Pēdējo dienu svēto balsis
Pazudušais maks
Vilsona Dž. Onga ilustrācija
Nesen es pārvācos uz jaunu dzīvesvietu un palūdzu dažiem Baznīcas locekļiem palīdzēt man jaunajā mājā paveikt dažus darbus. Šo darbu laikā es devos nopirkt dažus materiālus, kas mums bija vajadzīgi, lai pabeigtu darbu. Kad bijām pabeiguši darbu, es atskārtu, ka man nebija maka. Es kritu panikā, jo manā makā bija visi mani personīgie dokumenti un nauda, ko tajā rītā biju saņēmis no kāda sava klienta. Es atgriezos atpakaļ veikalā, kur biju iegādājies materiālus, taču maku neatradu. Es devos mājās un meklēju, vai nebiju to kaut kur pazaudējis, taču joprojām to neatradu. Es sāku domāt par to, ka man būs jāiegūst visu dokumentu kopijas no jauna. Tad, pirms devos prom no mājām, kāds draugs pajautāja: „Vai tu jau lūdzi Dievu?”
Es tūlīt nodomāju: „Protams, ka es jau lūdzu!”
Taču patiesībā es nebiju lūdzis ar patiesu nolūku. Tā vietā es vēlējos uzspiest savu gribu Debesu Tēvam un kaut kā panākt, lai Viņa pienākums būtu palīdzēt man atrast manu maku. Taču tad es atcerējos Svēto Rakstu pantu Jesajas 55:8: „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs.”
Svētdien es devos uz Baznīcu, un Baznīcas loceklis, kas bija kopā ar mani iepriekšējā dienā, pateica man, ka bija dedzīgi lūdzis Debesu Tēvu, lai es atrastu savu maku. Viņš teica, ka sajuta, ka es to atradīšot. Vēlāk, kad pienāca laiks manām personīgajām Svēto Rakstu studijām, es sāku lasīt eldera Džīna R. Kuka, goda Septiņdesmitā, rakstu Atbilžu saņemšana uz savām lūgšanām. Pirmajā lappusē bija stāsts par tādu pašu problēmu, kāda bija man: eldera Kuka dēls pazaudēja savu maku, tādēļ ģimene sapulcējās kopā un lūdza Tam Kungam, lai varētu to atrast.
Izlasījis šo pieredzi, es pielietoju apgūto un pieaicināju savu sievu un bērnus. Mēs izveidojām apli, un katrs teica lūgšanu, lūdzoties Tam Kungam palīdzēt mums atrast manu maku, ja tā bija Viņa griba.
Es iepriekš biju pieredzējis lūgšanas spēku, taču vēlāk, kad lūdzu Dievu vienatnē, es lūdzu Debesu Tēvam atbildēt uz mūsu lūgšanu, lai stiprinātu manas sievas un bērnu ticību.
Nākamajā dienā man piezvanīja kāds vīrs. Viņš pateica, ka bija atradis manu maku ar visu naudu. Es raudāju kā bērns, tāpēc ka mana lūgšana bija atbildēta, un manas ģimenes ticība bija stiprināta.
Es zinu, ka Debesu Tēvs, lai arī Viņam ir tik daudz bērnu, par kuriem rūpēties, atbild mums katram Savā laikā un Savā veidā.