Kāds ir tempļu nolūks?
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas tempļi ir svētas celtnes, kurās tiek sniegtas atbildes uz mūžības jautājumiem.
Tempļi ir vietas, kur uz mūsu jautājumiem par dzīvi tiek saņemtas mūžības atbildes
Vai jebkad ir dzīvojis kāds vīrietis vai sieviete, kurš klusos apceres brīžos nebūtu pārdomājis dzīves nopietnos jautājumus?
Vai kāds no viņiem nav jautājis: „No kurienes es esmu? Kāpēc es esmu šeit? Kurp es dodos? Kādas ir manas attiecības ar manu Radītāju? Vai nāve man laupīs dārgās attiecības, kas izveidotas dzīves laikā? Kas būs ar manu ģimeni? Vai pēc šīs dzīves būs vēl kāda esamība, un, ja tā būs, vai mēs tur pazīsim cits citu?”
Atbildes uz šiem jautājumiem nav rodamas pasaules gudrībā. Tās rodamas vienīgi atklātajā Tā Kunga vārdā. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas tempļi ir svētas celtnes, kurās tiek sniegtas atbildes uz šiem un citiem būtiskiem jautājumiem. Katra no tām ir iesvētīta kā Tā Kunga nams, svētuma un miera vieta, kas nošķirta no pasaules. Tur tiek mācītas patiesības un tiek veikti priekšraksti, kas sniedz zināšanas par mūžības jautājumiem un motivē dalībniekus dzīvot ar izpratni par savu dievišķo mantojumu kā Dieva bērniem un ar apziņu par mūsu potenciālu kā mūžīgām būtnēm.
Tempļiem ir unikāls nolūks un funkcijas, kas atšķiras no visām citām reliģiskām celtnēm
Šīs celtnēm, atšķirībā no tūkstošiem parastu Baznīcas lūgšanu namu dažādās pasaules vietās, ir unikāls nolūks un funkcijas, kas atšķiras no visām citām reliģiskām celtnēm. Šo atšķirību nerada šo celtņu izmēri vai arhitektoniskais skaistums. To rada darbs, kas tajos tiek veikts.
Noteiktu ēku nozīmēšana īpašiem priekšrakstiem, kas atšķiras no parastām pielūgsmes vietām, nav nekas jauns. Tā tika darīts senajā Israēlā, kur ļaudis regulāri pielūdza Dievu sinagogās. No sākuma svētākā vieta bija Saiešanas telts tuksnesī ar tās Vissvētāko vietu, un pēc tam vairāki tempļi, kuros tika veikti īpaši priekšraksti un kuros varēja piedalīties tikai tie, kuri atbilda noteiktām prasībām.
Tāpat ir arī mūsdienās. Pirms tempļa iesvētīšanas Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca aicina sabiedrību ienākt ēkā un aplūkot tās dažādās telpas. Taču pēc tam, kad tas ir iesvētīts, tas kļūst par Tā Kunga namu un kļūst tik svēts, ka ienākt tajā ir atļauts vienīgi cienīgiem Baznīcas locekļiem. Iemesls tam nav slepenība. Iemesls tam ir svētums.
Tempļa darbs ir saistīts ar katru no mums — Dieva mūžīgās ģimenes locekļiem
Darbs, kas noris šajās ēkās, izklāsta Dieva mūžīgos nodomus attiecībā uz cilvēku, kurš ir Dieva bērns un radība. Lielākoties tempļa darbs ir saistīts ar ģimeni — ar katru no mums kā Dieva mūžīgās ģimenes locekli un ar katru no mums kā zemes ģimenes locekli. Tas ir saistīts ar laulības derības un ģimenes attiecību svētumu un mūžīgo dabu.
