Jēzus Kristus Augšāmcelšanās un patiesība par ķermeni
Augšāmceļoties Jēzus Kristus mācīja mums būtisku patiesību par ķermeni.
Fragments no gleznas Neticīgais Toms, Karls Heinrihs Blohs
Background © janniwet/iStock/Getty Images
„Jēzus sacīja: „Viss piepildīts!” Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.” (Jāņa 19:30.) Tobrīd Jēzus Kristus gars atstāja Viņa ķermeni — ķermeni, kurš bija panesis ciešanas, lai Viņš varētu izpirkt visu cilvēku grēkus un glābt viņus savās vājībās (skat. Almas 7:12–13). Tagad šis ķermenis kā tukšs trauks tika noņemts no krusta, ietīts drānās un beigu beigās guldīts kapā. Trešajā dienā uz kapu devās sievietes, kuras gribēja pabeigt ķermeņa sagatavošanu bērēm.
Taču ķermeņa tur vairs nebija.
Atklājums par tukšo kapu bija tikai sākums. Marija Magdalēna, apustuļi un vēlāk arī daudzi citi pieredzēja kaut ko brīnumainu: viņi redzēja augšāmcelto, godības pilno Jēzu Kristu cilvēka veidolā, kam varēja pieskarties.
Glābējs pārliecinājās, lai tie, kuri redzēja Viņu pēc Viņa Augšāmcelšanās, pilnībā saprastu, kāds ir Viņa ķermenis. Viņš, piemēram, aicināja apustuļus aptaustīt Savu ķermeni, lai viņi varētu pārliecināties, ka Viņš ir fiziska būtne, nevis parādība (skat. Lūkas 24:36–40).1 Viņš pat ēda kopā ar tiem (skat. Lūkas 24:42–43).
Pēcāk, kad apustuļi bija izpildījuši savu uzdevumu — sludināt Jēzus Kristus evaņģēliju, viņi sastapās ar pretestību un vajāšanām, daļa no kurām izcēlās tādēļ, ka viņi mācīja, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies un ka, pateicoties tam, arī visa cilvēce tiks augšāmcelta (skat. Ap. d. 4:1–3).
Mūsdienās Jēzus Kristus Augšāmcelšanās faktam ir tikpat centrāla loma vēstījumā, ko Viņa Baznīca sludina visai pasaulei, kā sendienās. Pravietis Džozefs Smits teica: „Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu — ka Viņš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa debesīs; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, ir tikai pielikumi tam.”2
Augšāmcelšanās palīdz atbildēt uz būtiskiem jautājumiem par Dieva dabu, mūsu dabu un mūsu attiecībām ar Dievu, kā arī šīs dzīves mērķi un cerību, kas mums dota caur Jēzu Kristu. Šie ir daži no patiesajiem principiem, ko izgaismo Jēzus Kristus Augšāmcelšanās.
Debesu Tēvam ir godības pilns ķermenis
Pirmā vīzija, Gerijs L. Keps
Lai gan ideja par to, ka Dievam ir cilvēcisks veidols, neapšaubāmi izriet gan no Bībeles,3 gan cilvēciskās iztēles, daudzas teoloģiskās, reliģiskās un filosofiskās tradīcijas ir to noliegušas, izdarot izvēli par labu Dievam „bez ķermeņa, locekļiem un jūtām”4. Tādējādi šajā skatījumā ķermenis (un vispārējā matērija) ir kaut kas ļauns un nereāls, kamēr gars, prāts un domas ir patiesais pārpasaulīgās būtnes jeb būtības saturs.
Tādēļ, cik gan apbrīnojami vienkārša un revolucionāra ir atklāsme par Dieva dabu, kas tika dota caur Viņa Dēlu, Jēzu Kristu!
Kalpojot uz Zemes, Glābējs teica: „Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:9.) Vēl patiesāks šis teiciens kļuva pēc Augšāmcelšanās nevainojamā, nemirstīgā ķermenī, kas parādīja, ka „Tēvam ir ķermenis no miesas un kauliem, tikpat taustāms kā cilvēka, Dēlam arī” (M&D 130:22).
