Reģiona prezidija vēstījums
Lieldienu vēsts
Pirms dažiem gadiem, kad es kalpoju par reģiona Septiņdesmito, mēs zaudējām kādu tuvu draudzeni, kura bija kalpojusi par mūsu staba Palīdzības biedrības prezidenti, kad es vēl biju staba prezidents. Šīs māsas enerģiskums un stiprā ticība izpaudās visā, ko viņa uzsāka, un viņa nāca par svētību mūsu staba māsām, palīdzot tām saprast, cik svarīgi ir dzīvot pēc evaņģēlija.
Kādudien viņai diagnosticēja aknu vēzi, un man tika pateikts, ka izārstēt šāda veida vēzi būs ļoti grūti. Viņas ģimene un visi staba locekļi bija izmisumā, un daudzu turpmāko mēnešu gaitā viņas labā tika teiktas neskaitāmas lūgšanas. Tad, pēc vairāk nekā divu gadu ilgas ārstēšanās, viņa uzzināja, ka ir izdziedināta. Tas bija brīnums. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem vēzis atgriezās, šoreiz skarot aizkuņģa dziedzeri. Ārsti izmēģināja visu iespējamo, taču bez rezultāta.
Pagāja vairāki mēneši, un kādurīt, kad es biju devies ceļā ar savu auto, man piezvanīja viņas vīrs, kurš apjautājās, vai es varētu viņus apraudzīt, jo viņš jūtot, ka sievai ir atlicis pavisam maz laika. Es nekavējoties pagriezu automašīnas stūri un braucu uz viņu mājām. Būdams tur, es aprunājos ar viņu dēliem. Jaunākais dēls klusi sēdēja savā istabā, nesaprotot, kas notiek. Vecākais dēls izprata situācijas nopietnību un uzmanīgi aprūpēja savu māti viņas pēdējās dzīves stundās. Redzot, kā viņa guļ savā viesistabas gultā, es pamanīju, ka no reiz tik enerģiskās māsas nekas daudz vairs nav palicis. Pēc kāda laika, pamanījusi mani, viņa atvēra acis, uzsmaidīja man un apvaicājās par manu ģimeni. Vēl pēc mirkļa viņa klusi aizgāja mūžībā, dodoties uz garu pasauli.
Pirms nāves viņa man palūdza uzstāties viņas bērēs un palīdzēt guldīt kapā viņas ķermeni (tā ir beļģu tradīcija). Es nekad neaizmirsīšu brīdi, kad stāvēju tur, turot rokās vienu no četriem virves galiem, lūkojoties tumšajā bedrē un lēni laižot lejā zārku. Manā prātā šaudījās tik daudz domu, un dažas no tām bija biedējošas, piemēram: „Kā būtu, ja nebūtu nekādas augšāmcelšanās? Kā būtu, ja šīs būtu beigas?” Bez augšāmcelšanās mūsu dzīvē nebūtu nekādas cerības, un tai nebūtu nekādas jēgas. Viss būtu zaudēts, un nāves dzelonim nebūtu gala.
Pati lieliskākā vēsts, kurā mēs ar kādu varam dalīties, ir tas, ka trešajā dienā kaps bija tukšs. Kristus tik tiešām ir augšāmcēlies, un Viņš ir sagatavojis augšāmcelšanās ceļu visiem Dieva bērniem, lai cilvēka gars no jauna varētu tikt apvienots ar ķermeni, no kura tas vairs nekad netiktu šķirts. Mateja 28:6 mēs lasām: „Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Almas 40:23 Alma savam dēlam skaidro, ka dvēsele tiks atjaunota ķermenī un katrs loceklis un locītava tiks atjaunoti, un no mūsu galvas nezudīs neviens mats.
Es liecinu, ka Kristus dzīvo un ka mēs gatavojam pasauli Viņa Otrās atnākšanas brīdim, kad Viņš atgriezīsies kopā ar visiem debesu pulkiem. Tā ir mūsu lieliskā Lieldienu vēsts.