Jēzus Kristus zina, kādas sāpes mēs izjūtam aizspriedumu dēļ
Autore dzīvo Gautengas provincē, Dienvidāfrikā.
Mans mērķis ir uzlūkot cilvēkus tā, kā to darītu Glābējs.
Romas, Itālijas, tempļa atvērto durvju diena. Baznīcas locekļi un draugi stāv apkārt Kristus statujai, skats caur apmeklētāju centra logu.
Es esmu pieredzējusi dažāda veida aizspriedumus un diskrimināciju jau gandrīz 20 gadus.
Pēc tam, kad es pievienojos Baznīcai Mozambikā, es pārcēlos uz Dienvidāfriku. Tā ir skaista valsts — viena no turīgākajām Āfrikā. Tās skaistumu izceļ cilvēku daudzveidība un kultūras bagātība.
Dienvidāfrika ir valsts, kas joprojām cenšas atkopties no vēstures, ko aizēno rasu segregācija. Lai gan aparteīds formāli tika atcelts 1994. gadā, iepriekšējās valdības īstenotās rasisma politikas sekas joprojām ir jūtamas.
Tā kā es esmu melnādaina pēdējo dienu svēto sieviete no Mozambikas, kura pēdējos 18 gadus ir dzīvojusi Dienvidāfrikā, es arvien saskaros ar diskrimināciju un atstumtību, kas bieži izpaužas caur nelielu agresiju. Rasisms, ksenofobija, dalījums šķirās, pēc etniskās piederības vai dzimuma ir daži no segregācijas radītā ļaunuma piemēriem, ar ko joprojām saskaras sabiedrība. Miesīgajā cilvēkā ir kas tāds, kas, šķiet, vēlas sadrumstalot sabiedrību un likt mums noticēt, ka būt atšķirīgam ir slikti.
Ko mēs cenšamies darīt
Vai arī Baznīcas locekļi var būt pakļauti šāda veida domāšanai? Noteikti. Mums visiem dzīves laikā ir jāpieliek pūles, lai atmestu miesīgo cilvēku un kļūtu par svētajiem caur Kristus īstenoto Izpirkšanu (skat. Mosijas 3:19).
Ikreiz, kad es un mani bērni jūtamies atstumti, nenovērtēti, uzlūkoti ar aizspriedumiem vai pret mums izturas kā pret savādniekiem, mēs, pārnākot mājās, to izrunājam. Mēs sakām: „Kas tikko notika? Paanalizēsim to. Parunāsim, kāpēc cilvēki šādi uzvedas.” Izrunāšanās neļauj mūsu sajūtām kļūt pārāk mokošām.
Es cenšos iemācīt saviem bērniem, ka mūsu diženumu nosaka tas, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kuri tiek sabiedrības noraidīti vai atstumti (skat. Mateja 25:40). Tas nozīmē, ka mums ir jāmeklē veidi, kā palīdzēt citiem, lai mēs viņus neatstumtu.
Es pūlos būt tāda kā Jēzus
Lai arī cik sāpīgas būtu dažas pieredzes, gūtās mācības padara manus bērnus par labākiem cilvēkiem. Un arī mani. Pieredzot vilšanos, mēs esam spējuši attīstīt iecietību un līdzjūtību pret citiem.
Aizspriedumu dēļ gūtās pieredzes man dod iespēju izvēlēties. Vai es būšu rūgtuma pilna un atdarīšu ar to pašu, vai arī došu šim cilvēkam ne vien vēl vienu, bet arī otru, trešo un ceturto iespēju? Vai es domāšu, ka sabiedrība ir briesmīga, vai arī es būšu spēcīga pozitīvo pārmaiņu radītāja?
Arī Glābējs saskārās ar aizspriedumiem Savas personības, ticības un dzimtās vietas dēļ (skat. Jāņa 1:46). Tomēr Viņš neatbildēja ar vardarbību, dusmām, rūgtumu vai naidu. Viņš mācīja pret šādu rīcību un rīkojās mīlestībā un patiesībā. Viņš mācīja, ka spēks un ietekme nāk caur pārliecināšanu, pacietību, maigumu, lēnprātību un mīlestību (skat. Mācības un Derību 121:41). Viņš mācīja, ka tad, kad mēs tiekam apvainoti, mums vajadzētu iet pie sava brāļa un to kopīgi izrunāt (skat. Mateja 18:15). Viņš mums mācīja lūgt par tiem, kuri mūs vajā (skat. Mateja 5:38–48). Un, kad Viņš tika netaisnīgi notiesāts un piekārts pie krusta, lai nomirtu, Viņš mums mācīja piedot (skat. Lūkas 23:34).
Galu galā, tieši Viņa mīlestība mainīs gan mūs, gan pasauli (skat. 2. Nefija 26:24).
Es turpināšu censties
Es neesmu nevainojams cilvēks. Es ne vienmēr piedodu uzreiz pēc tam, kad kāds mani aizskar. Tam ir nepieciešams laiks, dziedināšana un Svētā Gara darbs ar mani. Dažreiz es izvēlos palikt aizvainota un uzreiz nepieņemu Viņa pamudinājumus. Taču, ja es esmu atvērta Garam, tad Viņš pacietīgi ar mani strādā, līdz es spēju saprast, kā Debesu Tēvs vēlētos, lai es tieku galā ar šo situāciju.
Mans mērķis tik tiešām ir uzlūkot cilvēkus tā, kā to darītu Glābējs. Lai mēs to varētu izdarīt, mums ir jāapzinās, ka mums nav visu atbilžu. Brīdī, kad mēs esam gatavi pateikt: „Es neesmu nevainojams, man ir daudz jāmācās. Ko es varu mācīties no citu redzējuma?”, tieši tad mēs patiesi spējam sadzirdēt. Tieši tad mēs patiesi spējam saredzēt.
Šajā ceļojumā man palīdz tas, ka es atceros, ka esmu šeit noteikta mērķa dēļ, ka dzīves pārbaudījumi ir īslaicīgi — ka tie ir nepieciešama laicīgās dzīves daļa — un ka es neesmu viena. To visu piedzīvojot, es cenšos līdzināties Jēzum! Cenšanās ir aktīva darbība, un, kad mēs ciešam neveiksmi, mēs varam censties vēlreiz.