Tādējādi tika atklāta Debesu Tēva fiziskā daba. Kā vēlāk paskaidroja Džozefs Smits: „Tas, kam nav ķermeņa vai locekļu, nav nekas. Debesīs nav cita Dieva, kā vien Tas Dievs, kuram ir miesa un kauli.”5
Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma to pasaka šādiem vārdiem: „Ja jau ķermenis ne vien nav nepieciešams, bet Dievības skatījumā nav pat vēlams, kādēļ cilvēces Pestītājs atpestīja Savu ķermeni, pestījot to no nāves tvēriena un kapa, nodrošinot, ka tas nekad vairs nešķirsies no Viņa gara ne laikā, ne mūžībā? Ikviens, kurš noraida ķermeniska Dieva jēdzienu, noraida gan laicīgo, gan augšāmcēlušos Kristu.”6
Debesu Tēvs ir visvarens, viszinošs un vismīlošs
Caur Jēzus Kristus Augšāmcelšanās faktu atklājas arī pašas pārākās Debesu Tēva rakstura iezīmes. Kā teicis elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma: „Ņemot vērā Kristus Augšāmcelšanās īstenumu, nav pamata šaubīties par Tēva, kurš atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu pasaules glābšanai, visvarenību, viszinību un labsirdību.”7
Jēzus Kristus Augšāmcelšanās ir pierādījums Dieva spēkam, zināšanām un labvēlībai, jo tā apliecina Debesu Tēva mīlošās ieceres viedumu, kā arī Viņa (un Viņa Dēla) spēju to īstenot.
Mēs esam Dieva bērni
Bībele mums māca, ka mēs tikām veidoti „pēc Dieva tēla” kā vīrietis un sieviete (1. Mozus 1:27). Jēzus Kristus Augšāmcelšanās apliecina, ka tā ir patiesība. Būtībā Savā Augšāmcelšanās stundā Jēzus Kristus lika uzsvaru uz mūsu attiecībām ar Debesu Tēvu, sakot: „Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” (Jāņa 20:17; uzsvērums pievienots.)
Glābējs atklāja, ka Dievs un cilvēce savā būtībā nav nepavisam tik atšķirīgi. Mūsu ķermeņa pamatveidols līdzinās mūsu gara veidolam,8 un cilvēka gars tika radīts pēc Dieva tēla, jo tāda ir vecāku un bērnu attiecību iedaba.
Ķermenis ir iespēju un pagodinājuma dāvana
Deivida Stokera fotogrāfija
Augšāmceļoties Glābējs parādīja mums, ka fiziskai, ķermeniskai esamībai ir neatņemama loma Dieva un Viņa bērnu mūžīgajā pastāvēšanā. Kā Tas Kungs atklāja Džozefam Smitam: „Elementi ir mūžīgi, un gars un elements, nedalāmi savienoti, saņem prieka pilnību.” (M&D 93:33.) Šajā nedalāmajā savienībā gars un fiziskā matērija tiek sapludināta, kļūstot par vienu nemirstīgu, neiznīcīgu, godības pilnu un pilnīgu ķermeni — vienīgo ķermeņa veidu, kas spēj izjust tādu prieka pilnību, kādu bauda Dievs.
Turpretī pēc tam, kad cilvēkiem ir bijis fiziskais ķermenis, no kura viņi pēc tam, dodoties uz garu pasauli, tiek šķirti, „mirušie [raugās] uz savu garu … prombūtni no saviem ķermeņiem kā jūgu” (M&D 138:50; skat. arī M&D 45:17).
