Aicinājums jaunpievērstajai
Kā jaunpievērstajai man nebija nekādu iemaņu klavierspēlē, tomēr es esmu ļoti pateicīga par draudzes pianistes aicinājumu — tas mainīja manu dzīvi.
Drīz pēc tam, kad desmit gadu vecumā tiku kristīta Lapenrantā, Somijā, es saņēmu savu pirmo Baznīcas aicinājumu. Bija 1960. gads, un mūsu mazajai draudzei izmisīgi vajadzēja kādu, kas varētu spēlēt pavadījumu garīgajām dziesmām Baznīcas sapulcēs. Šo pienākumu tika lūgts uzņemties man.
Lai gan māte mūs ar brāli vienmēr bija mudinājusi attīstīt mākslinieciskos talantus, es nemācēju spēlēt klavieres, un mums mājās klavieru nebija. Taču es vēlējos pildīt savu aicinājumu, tāpēc mēs nācām klajā ar plānu.
Ģimenes vakarā mēs pārrunājām, ko mums visiem nozīmē šis aicinājums. Māte bija atraitne ar diviem maziem bērniem, un mēs zinājām, ka mums būs ļoti grūti iegādāties klavieres un samaksāt par klavierstundām. Tomēr mēs izlēmām, ka esam ar mieru nest nepieciešamos upurus.
Pirmais upuris mūsu ģimenei bija finansiāls. Mēs nolēmām, ka no pavasara līdz rudenim brauksim nevis ar autobusu, bet velosipēdiem. Mans brālis Marti bija drosmīgs un kļuva par īpaši labu velobraucēju, braucot pat pa sniegu un ledu. Es praktiski atteicos no drēbju iegādes un iemācījos šūt. Mēs iemācījāmies dzīvot taupīgi, izveidojām dārzu laukos, netālu no mūsu vecvecāku mājām, un sagādājām pārtiku ziemai. Par mūsu „brīvdienām” kļuva mātes braucieni uz Šveices templi, pikniki un nometnes netālu no mājām.
Otrkārt, mēs ar ģimeni upurējām laiku. Mēs sadalījām pienākumus mājās un visus pasākumus, un mājasdarbu pildīšanu ieplānojām tā, lai man būtu pietiekami daudz laika vingrināties klavierspēlē. Māte bieži atgādināja, ka šo upuru un smagā darba dēļ mums nav laika, lai iekļūtu nepatikšanās kā citiem mūsu vecuma bērniem. Patiesībā mans aicinājums kļuva par ģimenes aicinājumu jau ilgi, pirms nospēlēju pirmo noti.
Es uzsāku apmeklēt klavierstundas, ko vadīja vietējās skolas pasniedzējs. Es vingrinājos, izmantojot uz papīra uzzīmētus taustiņus un klavieres baznīcā. Kad mans klavierskolotājs pārcēlās, mēs iegādājāmies viņa klavieres, un mani apņēmās mācīt mūsu apgabala ievērojamākā klavierskolotāja.
Garīgās dziesmas apguvu pašmācības ceļā, bieži vingrinoties kopā ar draudzes kordiriģentu. Visi mani uzmundrināja pat, ja spēlējot gadījās kāda greiza skaņa. Uzzinot, ka spēlēju publikas priekšā, pirms esmu dziesmas kārtīgi apguvusi un iemācījusies no galvas, manu skolotāju pārņēma šausmas. Taču bija labāk, ja kāds spēlē ar vienu roku, nekā ja pavadījuma nav vispār.
