Stāra mirdz
Autore dzīvo Kolorādo štatā, ASV.
„Ir jauki būt šeit, Sākumskolā” (Children’s Songbook, 254. lpp.).
Stāra piekārtoja savas drēbes. Vēl joprojām vilkt kleitu, ejot uz baznīcu, šķita dīvaini. Iepriekšējā baznīcā meitenes svētdienās vilka bikses vai šortus. Taču tā nenotika viņas jaunajā baznīcā. Viņa kopā ar mammu pavisam nesen kristījās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.
Lūkojoties spogulī, Stāra nopūtās. Viņa priecājās, ka pirmo reizi var doties uz baznīcu kā oficiāla tās locekle, tomēr viņa arī nervozēja. Agrāk viņa visu laiku, ko pavadīja baznīcā, bija kopā ar mammu. Bet šodien viņa ies uz Sākumskolu.
Stāra pamirkšķināja acis savam atspulgam. Ja nu viņa neiekļausies? Ja nu citiem bērniem viņa nepatiks?
„Stāra? Vai tu esi gatava?” sauca mamma.
Stāra nokāpa lejā. „Vai es izskatos labi?” viņa pavaicāja.
Mamma pasmaidīja. „Tu izskaties skaisti.”
Stāra sabozās. „Tev tā ir jāsaka. Tu esi mana mamma.”
„Tev ir taisnība. Man tā ir jāsaka. Jo tā ir patiesība.”
Stāra plati pasmaidīja. Mamma vienmēr atrada veidu, kā likt viņai justies labāk. Tomēr viņa vēl juta lielu satraukumu. Ja nu neviens no bērniem ar viņu negribēs runāt? Viņai bija draugi skolā, bet tie nebija viņas jaunās baznīcas locekļi. Viņa vēlējās, kaut būtu vismaz viens draugs, kurš kopā ar viņu dotos uz baznīcu.
„Es tikko atcerējos, ka man ir kas jāizdara,” viņa teica mammai.
Viņa uzskrēja otrajā stāvā un nometās ceļos pie savas gultas. „Dārgais Debesu Tēvs, lūdzu, palīdzi man iegūt draugus. Es ticu, ka tas, ko mācīja misionāri, ir patiesība, bet man ir bail.”
Stāra turpināja tupēt uz ceļiem un klausījās. Pēc brīža viņu pārņēma mierīga, jauka sajūta, un viņa vairāk nejutās tik nervoza.
Baznīcā Stāra kopā ar mammu apsēdās līdzās kādai ģimenei ar trīs mazām meitiņām. Pirms sanāksmes vecāki stādījās priekšā un sāka runāt ar mammu. Stāra palīdzēja meitenēm izkrāsot Jēzus attēlu.
Viņiem tuvojās bīskaps Endrjūss. „Māsa Kunningama! Stāra! Prieks jūs šodien satikt.” Viņš abām mīļi uzsmaidīja un paspieda roku. Stāra bija piemirsusi, cik jauki cilvēki bija Baznīcā. Varbūt viņa tomēr iegūs kādu draugu.
Pēc Svētā Vakarēdiena sanāksmes Stāra devās uz Sākumskolu. Viņa satraukti paskatījās uz citiem bērniem un apsēdās. Bērni runāja cits ar citu un, šķietami, viņu nemaz nepamanīja. Stāras sirds pamira. Viņa tomēr būs viena.
Tieši tajā brīdī telpā ienāca meitene Stāras vecumā. „Viņa arī izskatās satraukta,” nodomāja Stāra. „Es varētu aprunāties ar viņu.”
Stāra dziļi ievilka elpu un devās tieši pie meitenes. „Sveika, mani sauc Stāra. Es te esmu pirmo reizi. Vai tu nevēlies sēdēt man blakus?” Stāra aizturēja elpu. Vai meitene gribēs ar viņu draudzēties?
Meitenes seja savilkās vieglā smaidā. „Es esmu Sāra. Es arī te esmu pirmo reizi. Mana ģimene tikko pārcēlās šurp no Ontario.”
„Mēs ar mammu kristījāmies pirms divām nedēļām,” teica Stāra. „Es īsti nezinu, kas man būtu jādara.”
Sāra plati pasmaidīja. „Mēs to kopā izdomāsim.”
Stāra un Sāra apsēdās kopā ar pārējiem bērniem. Brīžiem Stāra uztvēra Sāras acu skatienu un pasmaidīja. Arī Sāra smaidīja. Stāra jutās mierīga un laimīga. Viņa zināja, ka Debesu Tēvs bija atbildējis uz viņas lūgšanu un palīdzēja viņai atrast draugu.
Stundas laikā skolotāja palūdza, lai Stāra un Sāra iepazīstina ar sevi.
Stāra piecēlās. „Mani sauc Stāra Kunningama. Mēs ar mammu kristījāmies pirms divām nedēļām”. Viņa ieturēja pauzi, un, raugoties uz savu jauno draudzeni, plati pasmaidīja. „Un šī ir mana draudzene Sāra.”