Pat mūsu laicīgie ķermeņi ir būtiska Debesu Tēva ieceres daļa, jo tie ir dievišķa dāvana. Kad mūsu pirmslaicīgie gari uzsāk šo Zemes dzīvi, tiem tiek „pielikts klāt” (Ābrahāma 3:26) ķermenis. Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Mēs nācām uz šo Zemi, lai varētu iegūt ķermeni un to tīru stādītu Dieva priekšā celestiālajā valstībā. Diženais laimes princips pieprasa saņemt ķermeni. Velnam nav ķermeņa, un tas ir viņa sods.”9
Elders Deivids A. Bednārs no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir mācījis: „Pateicoties fiziskajam ķermenim, mēs spējam gūt vērienīgu, padziļinātu un intensīvu pieredzi, kas pirmslaicīgajā esamībā vienkārši nebūtu iespējama. Tādējādi, pateicoties mūsu fiziskajam ķermenim, pieaug mūsu spēja — veidot attiecības ar līdzcilvēkiem, kā arī mūsu spēja — atpazīt un rīkoties saskaņā ar patiesību un paklausīt Jēzus Kristus evaņģēlija principiem un priekšrakstiem. Laicīgās dzīves skolā mēs pieredzam maigumu, mīlestību, laipnību, laimi, bēdas, vilšanos, sāpes un fiziskus ierobežojumus, kas sagatavo mūs mūžībai. Vienkārši sakot, ir mācības, kuras mums jāapgūst, un pieredzes, kurām jāiziet cauri, kā Rakstos teikts, „[esot] miesā” (1. Nefija 19:6; Almas 7:12–13).”10
Papildus tam, pravietis Džozefs Smits mācīja: „Visām būtnēm, kurām ir ķermeņi, ir vara pār tiem, kuriem nav ķermeņa.”11 Sātans var mūs kārdināt, bet viņš nevar mūs piespiest. „Velnam nav nekādas varas pār mums, ja vien mēs viņam to nedodam.”12
Galu galā pilnīga, augšāmcelta ķermeņa dāvana palīdz mums uz mūžiem pacelties pāri Sātana varai. Ja nebūtu Augšāmcelšanās, tad „mūsu gari tiktu pakļauti … [velnam], lai nekad vairs neceltos. Un mūsu gariem vajadzētu kļūt tādiem, kā viņš, un mēs kļūtu par velniem, velna eņģeļiem, lai tiktu padzīti no mūsu Dieva vaiga un paliktu ar melu tēvu postā, kā viņš pats.” (2. Nefija 9:8–9.)
Gars un ķermenis nav pretinieki
Kaut arī gars un ķermenis ir atšķirīgi, tie nepieder divām būtiski atšķirīgām un nesavienojamām esamībām. Džozefs Smits mācījās, ka „nav tādas lietas kā nemateriāla matērija. Viss gars ir matērija, bet tā ir smalkāka jeb tīrāka un var tikt atšķirta tikai ar tīrākām acīm; mēs to nevaram redzēt; bet, kad mūsu ķermeņi tiks šķīstīti, mēs redzēsim, ka tas viss ir matērija.” (M&D 131:7–8.)
Fragments no gleznas Kristus parādīšanās Rietumu puslodē, Arnolds Fraibergs
Savā godības pilnajā, augšāmceltajā stāvoklī Jēzus Kristus parāda nevainojamu gara un ķermeņa vienotību, demonstrējot, ka „gars un ķermenis ir cilvēka dvēsele” (M&D 88:15). Šajā dzīvē mēs cenšamies pievērsties garīgām, nevis miesīgām domām (2. Nefija 9:39), atmest „miesīgo cilvēku” (Mosijas 3:19) un savaldīt „visas savas kaisles” (Almas 38:12). Taču tas nenozīmē, ka gars un miesa būtu pretinieki. Jēzus Kristus parādīja mums, ka ķermeni nevajag nievāt un nicināt, bet to vajag iemācīties vadīt un pārveidot.
Dzīvei laicīgajā ķermenī ir būtiska nozīme
Priekšstats, ka šī dzīve ir pārbaudījums, kļūst saprotamāks, apdomājot, ko mēs zinām par to, kas notika pirms šīs dzīves, un to, kas notiks pēc tās. Pirms nākšanas pasaulē mēs dzīvojām kā gari, un Debesu Tēvs bija iecerējis, lai mēs kļūtu tādi kā Viņš un dzīvotu mūžīgi nemirstīgā, fiziskā ķermenī. Šis patiesais apgalvojums nozīmē, ka šis mūsu pārbaudes laiks šajos laicīgajos ķermeņos nav nekāda iegriba, tam ir jēgpilns mērķis.
