„Kas patiesībā ir godbijība?”, Liahona, 2022. gadamarts/aprīlis

Kas patiesībā ir godbijība?

Destinija Jarbro

Paplašinot izpratni par godbijību, mēs vairojam spēju būt godbijīgiem pat visnegaidītākajās situācijās.

Pateicoties dažām unikālām pieredzēm, es esmu sākusi domāt par to, ko nozīmē godbijība. Prezidents Dalins H. Oukss, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, to definē šādi:

„Pielūgšana bieži ietver rīcību, taču patiesa pielūgšana vienmēr ietver noteiktu prāta attieksmi.

Pielūgsmes attieksme izraisa dziļākās uzticības, pielūgšanas un bijības sajūtas. Pielūgšana apvieno mīlestību un godbijību tādā ziedošanās stāvoklī, kas tuvina mūsu garus Dievam.” ¹

Kas jums nāk prātā, domājot par godbijību? Vai tālāk sniegtās situācijas var uzskatīt par godbijīgām vai negodbijīgām, ja tās notiek Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā?

Bērns krāso krāsojamo grāmatu.
Jaunietis pasniedz Svēto Vakarēdienu, nēsājot austiņas.
Vīrietis lēkā un enerģiski māj ar rokām.
Jauniete spēlē spēli savā telefonā.
Misionārs ik pa laikam nokliedzas.
Sieviete vienmēr sēž foajē, nevis dievkalpojuma zālē.
Vīrietis dievkalpojuma zālē guļ uz matrača, kas novietots starp solu rindām.
Draudzes locekļu grupa žestikulē un trokšņo.
Pusaugu meitene sēž zem sava krēsla.
Sieviete staigā šurpu turpu dievkalpojuma zāles aizmugurē.

Lielākā daļa no mums piekritīs, ka misionārs, kurš kliedz Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā, nav tik godbijīgs, kā bērns, kurš zīmē zīmējumus, lai būtu nodarbināts. Taču veltīsim brīdi tam, lai no jauna aplūkotu mūsu pieņēmumus par godbijību, izejot cauri šīm 10 patiesajām situācijām, jo katru no tām es esmu personīgi pieredzējusi Baznīcas dievkalpojumos.