Tas apstiprina, ka katrs vīrietis un sieviete, kas piedzimis šajā pasaulē, ir Dieva bērns, apdāvināts ar kaut ko no Viņa dievišķās dabas. Šo pamata un būtisko mācību atkārtošanai ir dziedinoša ietekme uz tiem, kuri tās saņem, jo, kad doktrīna tiek skaidri izteikta skaistā un iespaidīgā veidā, dalībnieks nonāk pie atziņas, ka, tā kā katrs vīrietis un sieviete ir Debesu Tēva bērns, tad katrs ir arī dievišķās ģimenes loceklis, tādēļ katrs cilvēks ir viņa brālis vai māsa.
Kad kāds rakstu mācītājs uzdeva jautājumu: „Kurš ir augstākais bauslis par visiem?” Glābējs atbildēja: „Augstākais ir: … Tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.
Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu” (Marka 12:28, 30–31).
Mācības, kas tiek sniegtas mūsdienu tempļos, spēcīgi uzsver šo ļoti būtisko pamatprincipu par mūsu pienākumu pret mūsu Radītāju un pret mūsu tuvākajiem. Svētie priekšraksti pastiprina šo cildeno filozofiju par Dieva ģimeni. Tie māca mums, ka mūsos esošais gars ir mūžīgs, turpretī ķermenis ir mirstīgs. Tie ne tikai sniedz izpratni par šīm lielajām patiesībām, bet arī motivē dalībnieku mīlēt Dievu un mudina viņu izrādīt lielāku laipnību pret citiem mūsu Tēva bērniem.
Principa pieņemšana, ka katrs cilvēks ir Dieva bērns, palīdz mums saskatīt, ka mirstīgajai dzīvei ir dievišķs nolūks. Tā Kunga namā no jauna tiek mācīta atklātā patiesība. Zemes dzīve ir daļa no mūsu mūžīgā ceļojuma. Pirms mēs šeit ieradāmies, mēs dzīvojām kā gara bērni. Par to ir sniegta liecība Svētajos Rakstos. Pievērsiet uzmanību tam, ko Tas Kungs teicis Jeremijam: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām” (Jeremijas 1:5).
Dārgās ģimenes attiecības var turpināties nākamajā pasaulē
Mēs ienākam šajā pasaulē kā mirstīgu vecāku bērni un kā ģimenes locekļi. Vecāki ir Dieva partneri, īstenojot Viņa mūžīgos mērķus attiecībā uz Viņa bērniem. Tādēļ ģimene ir dievišķa organizācija — vissvarīgākā gan laikā, gan mūžībā.
Liela daļa darba, kas noris tempļos, ir saistīta ar ģimeni. Svarīga tā nozīmes izpratnei ir fakta atzīšana, ka tāpat kā mēs pastāvējām kā Dieva bērni, pirms mēs piedzimām šajā pasaulē, tāpat arī mēs turpināsim dzīvot pēc nāves, un dārgās un gandarījumu sniedzošās attiecības šajā dzīvē, no kurām skaistākās un nozīmīgākās ir rodamas ģimenē, var turpināties nākamajā pasaulē.
Kad vīrietis un sieviete tiek salaulāti Tā Kunga namā, viņi tiek savienoti ne tikai uz viņu mirstīgās dzīves laiku, bet arī uz visu mūžību. Viņi tiek savienoti kopā ne tikai ar zemes likumu piešķirtajām pilnvarām, kas savieno viņus līdz nāvei, bet arī ar Dieva mūžīgo priesterību, kas saista debesīs to, kas tiek saistīts uz zemes. Šādi salaulātam pārim ir pārliecība, kas nāk no dievišķas atklāsmes, ka viņu savstarpējās attiecības un attiecības ar bērniem nebeigsies līdz ar nāvi, bet turpināsies mūžībā, ja viņi dzīvos šīs svētības cienīgi.
