Centies izprast pagātni

Baznīcas vēstures studēšana var palīdzēt mums saskatīt Dieva roku Viņa bērnu dzīvē. Tā ir bagāta ar stāstiem par pagātnes pēdējo dienu svēto ticību, drosmi un labestību. Dažkārt tā atklāj arī viņu cilvēciskās vājības un atspoguļo grūtības, ar kurām mēs visi saskaramies, cenšoties sekot Jēzum Kristum. Saskarsme ar Baznīcas vēstures sarežģījumiem vai mācīšanās par pagātnes notikumiem, kas neatbilst mūsu cerībām, var būt izaicinājums mūsu ticībai.

Katrs no mums uz jaunu informāciju par vēsturi reaģē citādi. Jautājumi, kas satrauc vienu cilvēku, var rosināt citu. Mums visiem ir dažādi pieņēmumi, gaidas, dzīves pieredze un zināšanas mūsu meklējumos pēc izpratnes. Tālāk sniegto principu pielietošana, studējot vēsturi, var palīdzēt mums daudz skaidrāk un konstruktīvāk saskatīt pagātni:

Apzinies mūsu zināšanu robežas. Vēsture ir pagātnes interpretācijas, kuru pamatā ir ierobežotie avoti, kas ir saglabājušies. Ir daudz kas, ko mēs varam droši apgalvot par pagātni. Bet ir daudz aspektu, kurus mēs vienkārši nezinām. Un mūsu rīcībā esošā informācija gandrīz vienmēr pieļauj vairāk nekā tikai vienu interpretāciju. Paliekot pazemīgiem attiecībā uz to, ko, mūsuprāt, mēs zinām, mēs būsim atvērtāki jaunām interpretācijām, kad parādīsies papildu avoti. Atceries, ka reizēm mums nākas sadzīvot ar zināmu nenoteiktību vai neskaidrību pat attiecībā uz tādiem jautājumiem, kas šķiet svarīgi.
Sagaidi izmaiņas. Pētot pagātni, mēs reizēm konstatējam, ka paradumi, mācības un idejas, kuras mēs uzskatījām par nemainīgām, patiesībā ir diezgan ievērojami mainījušās. Evaņģēlija pamatprincipi ir mūžīgi, taču tas, kā tie tiek saprasti un pausti laika gaitā, atspoguļo „rindiņu pēc rindiņas” atklāsmes būtību un cilvēces kultūras nemitīgās pārmaiņas. Nepārtrauktas atklāsmes princips palīdz mums orientēties šajās pārmaiņās. Tu varētu atklāt, ka, vairāk uzzinot par daudzajām lietām, kas ir mainījušās, ir vieglāk saskatīt to, kas ir nemainīgs.
Aplūko visu kontekstā. Kāds reiz ir teicis: „Pagātne ir sveša valsts: viņi tur rīkojas atšķirīgi.”¹ Cilvēkiem pagātnē bija citi priekšstati par pasauli nekā mums. Savas pieredzes aprakstīšanai viņi izmantoja dažādus tēlus un vārdus. Ja mēs vēlamies labāk izprast pagātnē dzīvojušo cilvēku vārdus un rīcību, mums ir jāsaprot arī tā laika kultūra un konteksts. Tas nenozīmē, ka mēs nevaram noraidīt kaut ko pagātnes kultūrā. Patiesībā ir daži pagātnes aspekti, ko evaņģēlijs aicina mūs noraidīt. Taču vēsturiskā konteksta izpratne palīdz mums izvairīties no tā, ka mēs uzspiežam savus pašreizējos uzskatus pagātnes cilvēkiem tādā veidā, kas kavē sapratni.
Atceries, ka cilvēki pieļauj kļūdas. Kad mēs stāstām stāstus no Baznīcas vēstures, mēs parasti koncentrējamies uz varoņdarbiem un laimīgām beigām. Ir labi atcerēties cilvēkus, kad viņi rīkojās ļoti labi. Bet reizēm mēs aizmirstam, ka pagātnes pēdējo dienu svētie, tostarp agrīnie Baznīcas vadītāji, bija cilvēki. Cilvēkiem piemīt vājības. Viņi pieļauj kļūdas. Viņi grēko. Atceries, ka Dievs izmanto nepilnīgus cilvēkus, lai paveiktu Savu darbu. Mēs varam mācīties gan no viņu ieguldījuma, gan no viņu kļūdām. Un, lai gan ir noderīgi ieskatīties tieši Baznīcas vēstures izaicinošajos aspektos, nekoncentrējies uz tiem tādā veidā, kas liktu tev pazaudēt skatījumu uz labo un skaisto.
Uzmanies no aizdomīgām interpretācijām. Ne visas pagātnes notikumu interpretācijas ir vienlīdz derīgas. Cilvēki izsaka daudzus apgalvojumus par Baznīcas vēsturi, gan labvēlīgus, gan naidīgus, kas neatbilst precizitātes, ticamības un taisnīguma standartiem. Tas jo īpaši attiecas uz laikmetu, kad ikviens var publicēt savu viedokli ar vienu taustiņa klikšķi. Tas Kungs norādīja, lai mēs meklētu gudrību „labākajās grāmatās”.² Kā Baznīcas vēstures pētnieks — tu vari izmantot gan zinātniskos līdzekļus, gan Svētā Gara dāvanu.

Galvenās rakstvietas: 1. Nefija 11:17; Mācības un Derību 88:118