Bērns zīmē baznīcā. Šī prakse ir ierasta lieta, un gandrīz visiem Baznīcas locekļiem tas liekas pieņemami. Mēs zinām, ka parasti tas nav negodbijīgi, ja vien mēs neļaujam caur to novērst savu uzmanību.
Vīrietis pasniedz Svēto Vakarēdienu, klausoties austiņās mūziku. Tas, lielākoties, liktos pavisam nepiemēroti. Taču ļaujiet man pastāstīt „pārējo stāsta daļu”. Es pazinu kādu vīrieti, kuram bija stipra liecība, kurš bija kalpojis misijā un pieņēmis dažādus aicinājumus. Tomēr pēdējos gados viņam tika diagnosticēta šizofrēnija. Austiņu valkāšana viņam ļāva klausīties maigu, nomierinošu mūziku, tādējādi palīdzot bloķēt viņa prātā vienmēr klātesošās balsis. Viņš spēj sajust Garu un godbijīgi kalpot citiem ar austiņu palīdzību.
Kāds jauns vīrietis lēkā un enerģiski māj ar rokām. Pārējā stāsta daļa: šis brālis, kuram ir autisms un kurš nerunā, ļoti sapriecājas ikreiz, kad pie kanceles ierauga bīskapu. Viņš izrāda savu entuziasmu, sitot plaukstas un lēkājot.
Jauniete spēlē spēli savā telefonā. Pārējā stāsta daļa: šī māsa cīnās ar pastiprinātu nemieru, ko izraisa atrašanās cilvēkos, klusām spēlējot spēles savā telefonā. Patiesībā viņa spēj daudz godbijīgāk uzklausīt un uztvert runātāju vēstījumus, pateicoties tam, ka viņas nemiera sajūta ir novirzīta kur citur.
Misionārs ik pa laikam nokliedzas. Pārējā stāsta daļa: kad es atrados misionāru apmācības centrā, kādam misionāram manā zonā bija Tureta sindroms. Viņš ik pa brīdim iekliedzās gan klasē, gan ēdamzālē, gan Baznīcas sanāksmēs. Viņa kliegšana netika uztverta kā negodbijīga attieksme; mēs ātri vien sapratām, ka viņš bija gatavs kalpot, ļoti vēlējās dalīties evaņģēlijā un bija Gara pilns.
Kāda sieviete katru nedēļu sēž foajē un nekad — dievkalpojuma zālē. Pārējā stāsta daļa: kamēr es strādāju Baznīcā Soltleiksitijā, kāda māsa uzrakstīja uz mūsu Invaliditātes pakalpojumu nodaļu par savu pieredzi ar pēctraumatiskā stresa sindromu, ko bija radījusi dienēšana armijā. Tā kā mobilā telefona zvans vai kāds cits pēkšņs troksnis varēja uzvirst atmiņas par piedzīvoto, liekot to viņai izdzīvot vēlreiz, viņa nekad nesēdēja dievkalpojuma zālē, lai nejauši kādam nenodarītu pāri.
Kāds vīrietis dievkalpojuma zālē guļ uz matrača, kas novietots starp solu rindām. Pārējā stāsta daļa: kad es pievienojos jaunai bīskapijai, es biju pārsteigta, ieraugot kādu brāli uz pārvietojamas slimnīcas gultas dievkalpojuma zālē. Šim vīrietim bija daudzas slimības, un viņš spēja apmeklēt baznīcu tikai šādā veidā. Es ātri vien sapratu, ka šajā bīskapijā tā ir ierasta lieta, un ātri to pieņēmu. Viņa atrašanās tur nebija negodbijīga, patiesībā, taisni otrādi. Galu galā, vai Glābējs neizdziedināja cilvēku, kura draugi viņu caur griestiem gultā nolaida lejā pie Jēzus cilvēku pārpildītā mājā? (Skat. Lūkas 5:18–20.)
Draudzes locekļu grupa trokšņo un aktīvi žestikulē. Pārējā stāsta daļa: nedzirdīgo draudzes var šķist „skaļas” tiem apmeklētājiem, kuri ir dzirdīgi. Nedzirdīgo kopienā tiek uzskatīts, ka nav negodbijīgi, ja kāds skaļi trokšņo, smejas vai klepo, bet tiek uzskatīts, ka Svētā Vakarēdiena dievkalpojuma laikā ir negodbijīgi sazināties zīmju valodā par pasaulīgām lietām.
Pusaugu meitene sēž zem krēsliem. Pārējā stāsta daļa: kad es biju pusaudze, viena no manām vienaudzēm nodarbību laikā vienmēr sēdēja zem krēsla. Šī jaunā māsa bija uzaugusi daudzās audžuģimenēs un jutās droši tikai noslēgtā telpā. Kopš tā laika es sapratu, ka mēs nevaram sagaidīt, ka studenti mācīsies, ja viņiem liksies, ka ir jācīnās pretī, jābēg vai no bailēm jāsastingst. Lai studenti varētu mācīties, viņiem ir jājūtas drošībā un, vissvarīgāk, — jājūt Glābēja mīlestība.
Kāda sieviete staigā šurpu turpu dievkalpojuma zāles aizmugurē. Pārējā stāsta daļa: tā, patiesībā, esmu es. Es ciešu no pārlieku lielas nemiera sajūtas jau vairāk nekā desmit gadu. Man ir bijušas gan smagas trauksmes lēkmes, gan citas veselības problēmas. Šādās reizēs vienīgais veids, kā es varu apmeklēt baznīcu, ir paliekot kustībā. Soļošana vai pretstresa rotaļlietas, ar ko es varu nodarbināt rokas, dažkārt ir vienīgais veids, kā es varu pievērst uzmanību runātājiem un sajust Garu.

Sātans izmanto faktu, ka mēs ne vienmēr zinām pārējo stāsta daļu, ka mēs ne vienmēr zinām, ar kādiem izaicinājumiem katru dienu saskaras mūsu brāļi un māsas. Viņš vēlas, lai mēs aizmirstam, ka lielākā daļa Baznīcas locekļu dara labāko, ko var, neatkarīgi no tā, kā tas varētu izskatīties no malas. Iepriekš uzskaitītās situācijas nebūs bieži sastopamas, taču tās ataino daudzas personīgās grūtības, ar kurām cenšas tikt galā mūsu līdzcilvēki, lai varētu apmeklēt baznīcu.

