„Kā saredzēt Dieva vaigu mūsu ienaidniekos”, Liahona, 2022. gadamarts/aprīlis
Kā saredzēt Dieva vaigu mūsu ienaidniekos
Šīs 1. Mozus grāmatas mācības par konfliktu pārvarēšanu var sniegt piemēru, ko varam izmantot savā dzīvē.
Deivida Grīna ilustrācijas
Kā cilvēks, kura profesija ir saistīta ar konfliktu risināšanu, es esmu guvis plašas zināšanas attiecībā uz to, kā pārvarēt konfliktus un aicināt uz mierizlīgumu, ņemot vērā Jēzus Kristus piemēru un mācības Jaunajā Derībā. Taču Jaunā Derība nav vienīgā Svēto Rakstu grāmata, kas man ir palīdzējusi manā karjerā. Vecajā Derībā ir dažas pārsteidzoši dziļas atziņas, kas mums var palīdzēt, ja mēs iestrēgstam destruktīvā konfliktā.
Kas ir destruktīvs konflikts? Tā ir mūsu nespēja atrisināt problēmas ar citiem, kā dēļ mēs sāpinām vai nu citus, vai sevi.
Līdz ar destruktīvu konfliktu nāk arī bailes no sāpēm, kas rodas gan gaidot konfliktu, gan tiekot galā ar tā sekām — bailes no tā, ka mēs netiekam mīlēti vai saredzēti tā, kā mēs to vēlētos, kā arī bailes no tā, ka nespēsim rast risinājumus problēmām, ar ko mums ir jātiek galā. Ļaujot šīm bailēm sevi vadīt, mēs vairs nejūtamies gatavi atrisināt problēmas, ar ko saskaramies, un bieži izjūtam izmisumu, kaunu vai bezpalīdzību.
Šāds konflikts lielākajai daļai cilvēku šķiet bīstams, tāpēc mēs beigu beigās izmantojam tādas nelietderīgas konflikta risināšanas metodes kā izvairīšanās, pielāgošanās vai sacenšanās, cenšoties konfliktu izbeigt. Diemžēl destruktīva konflikta gadījumā neviena no šīm metodēm nepalīdzēs.
Jā, mums vajadzētu izvairīties no strīdiem (skat. 3. Nefija 11:29). Taču mums nekad nevajadzētu izvairīties no cilvēkiem, atmest kādam ar roku vai uzbrukt cilvēkiem, ar kuriem mums ir konflikts. Tā vietā mums vajadzētu mācīties iemīlēt cilvēkus, ar kuriem mums ir konflikts. Tāpēc mums pret saviem ienaidniekiem ir jāizrāda žēlsirdība — tīrā Kristus mīlestība (skat. Moronija 7:47).
Jēzus mācīja, ka ir viegli mīlēt tos, kuri mīl jūs. Vēl Viņš teica: „Es saku jums, mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst” (Mateja 5:44). Glābējs mūs aicina mīlēt tā, kā mīl Viņš, un kļūt pilnīgiem, kā Viņš (skat. Jāņa 13:34; 3. Nefija 12:48). Tas nozīmē vēlēties mīlēt citus pat tad, ja šāda mīlestība liekas riskanta. Mēs varam vilcināties, jo dabiski izvairāmies no briesmām. Taču lēmums mīlēt tos, kuri mūs varētu sāpināt, ļauj mums pārvarēt bailes un tikt piepildītiem ar žēlsirdību.
Šāda mīlestība, saskaroties ar konfliktu, prasa bezbailību. Tā aicina mūs atvērties cilvēkiem, ar kuriem mums ir konflikts, tā, ka tā „pacieš daudz, un ir laipna, … nemeklē savu labumu, nav viegli aizkaitināma, nepiemin ļaunu; … panes visu, tic visam, cer uz visu, iztur visu. … Žēlsirdība nekad nebeidzas” (1. korintiešiem 13:4–5, 7–8). Žēlsirdība izrāda šāda veida mīlestību bez garantijas, ka cilvēki konflikta otrā pusē darīs to pašu.
Mīlestība ļauj mums uzlūkot mūsu brāļus un māsas, ar kuriem mums ir konflikts, tik skaidri, ka viņu vajadzības un vēlmes mums ir tikpat nozīmīgas, kā mūsu pašu, neatkarīgi no tā, kā viņi mūs uzlūko. Mēs darām visu iespējamo, lai atrastu risinājumus, kas atbilstu viņu un arī mūsu vajadzībām.
