„Ciešanu kausējošā uguns”, Liahona, 2022. gadamarts/aprīlis
Ciešanu kausējošā uguns
Es lūdzu, lai katrs no mums savās personīgajās grūtībās tuvotos mūsu Debesu Tēvam un Glābējam.
Getty Images fotogrāfijas
Dzīves grūtībām mūs nevajadzētu pārsteigt. Vai nu tās rada mūsu pašu grēki un kļūdas, vai kaut kas cits, grūtības ir laicīgās dzīves fakts. Daudzi cilvēki domā, ka viņiem vajadzētu tikt pasargātiem no jebkādām grūtībām, ja vien viņi ievēros Dieva baušļus, taču tieši „ciešanu krāsnī” (Jesajas 48:10; 1. Nefija 20:10) mēs tiekam izraudzīti. Pat Glābējs nebija izņēmums:
„Viņš, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis.
Un, pilnību sasniedzis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgās pestīšanas gādnieku” (Ebrejiem 5:8–9).
Tiem no mums, kuri spēj atbildēt par savu rīcību, grūtības bieži vien ir izšķirošs elements, lai mēs, galu galā, varētu kļūt „pilnīgi”. Tās dzīvi padara par ko vairāk, nekā vienkārši pārbaudījumu ar atbilžu variantiem. Dievam neinteresē tikai tas, ko mēs darām vai nedarām, bet par ko mēs kļūstam. 1 Ja mēs vēlēsimies, Viņš mums mācīs rīkoties tā, kā rīkojas Viņš, nevis vienkārši rīkoties citu spēku iedarbībā (skat. 2. Nefija 2:14–16). Mums ir jāmācās būt taisnīgiem visos apstākļos vai, kā prezidents Brigams Jangs (1801–1877) teica, — pat „tumsībā”. 2
Es ticu, ka izaicinājums pārvarēt grūtības un tajās pilnveidoties mūs uzrunāja, kad Dievs pirmslaicīgajā pasaulē mūs iepazīstināja ar Savu pestīšanas ieceri. Tagad mums vajadzētu attiekties pret šo izaicinājumu ar apziņu, ka mūsu Debesu Tēvs mūs atbalstīs. Bet ir ļoti svarīgi, lai mēs pie Viņa vērstos. Bez Dieva šīs drūmās ciešanu un grūtību pieredzes mēdz iedzīt izmisumā, bezcerībā un dusmās.
Ar dievišķu palīdzību sāpes, galu galā, nomaina mierinājums, nemieru aizstāj miers un bēdas — cerība. Dievs pārvērtīs pārbaudījumus svētībās un, runājot Jesajas vārdiem, „dāvās galvas rotu pelnu vietā” (Jesajas 61:3). Viņš apsola mūs nevis pasaudzēt no nesaskaņām, bet gan atbalstīt un mierināt mūsu ciešanās un iesvētīt tās mūsu labumam (skat. 2. Nefija 2:2; 4:19–26; Jēkaba 3:1).
Kaut arī mūsu Debesu Tēvs mums neuzspiedīs Savu palīdzību un svētības, Viņš darbosies caur sava mīļotā Dēla žēlastību un labvēlību un Svētā Gara spēku, lai sniegtu mums atbalstu, kad mēs Viņu meklēsim. Daudzus šāda atbalsta piemērus mēs varam pamanīt sev apkārt un Svētajos Rakstos.
Piemēri Vecajā Derībā
Vecajā Derībā mēs redzam, kā paklausīgais Ābrahāms daudzus gadus pacietīgi gaidīja, kamēr piepildīsies viņam dotie Dieva apsolījumi — ka viņš saņems mantojuma zemi un taisnīgus pēcnācējus. Bada, dzīvības draudu, bēdu un pārbaudījumu laikā Ābrahāms nepārtraukti paļāvās uz Dievu un Viņam kalpoja, savukārt Dievs Viņu atbalstīja. Tagad mēs godinām Ābrahāmu, saucot viņu par „uzticīgo tēvu”. 3
Ābrahāma mazdēls Jēkabs viens pats un tikai ar nedaudzām mantām aizbēga no mājām, lai izbēgtu no sava brāļa Ēsava nāves draudiem. Nākamos 20 gadus Jēkabs kalpoja savam tēvocim Lābanam. Lai gan Lābans deva Jēkabam drošu patvērumu un galu galā divas savas meitas par sievām, viņš Jēkabu apzināti maldināja, daudzkārt mainot viņa algu un vienošanos, kad vien Jēkabam sāka veikties (skat. 1. Mozus 31:41).
Kad viņi beidzot šķīrās, Jēkabs savam sievas tēvam teica: „Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs … ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis” (1. Mozus 31:42). Tā vietā, pateicoties tam, ka Dievs bija ar viņu, Jēkabs atgriezās mājās, no nabadzīga bēgļa pārvērties par vīru un tēvu ar lielu ģimeni. Viņam bija daudz kalpu, un viņš bija bagātīgi svētīts ar tā laika bagātībām — sīklopu un liellopu ganāmpulkiem un kamieļiem (skat. 1. Mozus 32. nodaļu).
