Tempļa svētības
Templis sniedz mūsu dzīvei mērķi. Tas sniedz mūsu dvēselei mieru — ne tādu mieru, ko cilvēks var sniegt, bet mieru, ko apsolīja Dieva Dēls, kad Viņš teica: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu.”
Templī mēs varam justies tuvi Tam Kungam
Es domāju, ka pasaulē nav tādas vietas, kur es varētu justies tuvāk Tam Kungam kā vien Viņa svētajos tempļos. Pārfrāzējot dzejoli:
Cik tālu ir debesis?
Tās nav ļoti tālu —
Dieva tempļos.
Tās ir tur, kur mēs esam.
Tas Kungs teica:
„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.
Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.
Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”1
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem templis ir pati svētākā vieta uz Zemes. Tas ir Tā Kunga nams, un tieši kā norādīts uzrakstā, kas atrodas tempļa ārpusē, templis ir „svēts Tam Kungam”.
Templis mūs iedvesmo un padara cildenākus
Templī tiek mācīta Dieva cildenā iecere. Templī tiek noslēgtas mūžīgas derības. Templis mūs iedvesmo, padara cildenākus, tas stāv kā bāka, lai visi to varētu redzēt, un vada mūs uz celestiālu godību. Tas ir Dieva nams. Viss, kas notiek templī, cilvēku iedvesmo un padara cildenāku.
Templis ir domāts ģimenēm, vienam no lielākajiem mirstīgās dzīves dārgumiem. Runājot uz mums, tēviem, Tas Kungs ir izteicies ļoti skaidri, norādot, ka mums katram ir pienākums mīlēt savu sievu no visas sirds un gādāt par viņu un par mūsu bērniem. Viņš ir norādījis, ka lielākais darbs, ko mēs kā vecāki varam darīt, tiek veikts mūsu mājās, un mūsu mājas var būt debesis, īpaši tad, ja mūsu laulības ir saistītas Dieva namā.
Nelaiķis Elders Mētjū Kaulijs, kurš bija Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, reiz stāstīja savu vectēva pieredzi — kādu sestdienas pēcpusdienu viņš kopā ar savu mazo mazmeitu, sadevušies rokās, dzimšanas dienā devās nevis uz zooloģisko dārzu vai skatīties kādu filmu, bet uz tempļa apkārtni. Saņemot atļauju no sarga, viņi abi piegāja pie lielajām tempļa durvīm. Viņš ierosināja, lai viņa pieliktu savu plaukstu pie milzīgās sienas un tad pie masīvajām durvīm. Viņš tai maigi teica: „Atceries, ka šajā dienā tu pieskāries templim. Kādu dienu tu dosies tur iekšā.” Viņa dāvana mazajam bērniņam nebija konfekte vai saldējums, bet daudz nozīmīgāka un paliekošāka pieredze — izpratne par Tā Kunga namu. Viņa bija pieskārusies templim, un templis bija aizskāris viņu.
Templis sniedz mieru mūsu dvēselēm
Pieskaroties templim un mīlot templi, mūsu dzīvē izpaudīsies mūsu ticība. Ja mēs dodamies uz svēto namu un atceramies tur noslēgtās derības, mēs spēsim izturēt ikvienu pārbaudījumu un pārvarēt jebkuru kārdinājumu. Templis sniedz mūsu dzīvei mērķi. Tas sniedz mūsu dvēselei mieru — ne tādu mieru, ko cilvēks var sniegt, bet mieru, ko apsolīja Dieva Dēls, kad Viņš teica: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”2
Pēdējo dienu svēto vidū pastāv liela ticība. Tas Kungs sniedz mums iespējas, lai redzētu, vai mēs pildīsim Viņa baušļus, vai mēs iesim pa to ceļu, pa kuru gāja Jēzus no Nācaretes, vai mēs mīlēsim To Kungu no visas savas sirds, spēka, prāta un izturības un vai mīlēsim savus tuvākos kā sevi pašu.3
Es ticu pamācībai: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”4
Tā ir bijis vienmēr, tā tas vienmēr būs. Ja mēs pildām savu pienākumu un pilnībā uzticamies Tam Kungam, mēs piepildīsim Viņa tempļus un veiksim priekšrakstu darbu ne tikai par sevi, bet mums būs privilēģija veikt šo darbu arī citu cilvēku labā. Mēs nometīsimies uz ceļiem pie svētajiem altāriem, lai būtu pilnvaroti pārstāvji saistīšanās priekšrakstos, kas savieno uz mūžību vīrus un sievas, un bērnus. Cienīgi jauni vīrieši un jaunas sievietes no 12 gadu vecuma var kalpot par pilnvarotiem pārstāvjiem to labā, kuri ir miruši bez kristīšanās svētībām. Tāda ir mūsu Debesu Tēva vēlēšanās attiecībā uz jums un mani.
Brīnums, kas notika
Pirms daudziem gadiem kāds pazemīgs un uzticīgs patriarhs, brālis Persijs K. Fecers, tika aicināts dot patriarhālās svētības Baznīcas locekļiem, kas dzīvoja aiz „dzelzs priekškara”.
Tajā sarežģītajā laikā Brālis Fecers devās uz Polijai piederošo zemi. Robežas bija slēgtas, un pilsoņiem nebija ļauts tās šķērsot. Brālis Fecers tikās ar vācu svētajiem, kuri tur bija iesprostoti, kad pēc Otrā Pasaules kara tika no jauna noteiktas robežas, un zeme, kur viņi dzīvoja, kļuva par Polijas teritoriju.
Visu šo vācu svēto vadītājs bija brālis Eriks P. Koniecs, kurš tur dzīvoja ar sievu un bērniem. Brālis Fecers deva brālim un māsai Konieciem, un vecākajiem bērniem patriarhālās svētības.