Es uzskatu, ka sātans grib, lai mēs ticētu, ka mūsu pielūgsmi ierobežo citu grūtības, atšķirības vai vājības. Patiesībā es atklāju, ka tieši šajos šķietamo traucējumu brīžos es visvairāk mācos par sava Glābēja mīlestību.

Ko es esmu mācījusies par godbijību

1. Godbijība ir izvēle un prasme.

Tas, vai es esmu godbijīga, ir atkarīgs no manis. Ļoti bieži gadās, ka es neizjūtu godbijību, jo ļauju kam citam novērst savu uzmanību. Garīgi sevi disciplinējot un vingrinot savu garu koncentrēties uz svarīgāko, es labāk spēju uzņemties pilnu atbildību par attiecībām ar savu Debesu Tēvu.

2. Godbijīga attieksme visiem neizpaužas vienādi.

Kāds ģimenes draugs, kurš 17 gadus bija ieslodzījumā, ieaicināja Garu savā cietuma kamerā, veidojot sarežģītus tempļu maketus no papīra. Godbijība var būt klātesoša jebkurā situācijā, ja vien mēs ieaicinām Garu.

3. Uz godbijību var mudināt, taču tā ir personīga izvēle.

Godbijība rodas caur iekšēju apņemšanos lolot „pielūgsmes attieksmi”. Tā var būt klātesoša vienīgi tad, ja mēs patiesi sajūtam un izrādām mīlestību Tam Kungam un citiem Baznīcas locekļiem. Mans tētis man reiz teica, ka tad, kad mēs pieņemam pienākumu pašiem būt godbijīgiem, mūsu redzējums mainās no „Tu man traucē būt godbijīgam!” uz „Ar tevi viss ir kārtībā. Tu šeit esi gaidīts. Tu man netraucē būt godbijīgam, jo es izvēlos tāds būt.” Tad mēs saprotam, ka citu rīcība nestājas ceļā mūsu personīgajām attiecībām ar mūsu Glābēju un Debesu Tēvu. Tam, ka mēs uzņemamies personīgu atbildību par mūsu pašu godbijību, protams, nevajadzētu nozīmēt, ka mēs neņemam vērā, kā mūsu uzvedība varētu ietekmēt citu cilvēku pieredzi. Mūsu centieni būt godbijīgiem var parādīt, ka mēs mīlam savus brāļus un māsas.

Glābēja kalpošana

Brīnišķīgā kalpošanas piemērā Glābējs izrādīja līdzjūtību vīrietim, kuru bija apsēduši ļaunie gari. Neskatoties uz to, ka šis vīrs brēca un nebija apģērbies, Jēzus neatteicās viņu dziedināt. Tikai pēc tam, kad šis vīrs tika dziedināts, viņš spēja nosēdēt „pie Jēzus kājām apģērbt[s] un pie pilna prāta”, lūdzot atļauju palikt pie Tā Kunga. (Skat. Lūkas 8:27–39; skat. arī Marka 5:1–20.)

Tāpat Jēzus neteica zēnam ar nešķīsto garu pārtraukt raustīties, putot un griezt zobus, pirms Viņš bija darījis viņu veselu (skat. Marka 9:17–27). Viņš raudzījās uz šiem stāvokļiem, kā uz laicīgām pieredzēm, nevis garīgiem trūkumiem. Viņš atraidīja tikai farizejus, jo viņu paštaisnums un lepnība liedza viņus dziedināt.

Ja mēs ar jums paplašināsim mūsu izpratni par godbijību, mēs spēsim labāk mācīt un kalpot tā, kā to darīja Glābējs. Mēs atcerēsimies, cik liela ir katras dvēseles vērtība Dieva acīs (skat. Mācības un Derību 18:10). Mēs spēsim būt godbijīgi pat visnegaidītākajās situācijās.

Iespējams, godbijībai Tā Kunga acīs ir mazāks sakars ar mierīgu sēdēšanu un klusu runāšanu, bet vairāk ar prāta klusumu un sirds maigumu.

Autore dzīvo Teksasā, ASV.