Jēkaba dēls Jāzeps ir klasisks piemērs cilvēkam, kurš pastāvīgi pārvarēja grūtības, uzticoties Dievam, kad citi viņa vietā būtu jutušies Dieva pamesti. Pirmkārt, viņa brāļi viņu pārdeva verdzībā. Kad viņš ieguva amatu un cieņu sava ēģiptiešu kunga Potifara mājā, Jāzepu nepatiesi apsūdzēja Potifara sieva, un viņš tika ieslodzīts cietumā par spīti tam, ka vārda tiešajā nozīmē, bija aizbēdzis no grēka. Neskatoties uz to, Jāzeps turpināja uzticēties Dievam. Viņš sāka gūt panākumus pat cietumā, bet tad viņu aizmirsa tie, kuriem viņš bija palīdzējis, kaut gan viņi bija devuši solījumus. (Skat. 1. Mozus 37., 39.–41. nodaļu.) Beigās, kā mēs zinām, Jāzeps tika atalgots ar augstu amatu un līdzekļiem, lai viņš varētu izglābt sava tēva ģimeni (un visu Ēģipti) no bada.
Izturēt ar pacietību
Šie un citi piemēri mums parāda, ka grūtības parasti ar laiku var pārvarēt. Mums ir jāiztur un jābūt neatlaidīgiem. Taču mūsu Debesu Tēvs mūs pieskata un palīdz šajā ceļā — Viņš negaida līdz beigām.
Elders Nīls A. Maksvels (1926–2004) no Divpadsmit apustuļu kvoruma reiz teica: „Laiks pats par sevi, protams, nesniedz automātisku pilnveidošanos. Tomēr, līdzīgi kā pazudušajam dēlam, mums bieži vien ir nepieciešams „kāds laiks”, lai mēs varētu kļūt garīgi jūtīgi. (Lūkas 15:17.) Aizkustinošā Jēkaba un Ēsava atkalapvienošanās tuksnesī tik daudzus gadus pēc viņu sāncensības, tam ir klasisks piemērs. Dāsnums var aizstāt naidīgumu. Pārdomas var sniegt izpratni. Taču pārdomām un pašanalīzei ir nepieciešams laiks. Lai garīgajā ziņā gūtu rezultātus, ir nepieciešams patiesos pestīšanas principus sajaukt ar laiku, veidojot īpašu pieredzes eliksīru, kas ir iedarbīgākais līdzeklis pret ļoti daudzām lietām.” 4
Prezidents M. Rasels Balards, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs, teica:
„Gaidīt uz To Kungu nenozīmē gaidīt izdevīgu brīdi. Jums nekad nevajadzētu justies tā, it kā jūs būtu uzgaidāmajā telpā.
Gaidīt uz To Kungu nozīmē rīkoties. Gadu gaitā es esmu mācījies, ka mūsu cerība Kristū pieaug, kad mēs kalpojam citiem. …
Personīgā izaugsme, ko cilvēks var sasniegt, tajā pašā laikā gaidot uz To Kungu un Viņa solījumiem, ir nenovērtējams un svēts Viņa ieceres elements, kas paredzēts ikvienam no mums.” 5
Izturēt ar pacietību nozīmē vērsties pie Dieva un paļauties uz Viņu. Pirms Jēkabs sniedza padomu lūgt Dievam gudrību, ja mums tās trūkst, viņš iepriekšējos pantos teica šādus vārdus par pacietību:
„Turiet to visu par prieku, kad jūs krītat daudzās ciešanās;
zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.
Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma” (Džozefa Smita tulkojums, Jēkaba vēst. 1:2; Jēkaba vēst. 1:3–4).
Ciešanu šķīstīti
Reičelas Pančičas fotogrāfija
Kad mūsu Debesu Tēvs mums palīdz, mūsu grūtības un ciešanas mūs šķīsta, nevis sagrauj (skat. Mācības un Derību 121:7–8). Mēs kļūstam par laimīgākām un svētākām būtnēm. Atklāsmē tā laika Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentam Tomasam B. Māršam Tas Kungs par Saviem apustuļiem teica: „Un pēc viņu kārdinājumiem un daudzajām bēdām, lūk, Es, Tas Kungs, jutīšu vajadzību pēc tiem, un, ja viņi nenocietinās savas sirdis un nepadarīs stīvus savus kaklus pret Mani, viņi taps pievērsti un Es tos dziedināšu” (Mācības un Derību 112:13).
Mēs varētu teikt, ka grūtībās mēs iepazīstam „vienīgo patieso Dievu un to, ko [Viņš ir] sūtījis, Jēzu Kristu” (Jāņa 17:3). Grūtībās mēs esam ar Viņiem kopā dienu no dienas. Kļūstot pazemīgi, mēs iemācāmies griezties pie Viņiem „katrā domā” (Mācības un Derību 6:36). Viņi mums kalpos garīgās atdzimšanas procesā. Es ticu, ka cita ceļa nav.
Es lūdzu, lai katrs no mums savās personīgajās grūtībās tuvotos mūsu Debesu Tēvam un Glābējam. Tajā pašā laikā mums vajadzētu mācīties kalpot citiem viņu grūtībās pēc Dieva noteiktā parauga. „Izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus,” Glābējs uzzināja, „kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās” (Almas 7:11–12). Savukārt, ja „mēs šajā brīdī netiekam likti pie krusta, mums vajadzētu atrasties kāda cita krusta pakājē — pilniem līdzjūtības un dāvājot garīgu veldzējumu”. 6