Uz nodarbībām braucu ar velosipēdu un, pienākot ziemai, centos mērot ceļu kājām vai, ja iespējams, slēpot. Svētdienās devos uz Baznīcu viena, lai būtu tur stundu agrāk un varētu vingrināties. Ar autobusu apņēmos braukt tikai tad, ja temperatūra būs zem -15ºC. Mani īpaši neuztrauca lietus un sniegs, laiks, man ejot, pagāja ātri, jo mani pavadīja tik daudz skaistu garīgo dziesmu. Ejot es šķērsoju līdzenumus kopā ar pionieriem (skat. „Uz priekšu, svētie”, Baznīcas dziesmas, 2. lpp.), devos augstu Ciānas kalna galotnē (skat. „Tur kalna galotnē”, Baznīcas dziesmas, 30. lpp.) un stāvēju kopā ar jauniešiem, kas nekad nekritīs (skat. „True to the Faith”, Hymns, Nr. 254). Ar tādu atbalstu es nevarētu krist, neskatoties uz to, ka mēs ar ģimeni bijām vienīgie Pēdējo dienu svētie mūsu kopienā, kas atradās Somijas austrumos, Krievijas robežas paēnā.
Laika gaitā kļuvu par labāku pianisti un varēju ne vien nospēlēt pareizās notis, bet arī muzicēt. Es iemācījos izvēlēties dziesmas ar lūgšanu, lai sanāksmē valdītu Gara klātbūtne. Un pats svarīgākais — caur mūziku es ieguvu liecību par evaņģēliju. Ja mani pārņēma šaubas, viegli varēju atsaukt atmiņā sajūtas, kas rodas, spēlējot garīgās dziesmas, dziesmu vārdus un to vēstījumu. Es zināju, ka evaņģēlija principi un priekšraksti ir patiesi, jo biju tos apguvusi rindiņu pa rindiņai un noti pa notij.
Atceros kādu konkrētu dienu, kad mana apņemšanās sekot apgūtajiem principiem tika pārbaudīta. Man bija 14 gadu, man ļoti patika peldēt, un es sapņoju par peldēšanu Olimpiskajās spēlēs. Lai gan svētdienās sacensībās nepiedalījos, manas prasmes tik un tā pilnveidojās. Visbeidzot, tuvojoties Meksikas Olimpiskajām spēlēm, treneris uzaicināja mani piedalīties īpašos treniņos.
Taču šie treniņi notika svētdienās Svētdienas skolas laikā. Es izprātoju, ka varētu doties uz treniņiem un neiet uz Svētdienas skolu, jo atgrieztos baznīcā laikus, lai paspētu uz vakara Svētā Vakarēdiena sapulci. Es ietaupīju naudu autobusa biļetei un visu labi izplānoju. Mātei par savu plānu pastāstīju sestdien pirms pirmā treniņa.
Es manīju skumjas un vilšanos viņas acīs, taču vienīgais, ko viņa man teica, bija, ka tas ir mans lēmums un ka man ir mācīts rīkoties pareizi. Tonakt nespēju izdabūt no galvas dziesmas „Izvēlies pareizi” (skat. Hymns, Nr. 239) vārdus. Vārdi skanēja manās domās gluži kā saplēsta skaņu plate.
Svētdienas rītā vienā rokā paņēmu peldēšanas somu un otrā nošu mapi, cerot, ka māte noticēs, ka eju uz baznīcu. Es izgāju ārā un devos uz autobusa pieturu. Tā nu bija gadījies, ka manā ielas pusē bija pietura autobusam, kas gāja uz peldēšanas halli, bet pretējā pusē — pietura autobusam, kas gāja uz baznīcu. Kamēr gaidīju, ausīs kaitinoši skanēja dziesmas „Vai šodien ko labu es paveicu?” (skat. Hymns, Nr. 223) melodija — tā bija dziesma, ko todien biju ieplānojusi spēlēt Svētdienas skolā. Mana pieredze rādīja, ka komplicētā ritma, sarežģīto vārdu un augstās toņkārtas dēļ bez skanīga pavadījuma šī dziesma skanēs katastrofāli.