Kā paskaidrojis elders Kristofersons: „Ar savām izvēlēm mēs parādītu Dievam (un pašiem sev) savu apņemšanos un spēju dzīvot pēc Viņa celestiālā likuma, neesot Viņa klātbūtnē un atrodoties fiziskajā ķermenī ar visām tā iespējām, tieksmēm un kaislībām. Vai mēs spētu savaldīt savu ķermeni tā, lai tas kļūtu par mūsu gara instrumentu, nevis valdnieku? Vai mums varētu uzticēt (gan laicīgajā dzīvē, gan mūžībā) dievišķus spēkus, tostarp dzīvības radīšanu? Vai mēs savā personīgajā dzīvē gūtu virsroku pār ļaunumu? Tiem, kas to spētu, „tiktu pievienota godība pār viņu galvām mūžīgi mūžos” [Ābrahāma 3:26] — ļoti būtisks šīs godības aspekts ir augšāmcelts, nemirstīgs un godības pilns ķermenis.”13
Mūsu pieredze mūsu tagadējā ķermenī, ieskaitot attiecības citam ar citu, ir jēgpilna, jo tā ir līdzība tam, ko vēl piedzīvosim. Džozefs Smits mācījās, ka „tas pats draudzīgums, kas ir starp mums šeit, būs starp mums tur, tikai tas būs saistīts ar mūžīgo godību, kuru mēs tagad nebaudām” (M&D 130:2).
Mums ir dota cerība Jēzū Kristū
Trīs Marijas pie kapa, Viljams Ādolfs Bugerejs, Superstock.com
Jau kopš tukšā kapa ainas augšāmceltais Jēzus Kristus ir devis mums cerību, jo Viņa Augšāmcelšanās sniedz mums izredzes uz mūsu pašu augšāmcelšanos, caur kuru mums tiks atlīdzināti visi mūsu zaudējumi, ja vien mēs turpināsim būt uzticīgi.14
Glābēja sākotnējie apustuļi varēja droši liecināt par Viņa Augšāmcelšanos, jo bija Viņu redzējuši un Tam pieskārušies. Taču tas nozīmēja daudz vairāk nekā tikai to. Gluži kā Jēzus Kristus bija dziedinājis ķermeniskās nepilnības, lai parādītu, ka Viņam ir vara piedot grēkus (skat. Lūkas 5:23–25), Viņa Augšāmcelšanās kā uzskatāms piemērs Viņa varai pār fizisko nāvi deva Viņa sekotājiem pārliecību par to, ka Viņš var uzveikt arī garīgo nāvi. Solījumi, ko Viņš bija devis caur Savām mācībām (grēku piedošana, miers šajā pasaulē un mūžīgā dzīve Tēva valstībā), kļuva pavisam reāli, un viņu ticība kļuva nesatricināma.
„Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir [mūsu] ticība.” (1. korintiešiem 15:17–15, 17.) Taču, tā kā Viņš uzcēlās no mirušajiem, mums var būt „cerība caur Kristus Izpirkšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku tikt uzceltiem mūžīgā dzīvē, un tas ir dēļ mūsu ticības Viņam, saskaņā ar solījumu” (Moronija 7:41).
Savā laicīgajā dzīvē Jēzus Kristus aicināja ļaudis Viņam sekot. Pēc Viņa nāves un Augšāmcelšanās mūsu galamērķis ir kļuvis vēl uzskatāmāks. Ja mēs caur paklausību evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem izlolosim sevī „celestiālu garu”, mēs varēsim saņemt „to pašu ķermeni, kas bija dabīgais ķermenis”, un tikt „atdzīvināti ar daļu no celestiālās godības [un saņemt] no tās, patiesi, pilnību” (M&D 88:28–29). Viņš ir parādījis ceļu. Viņš ir ceļš. Tikai ar Viņa spēku — caur Viņa īstenoto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos — mums ir dota iespēja iegūt celestiālo pilnību, kas ietver sevī prieka pilnību augšāmceltā ķermenī.