„Vieta izaugsmei”, Liahona, 2022. gada jūlijs/augusts.
Ar uzticību novecojot
Vieta izaugsmei
Tas Kungs zināja, ka es atkal uzplaukšu un ziedēšu.
Ir pagājuši vairāki gadi, kopš mans vīrs Džerolds devās aizsaulē. Vēzis parādījās negaidot un bija agresīvs, pēc trīs mēnešiem mans vīrs nomira. Tagad, strādājot dārzā, es domāju par viņu.
Pārstādot augu, man prātā ienāca kāda doma. Pirms es iejaucos, šim augam klājās labi. Tas atradās mājās puķu podā, taču tas neplauka. Es zināju: ja kādā brīdī es to nepārstādīšu, tas, visdrīzāk, pārstās ziedēt un, iespējams, pat vairs neturpinās augt. Pavisam droši, tas nespētu sasniegt savu potenciālu.
Tāpēc es izlēmu augu pārstādīt lielākā puķu podā, šādi dodot tam vietu, kur augt. Jaunais pods nebija īpaši lielāks, tikai piecus centimetrus diametrā platāks. Ja es tam dotu pārāk daudz vietas, to varētu viegli pārlaistīt, tā saknes sapūtu un augs aizietu bojā.
Es biju gatava tam, ka augam klāsies grūti, kamēr tas pieradīs pie jaunajiem apstākļiem. Tas bija ērti iekārtojies iepriekšējā podā, pie kā bija tik ļoti pieradis. Tas nezināja, ka pārmaiņas tam palīdzēs augt. Šajā pārmaiņu laikā man vajadzēja par to rūpēties, sniedzot pietiekamu apgaismojumu, to laistot un dodot tam nepieciešamās papildu uzturvielas. Es zināju, ka galu galā tas atkal uzplauks un ziedēs.
Domājot par savu dzīvi kā atraitnei, es atskārtu, ka līdzinos šim augam. Es biju jutusies ērti. Man bija klājies labi. Taču, kad nomira mans vīrs, es sadzirdēju Gara balsi, kas man čukstēja, ka es ienāku jaunā izaugsmes posmā. Šajā dzīvē man joprojām bija, ko mācīties un ko paveikt.
Nākamo divu gadu laikā mūsu bīskapijā nomira vēl septiņi vīrieši. Es sāku aicināt manas jaunās draudzenes, kas bija kļuvušas par atraitnēm, sanākt kopā, parunāties, apmeklēt un kalpot citiem, lai katra no mums justos mazāk vientuļa. Neviena no mums nebūtu izvēlējusies „tikt pārstādīta”. Taču, pielāgojoties laicīgajai dzīvei bez sava vīra, es atklāju, ka varu sniegt atbalstu citiem, kas saskaras ar līdzīgu izaicinājumu. Es arī atradu daudzas iespējas, kā pavadīt laiku ar bērniem un mazbērniem, viņiem apliecinot, ka nākamajā dzīvē mūsu ģimene varēs atkal būt kopā, pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai.
Es nekad nebiju domājusi, ka piedzīvošu izaugsmi tamdēļ, ka zaudēju savu dzīvesbiedru. Taču Debesu Tēvs iejaucās un mani „pārstādīja”, sniedzot man vietu izaugsmei nedaudz lielākā podā jeb jaunā izaicinājumā, kas man deva iespēju augt.
Es joprojām katru dienu ilgojos pēc Džerolda. Gadiem ejot, es joprojām ar grūtībām cenšos pielāgoties pārmaiņām, ko vieš dzīve bez viņa. Taču es zinu, ka Dievs par mani šajā laikā rūpēsies. Laikam ritot un uzticoties Viņam, es atkal uzplaukšu un ziedēšu.
Autore dzīvo Aidaho, ASV.