Vai jebkad ir bijis kāds vīrietis, kurš patiesi ir mīlējis sievieti, vai sieviete, kura patiesi ir mīlējusi vīrieti, kuri nav vēlējušies, lai viņu attiecības varētu turpināties pēc nāves? Vai vecāki, kuri ir apglabājuši savu bērnu, nav ilgojušies pēc pārliecības, ka viņu bērns atkal būs kopā ar viņiem nākamajā pasaulē? Vai kāds, kas tic mūžīgai dzīvei, var apšaubīt, ka Debesu Tēvs ir piešķīris Saviem dēliem un meitām visdārgāko īpašību viņu dzīvē — mīlestību, kas visnozīmīgāko izpausmi rod ģimenes attiecībās? Nē, loģika prasa, ka ģimenes attiecībām ir jāturpinās pēc nāves. Pēc tā ilgojas cilvēka sirds, un Dievs debesīs ir atklājis ceļu, pa kuru ejot, to var nodrošināt. To nodrošina svētie priekšraksti Tā Kunga namā.
Tempļa svētības ir pieejamas visiem
Taču tas viss patiešām liktos netaisni, ja šo priekšrakstu svētības būtu pieejamas vienīgi tiem, kas pašreiz ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi. Fakts ir tāds, ka iespēja nākt uz templi un baudīt tā svētības ir pieejama visiem, kuri pieņems evaņģēliju un taps kristīti Baznīcā. Šī iemesla dēļ Baznīca īsteno plašu misionāru programmu lielākajā pasaules daļā un, cik viens tas iespējams, turpinās paplašināt šo programmu, jo tai ar dievišķu atklāsmi ir dota atbildība mācīt evaņģēliju katrai tautai, ciltij, valodai un tautībai.
Taču ir neskaitāmi miljoni cilvēku, kuri ir dzīvojuši uz Zemes un kuriem nekad nav bijusi iespēja dzirdēt evaņģēliju. Vai viņiem tiks liegtas svētības, kas tiek dāvātas Tā Kunga tempļos?
Caur dzīviem, pilnvarotiem pārstāvjiem, kuri darbojas mirušo labā, šie paši priekšraksti ir pieejami tiem, kuri ir aizgājuši no mirstīgās dzīves. Garu pasaulē šie cilvēki var brīvi izvēlēties vai nu pieņemt, vai noraidīt šos priekšrakstus, kas uz Zemes tiek izpildīti viņu labā, tai skaitā, kristīšanu, laulību un ģimenes attiecību saistīšanu. Tā Kunga darbā nav nekādas piespiešanas, taču jātiek sniegtai iespējai.
Tempļa darbs ir mīlestības darbs, ko dzīvie veic mirušo labā
Šis aizstājošais darbs ir beznosacījuma mīlestības darbs, ko dzīvie veic mirušo labā. Tas rada nepieciešamību veikt plašu ģimenes vēstures izpēti, lai atrastu un noteiktu tos, kuri ir miruši. Lai atbalstītu šo izpēti, Baznīca koordinē ģimenes vēstures programmu un uztur šim nolūkam domātas telpas, kas lielā skaitā atrodas visā pasaulē. Tās arhīvi ir pieejami plašai sabiedrības daļai, un to izmanto daudzi, kuri nav Baznīcas locekļi, lai meklētu savus priekštečus. Šo programmu ir slavējuši ģenealoģijas speciālisti visā pasaulē, un to izmanto daudzas nācijas, lai pasargātu savus pierakstus. Taču tās galvenais mērķis ir sniegt Baznīcas locekļiem nepieciešamos resursus savu priekšteču noteikšanā, lai viņi varētu tiem sniegt svētības, ko bauda paši. Viņi būtībā saka pie sevis: „Ja es tik ļoti mīlu savu sievu un bērnus, ka vēlos būt kopā ar viņiem visu mūžību, vai tad manam mirušajam vectēvam un vecvectēvam, un citiem priekštečiem nevajadzētu būt iespējai saņemt tādas pat mūžīgas svētības?
