; skat. arī 2. Laiku 24:13; 25:9).
Zerubābela Templis
Tādējādi aptuveni 600 gadus pirms mūsu Kunga ierašanās uz Zemes, Israēls bija atstāts bez tempļa. Ļaudis bija kļuvuši par elku pielūdzējiem un bija bezdievīgi, un Tas Kungs bija noraidījis viņus un viņu svēto mājokli. Israēla ķēniņvalsts, ko veidoja aptuveni 10 no 12 ciltīm, tika pakļauta Asīrijai aptuveni 721. g. p.m.ē., un gadsimtu vēlāk Jūdas valsts tika pakļauta babiloniešiem. 70 gadus Jūdas ļaudis — pēc tam zināmi kā jūdi — palika gūstā, tieši kā bija pareģots (skat. Jeremijas 25:11–12; 29:10).
Tad Kīra (skat. Ezras 1, 2) un Dārija (skat. Ezras 6) draudzīgās valdīšanas laikā viņiem tika ļauts atgriezties Jeruzālemē un atkal celt templi saskaņā ar savu ticību. Pieminot darba vadītāju, atjaunotais templis vēsturē ir pazīstams kā Zerubābela Templis. Lai arī šis templis greznības un mēbeļu ziņā bija krietni mazvērtīgāks, salīdzinot ar grezno Salamana Templi, tas tomēr bija pats labākais, ko cilvēki spēja uzcelt, un Tas Kungs to pieņēma kā ziedojumu, kas simbolizēja Viņa derības bērnu mīlestību un ziedošanos.
Hēroda Templis
Aptuveni 16 gadus pirms Kristus dzimšanas Jūdas ķēniņš Hērods I uzsāka atjaunot Zerubābela Templi, kas toreiz bija viscaur sabrucis un sagruvis. Šī ēka bija stāvējusi piecus gadsimtus, un, bez šaubām, laika gaitā lielā mērā bija kļuvusi par graustu.
Ar Hēroda Templi ir saistīti daudzi atgadījumi no Glābēja zemes dzīves. No Rakstiem ir skaidrs, ka, iestājoties pret tempļa izmantošanu necienīgā veidā un tirdzniecības nolūkos, Kristus apzinājās un atzina tempļa un tā apkārtnes svētumu. Lai ar kādu vārdu tas būtu pazīstams, Viņam tas bija Tā Kunga nams.
Mūsu Kungs, vēl dzīvojot uz Zemes, pareģoja šī tempļa pilnīgu sagraušanu (skat. Mateja 24:1–2; Marka 13:1–2; Lūkas 21:6). Mūsu ēras 70. gadā templis tika pilnībā izpostīts ugunī, romiešiem pakļaujot Jeruzālemi Tita vadībā.
Tempļi senajā Amerikā
Hēroda Templis bija pēdējais templis, kas senatnē tika uzcelts Austrumu puslodē. Kopš šīs ievērojamās celtnes sagraušanas līdz pat 19. gadsimtam, kad tika atjaunota Jēzus Kristus Baznīca, mūsu vienīgais pieraksts par tempļu celšanu ir atrodams Mormona Grāmatā, kas apstiprina to, ka tempļi tika celti zemē, kas tagad pazīstama kā Amerikas kontinents, taču mums ir maz informācijas par celtniecību un vēl mazāk faktu par priekšrakstu veikšanu šajos rietumu puslodes tempļos. Ļaudis šeit uzcēla templi aptuveni 570. gadā p.m.ē., un mēs zinām, kas tas tika celts pēc Salamana tempļa parauga, taču tas nebija tik grandiozs un nebija celts no tik dārgām lietām (skat. 2. Nefija 5:16).
Kad augšāmceltais Kungs parādījās nefijiešiem rietumu kontinentā, viņi bija sapulcējušies apkārt templim (skat. 3. Nefijs 11:1–10).
