1 Un notika, ka Ēnohs turpināja savu runu, sakot: Lūk, mūsu tēvs Ādams mācīja šīs lietas, un daudzi ir noticējuši un kļuvuši par Dieva dēliem, un daudzi nav noticējuši un ir gājuši bojā savos grēkos, un raugās uz priekšu ar bailēm, mokās, jo Dieva dusmu kvēlojošais sašutums tiks izliets pār tiem.

2 Un no tā laika Ēnohs sāka pravietot, sacīdams uz ļaudīm, ka: Kad es ceļoju un apstājos vietā Mehuja, un piesaucu To Kungu, nāca balss no debesīm, sakot—Tu nogriezies, un tu uzej Sīmeona kalnā.

3 Un notika, ka es nogriezos un devos kalnā; un, kad es stāvēju kalnā, es redzēju debesis atveramies, un es tiku ietērpts godībā;

4 un es redzēju To Kungu; un Viņš stāvēja manā priekšā, un Viņš runāja ar mani, tāpat kā cilvēki runā viens ar otru—vaigu vaigā, un Viņš sacīja uz mani: Raugies, un Es parādīšu pasauli daudzu paaudžu garumā.

5 Un notika, ka es redzēju Šuma ieleju, un raugi—milzīgs skaits ļaužu, kuri dzīvoja teltīs, kas bija Šuma tauta.

6 Un vēl Tas Kungs sacīja uz mani: Raugies, un es raudzījos uz ziemeļiem, un es redzēju Kānaāna tautu, kas dzīvoja teltīs.

7 Un Tas Kungs sacīja uz mani: Pravieto; un es pravietoju, sacīdams: Redziet Kānaāna ļaudis, kuru ir daudz, dosies kaujas kārtībā pret Šuma tautu, un nogalinās tos, ka tie pilnīgi tiks iznīcināti; un Kānaāna tauta sadalīsies tai zemē, un zeme būs tukša un neauglīga, un neviena cita tauta tur nedzīvos, kā tikai Kānaāna tauta;

8 jo lūk, Tas Kungs nolādēs zemi ar lielu karstumu, un tās neauglība turpināsies mūžīgi; un melnums nāca pār visiem Kānaāna bērniem, ka tie tika nicināti starp visām tautām.

9 Un notika, ka Tas Kungs sacīja uz mani: Raugies; un es raudzījos, un es redzēju Šarona zemi un Ēnoha zemi, un Omnera zemi, un Hena zemi, un Šema zemi, un Hanera zemi, un Hananīha zemi, un visus to iedzīvotājus;

10 un Tas Kungs sacīja uz mani: Ej pie šiem ļaudīm un saki uz tiem—Nožēlojiet grēkus, lai Es neiznāktu un nesistu viņus ar lāstu, un viņi nemirtu.

11 Un Viņš deva man pavēli, lai es kristītu Tēva un Dēla, kurš ir pilns labvēlības un patiesības, un Svētā Gara, kurš liecina par Tēvu un Dēlu, Vārdā.

12 Un notika, ka Ēnohs turpināja aicināt visus ļaudis, izņemot tikai Kānaāna tautu, nožēlot grēkus;

13 un tik liela bija Ēnoha ticība, ka viņš vadīja Dieva ļaudis, un viņu ienaidnieki nāca kaujā pret tiem; un viņš runāja Tā Kunga vārdu, un zeme trīcēja, un kalni atkāpās, patiesi saskaņā ar viņa pavēli; un ūdens upes tika novirzītas no savas gultnes; un lauvu rēcieni bija dzirdami no tuksneša; un visas tautas ārkārtīgi bijās, tik varens bija Ēnoha vārds, un tik liels bija tās valodas spēks, ko Dievs bija devis viņam.

14 Tur arī iznāca zeme no jūras dziļuma, un tik lielas bija Dieva ļaužu ienaidnieku bailes, ka viņi bēga un stāvēja tālu prom, un gāja uz to zemi, kas iznāca no jūras dziļuma.

15 Un zemes milži arī stāvēja tālu prom; un nāca lāsts pār visiem ļaudīm, kas cīnījās pret Dievu;

16 un no tā laika bija kari un asinsizliešana viņu starpā; bet Tas Kungs nāca un dzīvoja ar Saviem ļaudīm, un viņi dzīvoja taisnībā.

17 Bailes no Tā Kunga bija pār visām tautām, tik liela bija Tā Kunga godība, kas bija pār Viņa ļaudīm. Un Tas Kungs svētīja zemi, un viņi tika svētīti kalnos un augstās vietās un plauka.

18 Un Tas Kungs sauca savus ļaudis par Ciānu, tāpēc ka viņi bija vienas sirds un viena prāta un dzīvoja taisnībā; un nebija nabagu starp tiem.

19 Un Ēnohs turpināja savu sludināšanu taisnībā Dieva ļaudīm. Un notika viņa dienās, ka viņš uzcēla pilsētu, kas tika nosaukta par Svēto Pilsētu, patiesi Ciānu.