Kamēr gremdējos pārdomās, piebrauca abi autobusi. Lai mani uzņemtu, piestāja autobuss, kas brauca uz peldēšanas halli, un arī uz baznīcu braucošā autobusa vadītājs piestāja, apjukumā vērdamies manī, jo zināja, ka vienmēr braucu ar viņa autobusu. Mēs visi pāris sekundes vērāmies cits citā. Kāpēc es vēl vilcinājos? Es biju izvēlējusies To Kungu (skat. „Kurš ir Tā Kunga pusē?”, Hymns, Nr. 260), biju solījusi iet, kur Viņš vēlas, lai eju (skat. „Es iešu, kur vēlies”, Baznīcas dziesmas, 46. lpp.), un jau pirms laba laika biju pieņēmusi lēmumu ievērot baušļus (skat. „Ievēro baušļus!”, Hymns, Nr. 303).
Ķermenis rīkojās, negaidot, kamēr prāts atsauksies sirdsbalsij. Vienā trakā rāvienā pārskrējusi pāri ielai, pamāju autobusa šoferim pretējā ielas pusē, lai viņš brauc prom, samaksāju par biļeti un devos ieņemt vietu uz baznīcu braucošā autobusa aizmugurē, noskatoties, kā pretējā virzienā aizbrauc mani sapņi par peldēšanu.
Visi todien domāja, ka raudu, jo jūtu Garu, taču patiesībā es raudāju, jo tikko bija pagaisis mans bērnības dienu sapnis un es jutu kaunu, ka biju pieļāvusi domu par peldēšanu Sabatā. Taču es izpildīju savu aicinājumu to svētdien tāpat kā pirms un pēc tam.
Pirms devos uz koledžu, es iemācīju vairākiem draudzes locekļiem diriģēt un spēlēt klavieres. Koledžā turpināju klavierspēli un sāku mācīties spēlēt ērģeles. Kad atteicos no peldēšanas sacensībām, domāju, ka iespēja doties uz Latīņameriku ir zudusi man uz mūžiem, taču pēc maģistra grāda iegūšanas Brigama Janga universitātē es kalpoju misijā Kolumbijā. Misijas laikā pasniedzu klavierstundas, jo vēlējos atstāt šiem svētajiem mūzikas dāvanu. Kolumbiešu bērni un jaunieši mēroja jūdzēm tālu ceļu karstajā saulē, lai varētu spēlēt klavieres. Arī viņi sākumā spēlēja ar vienu roku, līdz iemācījās spēlēt ar abām, un, pūloties apgūt klavierspēli, viņi upurēja daudz vairāk nekā es.
Kopš manām kristībām pagājis vairāk kā piecdesmit gadu. Esmu daudz un tālu ceļojusi, pametot mājas Somijā, taču, neskatoties uz to, kur esmu pabijusi, vienmēr bijis nepieciešams kāds, kas spēlētu garīgās dziesmas. Mūzikas universālā valoda cēlusi sapratnes un mīlestības tiltus malu malās.
Tagad manas rokas ir lēnas, jo man ir artrīts. Manu aicinājumu ieņēmuši daudzi spējīgāki mūziķi. Māti bieži pārņem skumjas, atceroties pirmos gadus Baznīcā — upurus, ko nesu, manis nostaigātās jūdzes un lietas, no kurām atteicos. Viņa baiļojas, ka manu artrītu izraisījis aukstums, taču es priecājos par savām „kaujā gūtajām rētām”. Es iepludināju savus priekus un bēdas mūzikā, iemācījos smieties un raudāt ar pirkstiem.
Manā dvēselē ieskanas pateicība, domājot, cik ļoti es rūpu Debesu Tēvam un draudzes vadītājiem, ja viņi uzticēja man kā mazai meitenei tik grūtu aicinājumu. Šis aicinājums palīdzēja man iegūt pamatīgu izpratni par evaņģēliju un deva iespēju palīdzēt citiem sajust Garu caur mūziku. Es esmu dzīvs pierādījums tam, ka jaunpievērstajiem — pat mazām meitenēm bez iemaņām klavierspēlē — nepieciešams aicinājums. Pateicoties manam pirmajam aicinājumam, es atklāju, ka Dievam nekas nav neiespējams un ka Viņam ir plāns un mērķis katram no Viņa bērniem. Un, pateicoties mūzikai, es ieguvu nesatricināmu liecību par Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju.
Maika Malma ilustrācijas