Tomēr Mormona Grāmatā nav pieminēti tempļi pēc tam, kad tika iznīcināts templis Jeruzālemē; turklāt nefijiešu tauta izzuda aptuveni četrus gadsimtus pēc Kristus. Tādēļ ir skaidrs, ka abās puslodēs tempļi beidza pastāvēt Atkrišanas sākuma periodā un tempļa kā atšķirīgas nozīmes celtnes jēdziens cilvēcei bija zudis.
Atkrišana un Atjaunošana
Daudzus gadsimtus Tam Kungam netika piedāvāts neviens svēts mājoklis; patiešām, šķiet, ka pēc tā nebija atzītas nepieciešamības. Tiesa gan, tika uzceltas daudzas ēkas, kuras bija dārgas un grandiozas. Dažas no tām tika veltītas Pēterim un Pāvilam, citas Magdalēnai un Jaunavai, bet neviena no tām netika uzcelta par godu Jēzum Kristum ar Viņa pilnvarām un Viņa Vārdā. No daudzajiem lūgšanu namiem un svētnīcām, baznīcām un katedrālēm Cilvēka Dēlam nebija nevienas vietas, ko nosaukt par Savu.
Svētā priesterība atkal parādījās cilvēku vidū tad, kad 19. gadsimtā tika atjaunots evaņģēlijs ar tā senajiem spēkiem un privilēģijām. Jāatceras arī, ka pilnvaras — runāt un rīkoties Dieva Vārdā — ir ļoti svarīgas attiecībā uz templi, un templim nav nozīmes bez svētās priesterības svētajām pilnvarām. Caur Džozefu Smitu senais evaņģēlijs tika atjaunots uz Zemes un senais likums tika ieviests no jauna. Laika gaitā, pateicoties pravieša kalpošanai, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca tika noorganizēta un nodibināta ar dievišķa spēka izpausmēm.
Pēdējo dienu tempļi
Jau savas pastāvēšanas pašā sākumā Baznīca sāka nodrošināt tempļa celtniecību (skat. Mācība un Derības 36:8; 42:36; 133:2). 1833. gada jūnija pirmajā dienā, atklāsmē, kas tika dota pravietim Džozefam Smitam, Tas Kungs deva norādījumu, ka steidzami jātiek uzceltam svētam namam, kurā Viņš apsolīja apdāvināt Savus izraudzītos kalpus ar spēku un pilnvarām (skat. Mācība un Derības 95. nodaļa). Ļaudis uz šo aicinājumu atsaucās ar labprātīgu ziedošanos. Neskatoties uz galēju nabadzību un pastāvīgiem vajāšanu draudiem, darbs tika pabeigts līdz galam, un 1836. gada martā Kērtlandē, Ohaio, tika iesvētīts pirmais mūsdienu templis (skat. Mācība un Derības 109. nodaļa). Iesvētīšanas dievkalpojumus iezīmēja dievišķas izpausmes, kas salīdzināmas ar tām, kas notika, iesvētot pirmo templi senatnē, un vēlāk svētajā teritorijā parādījās debesu būtnes ar cilvēkam paredzētām dievišķās gribas atklāsmēm. Tajā vietā vēlreiz tika redzēts un dzirdēts Kungs Jēzus (skat. Mācība un Derības 110:1–10).
Divu gadu laikā pēc Kērtlandes Tempļa iesvētīšanas ļaudis, kuri to bija cēluši, to pameta; viņi bija spiesti bēgt vajāšanu dēļ, un, viņiem aizejot, svētais templis kļuva par parastu namu.
Vispirms Pēdējo dienu svētie pārceļoja uz Misūri un vēlāk uz Navū, Ilinoisu. Viņi bija tik tikko kā iekārtojušies jaunajā apmešanās vietā, kad bija dzirdama atklāsmes balss, aicinot ļaudis atkal celt svētu namu Dieva vārdam.
Lai arī bija skaidrs, ka ļaudis atkal būs spiesti bēgt, un lai arī viņi zināja, ka templis neilgi pēc tā pabeigšanas būs jāpamet, viņi strādāja no visa spēka un ar visu uzcītību, lai celtni pabeigtu un pienācīgi iekārtotu. Templis tika iesvētīts 1846. gada 20. aprīlī, taču ļaužu izceļošana bija sākusies pat pirms celtnes pabeigšanas.