Divi stāsti Vecajā Derībā ir lieliski šādas mīlestības piemēri.
Ēsavs un Jēkabs
Esau and Jacob Embracing (Ēsavs un Jēkabs apkampjas), Roberts T. Barets
1. Mozus 25. nodaļā mēs sastopamies ar ģimenes konfliktu starp diviem brāļiem — Ēsavu un Jēkabu —, kuri ir Īzāka dēli. Ēsavs pārdeva savu pirmdzimtību Jēkabam par viras bļodu (skat. 1. Mozus 25:30–31). Vēlāk, sekojot savas mātes padomam, Jēkabs izlikās par Ēsavu, lai saņemtu Īzāka pēdējo svētību (skat. 1. Mozus 27:6–29).
Ēsavs ienīda Jēkabu un zvērēja nogalināt savu brāli. Jēkabs aizbēga un dzīvoja ar savu tēvoci Lābanu. (Skat. 1. Mozus 27:41–45.) Galu galā Jēkabs piedzīvoja nepatikšanas ar savu tēvoci un bija spiests atgriezties mājās (skat. 1. Mozus 31. nodaļu). Jēkabs zināja, ka tas nozīmēja stāties pretī Ēsavam, kuram bija lielāks karaspēks. Viņš baidījās par savu un savas ģimenes locekļu dzīvību (skat. 1. Mozus 32:7–8).
Dienā, kad viņiem bija jāsatiekas, Jēkabs viņam aizsūtīja daudz kazu, kamieļu, govju, aitu un ēzeļu kā mierizlīguma dāvanu. Pēc tam, tuvojoties savam brālim, viņš paklanījās viņam septiņas reizes. Ēsavs rīkojās veidā, ko Jēkabs negaidīja. Ēsavs raudāja, apkampa savu brāli un pateica, ka viņam nav vajadzīgas mierizlīguma dāvanas.
Jēkabu aizkustināja Ēsava mīlestība un viņš atbildēja:
„„To gan ne! Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad saņem dāvanu no manām rokām, jo, tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji.
Pieņem svētības dāvanu, kāda tev atnesta, jo Dievs mani ir svētījis un man ir visa kā.” Un viņš tam to uzspieda, un tas pieņēma” (1. Mozus 33:10–11).
Trīs lietas, kas vajadzīgas, lai dzīvotu mierā
Jēkabs šeit parādīja tādu mīlestības modeli, ko es esmu uzskatījis par visefektīvāko veidu, kā aicināt uz izlīgšanu tos, kuriem esam nodarījuši pāri vai kuri mums ir nodarījuši pāri.
Psalmu 85:10 tiek aprakstīti izlīgšanas nosacījumi: „Žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās.” Jēkaba un Ēsava mierizlīgums atbilst psalmā aprakstītajiem nosacījumiem.
Jēkabam un Ēsavam bija vajadzīga drosme, lai atzītu patiesību, ka viņi ir nevis ienaidnieki, bet brāļi. Viņiem bija vajadzīga žēlsirdība, lai viņi spētu piedot viens otram. Bija vajadzīgs taisnīgums — tāds, kas vērš par labu to, ko ir sagandējuši citi — lai Jēkabs varētu piedāvāt Ēsavam daļu no tā, ar ko viņš pats bija svētīts. Kad visas šīs trīs lietas apvienojās, tās ļāva viņiem dzīvot mierā.
Arī mēs varam sekot šim pašam paraugam savā dzīvē.
Ja mēs esam iestrēguši destruktīvā konfliktā, mūsu bailes no paša konflikta un citiem mūs var paralizēt vai arī likt rīkoties veidā, kas visu padara vēl sliktāku, nevis labāku. Mēs bieži sākam prātot, ka viss, ko mēs varētu darīt, lai mainītu šo postošo ciklu, nestrādās. Mēs sākam ciniski attiekties pret domu, ka citi varētu mainīties.