Tempļi piedāvā iespēju mācīties to, kas dzīvē ir patiesi nozīmīgs
Un tā šīs svētās celtnes ir vietas, kur noris brīnišķīgs darbs, kas klusi un godbijīgi tiek virzīts uz priekšu. Tās mums atgādina par daļu no Jāņa Atklājēja vīzijas, kas atrodama viņa grāmatā, kur ir pierakstīts šāds jautājums un šāda atbilde: „Tie, kas ģērbti baltās drēbēs, kas viņi un no kurienes viņi nākuši? …
Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs.
Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa templī” (Jāņa atkl. 7:13–15).
Tie, kuri nāk uz šiem svētajiem namiem, piedaloties tajos kalpošanas darbā, ir tērpti baltās drānās. Viņi nāk vienīgi tad, kad ir saņēmuši rekomendāciju no saviem vietējiem baznīcas vadītājiem, kas apliecina viņu cienīgumu. Lai ieietu Dieva templī, tiek sagaidīts, ka viņi ieradīsies ar šķīstām domām, tīru ķermeni un tīrām drēbēm. Tiek sagaidīts, ka ienākot viņi atstās pasaulīgās domas un koncentrēsies uz dievišķo.
Šāds vingrinājums, ja to varētu tā nosaukt, sniedz atlīdzību pats par sevi, jo kurš gan šajos spriedzes pilnajos laikos nebūtu priecīgs par iespēju noslēgties no pasaules un ieiet Tā Kunga namā, kur klusi pārdomāt Dieva mūžīgās lietas? Šīs svētās vietas dāvā iespēju, kas nav pieejama nekur citur, mācīties un pārdomāt to, kas dzīvē ir patiesi nozīmīgs, — mūsu attiecības ar Dievību un mūsu mūžīgo ceļojumu no pirmsmirstīgās esamības uz šo dzīvi un pēc tam uz nākamo esamību, kur mēs pazīsim un sadarbosimies cits ar citu, ieskaitot mūsu tuviniekus un mūsu priekštečus, kuri bijuši pirms mums un no kuriem mēs esam guvuši mantojumā ķermeni, prātu un garu.
Tempļos mums tiek dots solījums par Dieva mūžīgajām svētībām
Neapšaubāmi šie tempļi ir unikāli visu pārējo ēku starpā. Tie ir nami, kuros tiek doti norādījumi. Tie ir derību un apsolījumu vietas. Pie to altāriem mēs nometamies uz ceļiem Dieva, mūsu Radītāja, priekšā, un mums tiek dots solījums par Viņa mūžīgajām svētībām. Svētajās tempļa telpās mēs sazināmies ar Viņu un domājam par Viņa Dēlu, mūsu Glābēju un Izpircēju, To Kungu Jēzu Kristu, kurš kalpoja kā starpnieks katram no mums, nesot aizstājošo upuri mūsu labā. Šeit mēs atmetam savu savtīgumu un kalpojam tiem, kuri nevar kalpot paši sev. Šeit ar patiesu Dieva priesterības spēku mēs tiekam saistīti kopā vissvētākajās no visām cilvēku attiecībām — vīru un sievu, bērnu un vecāku, un ģimeņu attiecībās, ar saistīšanas spēku, ko laiks nespēj iznīcināt un nāve nevar saraut.
Šīs svētās celtnes tika būvētas pat tajos grūtajos gados, kad Pēdējo dienu svētie tika nežēlīgi dzenāti un vajāti. Tās tiek celtas un uzturētas gan nabadzības, gan pārticības laikos. Tās rodas dzīvās ticības dēļ, kas piemīt aizvien pieaugošam skaitam cilvēku, kuri sniedz liecību par dzīvo Dievu, par augšāmcelto Kungu, par praviešiem un dievišķu atklāsmi, par mūžīgo svētību sniegto mieru un pārliecību, kas rodamas vienīgi Tā Kunga namā.
Kristīšanās baseins, Papeete Taiti Templis
Stokholmas Zviedrijas Templis. Iesvētīts 1985. g. 2. jūlijā.
Manti Jūtas Templis. Iesvētīts 1888. g. 21. maijā. No jauna iesvētīts 1985. g. 14. jūnijā.