Templi pameta tie, kuri to bija uzcēluši, esot nabadzībā un nesot lielus upurus. 1848. gada novembrī tas kļuva par upuri ļaunprātīgu dedzinātāju liesmām, un 1850. gada maijā to, kas bija atlicis no apkvēpušajām sienām, sagrāva viesuļvētra.
1847. gada 24. jūlijā mormoņu pionieri nodibināja apdzīvotu vietu, kur tagad atrodas Soltleiksitija. Pēc dažām dienām Brigams Jangs, pravietis un vadītājs, norādīja uz krūmājiem apaugušu vietu un, uzsitot ar savu spieķi pa izkaltušo zemi, paziņoja: „Šeit būs mūsu Dieva templis.” Šī vieta tagad ir skaists tempļa kvartāls, ap kuru ir izpletusies pilsēta. Soltleikas Templi cēla 40 gadus; noslēgakmens tika ievietots 1892. gada 6. aprīlī, un pabeigtais templis tika iesvētīts gadu vēlāk.
Dievišķs uzdevums
Gan senatnē, gan mūsdienās derības ļaudis tempļu celtniecību ir uzskatījuši par darbu, kas jāveic īpaši viņiem. Ir skaidrs, ka templis ir kas vairāk par lūgšanu namu vai baznīcu, kas vairāk par sinagogu vai katedrāli; tā ir celtne, kas uzcelta kā Tā Kunga nams, svēta vistuvākajai saziņai starp To Kungu un svēto priesterību, un veltīta augstākajiem un vissvētākajiem priekšrakstiem. Turklāt, lai celtne patiešām būtu svēts templis — Dieva pieņemts un atzīts par Viņa namu — veltījumam jābūt Dieva prasītam un gan dāvanai, gan devējiem jābūt cienīgiem.
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca pasludina, ka ir svētās priesterības turētāja, kas atkal ir atjaunota uz zemes, un ka tai ir dots dievišķs uzdevums uzcelt un uzturēt tempļus, kas veltīti patiesā un dzīvā Dieva Vārdam un kalpošanai, un veikt šajās svētajās celtnēs priesterības priekšrakstus, kuru ietekmei būs spēks gan uz zemes, gan viņpasaulē.
Kērtlandes Tempļa iekšpuse, fotografēts 20. gadsimta sākumā.
Mozus iesvaidīja Āronu kalpošanai par priesteri Saiešanas teltī.
Israēla klejojumu laikā tuksnesī Saiešanas telts bija kā pārvietojams templis.
Salamana Templis, kas tika pabeigts 1005. gadā p.m.ē., ir viena no ievērojamākām celtnēm pasaules vēsturē.
Salamana Tempļa iesvētīšanas dievkalpojumi ilga septiņas dienas — nedēļu, kas bija pildīta ar svētu prieku Israēlā.
Atrodoties babiloniešu gūstā, jūdiem tika atļauts atgriezties Jeruzālemē un atjaunot templi.
Daudzi notikumi no Glābēja zemes dzīves parāda, ka Viņš atzina tempļa svētumu.
Kad augšāmceltais Glābējs parādījās Amerikas kontinentā, Viņš atnāca uz templi.
Pēc daudziem atkrišanas gadiem pilnvaras, kas nepieciešamas kalpošanai templī, tika atjaunotas caur Džozefu Smitu.
Pirmais Pēdējo dienu templis tika iesvētīts Kērtlandē, Ohaio, 1836. gada martā.
Drīz pēc ierašanās Sālsezera ielejā Brigams Jangs paziņoja: „Šeit būs templis.”
No 1893. gada līdz mūsdienām visā pasaulē ir uzcelti un iesvētīti vairāk nekā 130 tempļi.
Tampiko Meksikas Templis. Iesvētīts 2000. g. 20. maijā.
Apias Samoas Templis. Iesvētīts 1983. g. 5. augustā. No jauna iesvētīts 2005. g. 4. septembrī.
Madrides Spānijas Templis. Iesvētīts 1999. g. 19. martā.