Mūsu tempļa laulība bija jebkuru pūļu vērta
Kad mani atlaida no darba pirmajā uzņēmumā un pilnībā nodega otrs, es prātoju, vai spēšu aizvest savu līgavu Beniju uz templi. Mēs bijām dzirdējuši, ka nokļūšana tur būs ticības pārbaudījums, taču, kad mēs izvirzījām tempļa laulību par savu mērķi, mums nebija ne jausmas, cik pamatīgi tiks pārbaudīta mūsu ticība.
Mēs iepazināmies mūsu dzimtajā Panamā pēc kalpošanas misijā. Atbilstoši Panamas likumiem, pāriem, kuri vēlas laulāties templī, tieši pirms ceļošanas uz tuvāko templi, Gvatemalas pilsētas Gvatemalas Templi, jāreģistrējas dzimtsarakstu nodaļā. Tas ir dārgs un grūts ceļojums, taču saistīšana ir svētība, no kuras mēs nevēlējāmies atteikties.
Nākamajā dienā pēc Benijas bildināšanas es zaudēju savu darbu. Nezaudējot drosmi, es nolēmu pelnīt naudu, vadot ekskursijas. Mans autobuss salūza pirmajā vakarā. Būdams nedaudz norūpējies, taču joprojām apņēmības pilns, es nolēmu tirgot T-kreklus. No rīta, kad devos paņemt T-kreklus no ražotāja, es atklāju, ka ēka iepriekšējā naktī bija nodegusi līdz pamatiem. Likās, ka arī manas cerības ir izkūpējušas dūmos.
Līdz nākamajam plānotajam tempļa braucienam bija atlikuši tikai daži mēneši, tomēr līdz šim katrs mans centiens nopelnīt naudu beidzās ar pēkšņu neveiksmi. Es devos prom no kūpošajām drupām, lai sameklētu Beniju.
„Man nekā nav,” es viņai teicu. „Varbūt tev nevajadzētu ar mani precēties.”
„Ja es precētos naudas dēļ, es jau būtu apprecējusies,” viņa teica. „Taču es neprecos naudas dēļ. Es precos ar tevi tāpēc, ka mīlu tevi.”
Tas bija pagrieziena punkts. Mēs jutām, ka esam izturējuši nozīmīgu pārbaudījumu. Dodoties uz priekšu ticībā, durvis sāka atvērties. Es atradu darbu mēbeļu ražotnē, tomēr alga nebija pietiekama, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Tad laipnais bīskaps piedāvāja mums palīdzēt, apmaksājot mūsu autobusa biļetes. Lai cik saistošs bija viņa piedāvājums, mums nelikās, ka to pieņemt būtu pareizi. Mēs bijām cieši apņēmušies būt pašpaļāvīgi. Taču, redzot, ka viņš patiesi vēlējās palīdzēt, mēs viņam pavaicājām, vai tā vietā viņš varētu dot kādu darbu Benijai. Viņš to izdarīja.
Nopelnot pietiekami daudz naudas, lai ceļotu uz templi, mēs reģistrējāmies atbilstoši valsts likumiem un beidzot bijām ceļā uz Gvatemalu kopā ar 10 citiem Baznīcas locekļiem. Taču mūsu pārbaudījums vēl nebija galā.
Uz Kostarikas robežas mūs apturēja plaši transporta vadītāju streiki. Pēc divu dienu ilgas gaidīšanas uz robežas mūsu šoferis nolēma griezties atpakaļ. Taču mēs ar Beniju un diviem brāļiem, kā arī ar vienu pāri nolēmām nepadoties. Noskatoties, kā mūsu autobuss apgriežas riņķī un dodas prom, mēs iegājām Kostarikā. Mēs turpinājām iet, pa naktīm guļot ceļmalas nojumēs, līdz sasniedzām Nikaragvas robežu. No turienes mums izdevās nolīgt taksometru līdz galvaspilsētai, kur mēs nopirkām autobusa biļeti līdz Hondurasas robežai. Vēl divas dienas — un divas pārsēšanās autobusos — vēlāk mēs galu galā ieradāmies templī. Mēs bijām netīri un noguruši un bijām iztērējuši daudz vairāk, nekā bija plānots, taču mēs bijām laimīgi.
Nākamajā dienā — pēc visiem mūsu pārbaudījumiem un aizkavēšanās — mēs kā vīrs un sieva beidzot tikām salaulāti uz mūžību. Mūsu prieks — kurš bija tā vērts, lai strādātu, gaidītu un uztrauktos — tagad bija pilnīgs!
Ne katrs, kurš gatavojas laulāties templī, sastapsies ar šādām grūtībām, taču man ar Beniju (un citiem, kuri ar mums kopā devās uz templi) šī pieredze bija attīrošs process. Tā bija viena no lieliskākajām pieredzēm manā dzīvē.
Ja mūsu mērķis — laulāties templī — būtu tikai pasaulīgas mīlestības dēļ, mēs to nebūtu īstenojuši. Taču tāpēc, ka mēs ticējām priesterības saistošajam spēkam, kas ir atjaunots mūsdienās, mēs nepadevāmies, zinot, ka mūsu tempļa laulība — uz laiku un uz visu mūžību — ir jebkuru mūsu nesto upuru vērta.