Kad brālis Fecers atgriezās Savienotajās Valstīs, viņš piezvanīja un pavaicāja, vai varētu ar mani tikties. Sēžot manā birojā, viņš sāka raudāt. Viņš teica: „Brāli Monson, kad es uzliku savas rokas uz Koniecu ģimenes locekļu galvām, es devu solījumus, kas nevar būt piepildīti. Es apsolīju brālim un māsai Konieciem, ka viņi varēs atgriezties savā dzimtajā Vācijā, ka viņi netiks turēti nebrīvē uzvarējušo valstu patvaļīgo lēmumu dēļ un ka viņi tiks saistīti kopā kā ģimene Tā Kunga namā. Es apsolīju viņu dēlam, ka viņš kalpos misijā, un es apsolīju viņu meitai, ka viņa laulāsies Dieva svētajā templī. Mēs taču zinām, ka slēgto robežu dēļ viņi nevarēs saņemt apsolītās svētības. Ko gan es esmu izdarījis?”
Es teicu: „Brāli Fecer, es pazīstu tevi pietiekami labi, lai zinātu, ka tu esi izdarījis tieši to, ko mūsu Debesu Tēvs vēlējās, lai tu darītu.” Mēs abi nometāmies uz ceļiem pie mana rakstāmgalda un izlējām savas sirdis lūgšanā mūsu Debesu Tēvam, norādot, ka šai uzticīgajai ģimenei ir doti solījumi attiecībā uz Dieva templi un citām svētībām, kas viņiem pašlaik ir liegtas. Vienīgi Viņš spētu īstenot brīnumu, kas mums bija nepieciešams.
Brīnums notika. Polijas valdības vadītāji un Vācijas Federatīvās Republikas vadītāji parakstīja līgumu, kas ļāva vācu tautas piederīgajiem, kuri atradās tajā reģionā, pārcelties uz Rietumvāciju. Brālis un māsa Konieci ar saviem bērniem pārcēlās uz Rietumvāciju, un brālis Koniecs kļuva par bīskapu tajā bīskapijā, kur viņi dzīvoja.
Visa Koniecu ģimene devās uz svēto templi Šveicē. Un kurš gan bija tas tempļa prezidents, kurš viņus sagaidīja baltā uzvalkā un atplestām rokām? Neviens cits kā Persijs Fecers — patriarhs, kurš viņiem bija devis šo solījumu. Tagad, būdams Bernes Šveices Tempļa prezidents, viņš sveica viņus Tā Kunga namā, piepildot doto solījumu, un saistīja vīru kopā ar sievu, un bērnus ar viņu vecākiem.
Meita vēlāk laulājās Tā Kunga namā. Dēls saņēma savu aicinājumu un kalpoja pilnlaika misijā.
„Tiksimies templī!”
Dažiem no mums attālums līdz templim ir tikai daži kvartāli. Citiem pirms ieiešanas Dieva svētajā templī ir jāšķērso okeāni un jāveic liels attālums.
Dažus gadus atpakaļ pirms tempļa pabeigšanas Dienvidāfrikā, apmeklējot apgabala konferenci toreizējā Salisberijā, Rodēzijā, es tikos ar apgabala prezidentu Redžinaldu Dž. Nīldu. Viņš ar savu sievu un jaukajām meitām satika mani, kad es iegāju sanāksmju namā. Viņi man paskaidroja, ka krāja naudu un gatavojās dienai, kad varētu doties uz Tā Kunga templi. Taču, ak vai, templis atradās ļoti tālu.
Sanāksmes noslēgumā četras jaukās meitas uzdeva man jautājumus par templi: „Kāds ir templis? Mēs esam redzējušas tikai attēlu.” „Kā mēs jutīsimies, kad mēs ieiesim templī?” „Ko mēs visvairāk atcerēsimies?” Man bija iespēja runāt ar šīm četrām meitenēm par Tā Kunga namu aptuveni stundu. Kad es devos uz lidostu, viņas man māja un jaunākā meitene teica: „Tiksimies templī!”
Gadu vēlāk man bija iespēja satikt Nīldu ģimeni Soltleikas Templī. Klusajā saistīšanas telpā man bija privilēģija savienot brāli un māsu Nīldus uz mūžību, kā arī uz laiku. Tad tika atvērtas durvis un telpā ienāca viņu skaistās meitas, ģērbušās tīrās, baltās drānās. Viņas apskāva māti, pēc tam tēvu. Viņu acīs bija asaras, un viņu sirdīs bija pateicība. Mēs jutāmies kā debesīs. Katrs no mums varēja teikt: „Tagad mēs esam ģimene uz mūžību.”
Tā ir brīnumaina svētība, kas gaida tos, kas nāk uz templi. Kaut katrs no mums dzīvotu cienīgu dzīvi, ar tīrām rokām un šķīstu sirdi, lai templis varētu aizskart mūsu dzīvi un mūsu ģimenes.
Cik tālu ir debesis? Es liecinu, ka svētajos tempļos tās nepavisam nav tālu — jo šajās svētajās vietās satiekas debesis un zeme un mūsu Debesu Tēvs sniedz Saviem bērniem Savas lielākās svētības.
Seintdžoržas Jūtas Templis. Iesvētīts 1877. g. 6. aprīlī. No jauna iesvētīts 1975. g. 11. nov.
Manilas Filipīnu Templis. Iesvētīts 1984. g. 25. sept.
Bauntifulas Jūtas Templis. Iesvētīts 1995. g. 8. janv.
Bernes Šveices Templis. Iesvētīts 1955. g. 11. septembrī. No jauna iesvētīts 1992. g. 23. okt.
Saistīšanas telpa, Soltleikas Templis.