Tomēr Jēkaba piemērs mums parāda ceļu, kā tikt galā ar šādu konfliktu. Jēkabs stājās pretī bailēm no sava brāļa un bailēm no konflikta ar viņu. Tajā brīdī viņš daudz vairāk raizējās par viņu attiecību saglabāšanu, nevis savu interešu aizstāvēšanu, tāpēc vērsās pie sava brāļa, viņam sirsnīgi un taisnīgi atzīstot visas savas izdarītās kļūdas. Ēsava sirds, kas kādreiz alka nokaut Jēkabu, tika mīkstināta, un pretī viņš sniedza žēlsirdību un mieru. Jēkabs atrada veidu, kā iemīlēt savu ienaidnieku, un, to darot, ieraudzīja „Dieva vaigu” uz sevi lūkojamies.
Neskatoties uz nemieru, ko mēs varētu izjust, risinot konfliktu šādā veidā, tas ir daudz efektīvāks konflikta pārvarēšanas veids, nekā jebkāds cits veids. Kristīga mīlestība sniedz mums iespēju patiesi saredzēt cilvēkus, ar kuriem mums ir grūtības, tā, ka tas būtiski izmaina gan mūs, gan viņus.
Jāzeps un viņa brāļi
Jāzeps no Ēģiptes, Maikls T. Malms
Vienu paaudzi pēc Jēkaba mēs redzam vēl vienu spēcīgu mīlestības piemēru, ko sniedz Jēkaba jaunākais dēls Jāzeps.
Viņa greizsirdīgie brāļi Jāzepu pārdeva verdzībā, kad viņš vēl bija pavisam jauns. Tāpat kā Ēsavs, arī Jāzepa brāļi uzskatīja, ka viņu tēvs vienu dēlu ir iemīļojis vairāk un ka Jāzeps ir izpelnījies lielāku labvēlību. Jāzeps ļoti cieta brāļu ļaunprātības dēļ. Viņš gadiem ilgi bija nošķirts no savas ģimenes, strādāja par kalpu un uz laiku tika ieslodzīts. Galu galā Tas Kungs viņam palīdzēja pārvarēt šīs grūtības, un viņš kļuva par varenu valdnieku Ēģiptē. (Skat. 1. Mozus 37.–45. nodaļu.)
Arī viņa brāļi cieta un bada laikā devās uz Ēģipti, būdami izsalkuši un sagrauti. Kad viņi satika Jāzepu, viņi viņu nepazina un lūdza palīdzību.
Jāzepam bija visas tiesības iemest savus brāļus cietumā, piespriežot viņiem taisnīgu tiesu. Viņi bija to pelnījuši. Taču tā vietā viņš izvēlējās izrādīt labvēlību — piedot viņiem un viņus mīlēt.
„Nāciet tuvāk klāt!” viņš tiem sacīja. „Un tie pienāca. Un viņš sacīja: „Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti.
Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību” (1. Mozus 45:4–5).
Jāzeps ne vien piedeva saviem brāļiem, bet arī viņu konfliktā saredzēja konstruktīvu mērķi. Viņš saprata, ka tajā visā bija Dieva roka un ka, neskatoties uz visām ciešanām, ko viņi izcieta, „Dievs [viņu viņiem] pa priekšu [bija] sūtījis, lai [viņiem] būtu palikšana virs zemes un [viņiem] saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku” (1. Mozus 45:7).
Jau atkal mēs varam izmantot līdzīgu modeli savā dzīvē, ja atzīstam, ka konflikta sāpes patiesībā var mūs novest pie iznākuma, kas stiprinās mūsu ģimenes un sabiedrību, ja vien mēs kopīgi sadarbosimies, lai rastu risinājumus.
Ikviens no mums piedzīvos konfliktus. Tas būs sāpīgi. Dažkārt ārkārtīgi sāpīgi. Es vienmēr ar bijību raugos uz sāpēm, ko izjūt cilvēki, kuri ir intensīvi iesaistījušies konfliktā, jo īpaši ar saviem tuviniekiem. Tomēr šīm sāpēm un bailēm nav jābūt stāsta beigām.
Mēs varam izvēlēties saskatīt konfliktu un cilvēkus, ar kuriem strīdamies, atšķirīgi, līdzīgi, kā to darīja Jāzeps. Mēs varam izvēlēties atlaist dusmas, aizvainojumu un pārmetumus un iemīlēt mūsu ienaidniekus.
Mēs varam izvēlēties mīlestību baiļu vietā un tāpat kā Jēkabs, Ēsavs, Jāzeps un viņa brāļi atklāt, ka mūsu ienaidnieki ir mūsu brāļi un māsas. Cenšoties ar viņiem izlīgt, arī mēs varēsim saredzēt Dieva vaigu.