20 Un notika, ka Ēnohs runāja ar To Kungu; un viņš sacīja uz To Kungu: Ciāna noteikti dzīvos drošībā mūžīgi. Bet Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Ciānu Es esmu svētījis, bet atlikušos no ļaudīm Es esmu nolādējis.

21 Un notika, ka Tas Kungs rādīja Ēnoham visus zemes iedzīvotājus; un viņš skatījās un raudzījās—Ciāna laika gaitā tika paņemta debesīs. Un Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Redzi, Mana mūžīgā mītne.

22 Un Ēnohs arī redzēja atlikušos no ļaudīm, kas bija Ādama dēli; un viņi bija visu Ādama pēcnācēju sajaukums, izņemot tikai Kaina pēcnācējus, jo Kaina pēcnācēji bija melni un tiem nebija vietas starp viņiem.

23 Un pēc tam, kad Ciāna tika paņemta debesīs, Ēnohs skatījās un, raugi,—visas zemes tautas bija viņa priekšā;

24 un nāca paaudze pēc paaudzes; un Ēnohs bija augstu un pacelts, patiesi Tēva un Cilvēka Dēla klēpī, un, lūk, Sātana vara bija pār visu zemes virsu.

25 Un viņš redzēja eņģeļus nolaižamies no debesīm; un viņš dzirdēja skaļu balsi sakām: Ak vai, ak vai būs zemes iedzīvotājiem.

26 Un viņš redzēja Sātanu; un tam bija liela ķēde viņa rokā, un tā aizklāja visu zemi ar tumsu; un viņš raudzījās un smējās, un viņa eņģeļi priecājās.

27 Un Ēnohs redzēja eņģeļus nolaižamies no debesīm, liecinot par Tēvu un Dēlu; un Svētais Gars krita uz daudziem, un tie tika aizrauti ar debesu spēkiem uz Ciānu.

28 Un notika, ka debesu Dievs raudzījās uz atlikušajiem ļaudīm, un Viņš raudāja; un Ēnohs liecināja par to, sakot: Kā tas ir, ka debesis raud un izlej savas asaras kā lietu pār kalniem?

29 Un Ēnohs sacīja uz To Kungu: Kā tas ir, ka Tu vari raudāt, redzot, ka Tu esi svēts un no visas mūžības uz visu mūžību?

30 Un ja tas būtu iespējams, ka cilvēks varētu saskaitīt zemes daļiņas, jā, miljoniem zemju, līdzīgi šai, tas nebūtu sākums Tava radītā skaitlim; un Tavi aizkari vēl joprojām ir aizvilkti; un tomēr Tu esi līdzās un Tavs klēpis ir līdzās; un Tu esi arī taisnīgs; Tu esi žēlsirdīgs un laipns mūžīgi;

31 un Tu esi paņēmis Ciānu savā klēpī no visa Tevis radītā, no visas mūžības uz visu mūžību; un nekas cits, kā vien miers, taisnība un patiesība ir Tava troņa mājoklis; un žēlsirdība ies Tavā priekšā, un tai nav gala; kā tas ir, ka Tu vari raudāt?

32 Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Skaties šos savus brāļus; viņi ir Manu roku darbs, un Es devu tiem viņu zināšanas tajā dienā, kad Es radīju tos; un Ēdenes dārzā devu Es cilvēkam viņa rīcības brīvību;

33 un taviem brāļiem esmu Es sacījis un arī devis pavēli, ka viņiem ir jāmīl citam citu un ka viņiem ir jāizvēlas Mani, viņu Tēvu, bet lūk, viņi ir bez mīlestības, un viņi ienīst savas pašu asinis;

34 un Mana sašutuma uguns ir iedegusies pret tiem; un Savā karstajā nepatikā Es sūtīšu plūdus uz tiem, jo Manas kvēlās dusmas ir iedegušās pret tiem.

35 Lūk, Es esmu Dievs; Svētuma Cilvēks ir Mans Vārds; Padoma Cilvēks ir Mans Vārds; un arī Bezgalīgais un Mūžīgais ir Mans Vārds.

36 Tādēļ Es varu izstiept Savas rokas un satvert visas radības, ko Es esmu radījis; un Mana acs var arī izurbties tiem cauri, un starp visu Manu roku darbu nav bijusi tik liela ļaundarība, kā starp taviem brāļiem.

37 Bet lūk, viņu grēki būs uz viņu tēvu galvām; Sātans būs viņu tēvs un bēdas būs viņu liktenis; un visas debesis raudās par tiem, patiesi par visu Manu roku darbu; tādēļ, vai debesīm neraudāt, redzot, ka šie cietīs?

38 Bet lūk, šie, uz kuriem ir tavas acis, ies bojā plūdos; un lūk, Es tos ieslodzīšu; cietumu Es esmu sagatavojis tiem.

39 Un Tas, kuru Es esmu izraudzījis, ir lūdzis Mana vaiga priekšā. Tādēļ Viņš izcieš par viņu grēkiem tik daudz, cik viņi nožēlos grēkus tai dienā, kad Mans Izraudzītais atgriezīsies pie Manis, un līdz tai dienai viņi būs mokās;

40 tādēļ par šo debesis raudās, jā, un viss Manu roku darbs.

41 Un notika, ka Tas Kungs runāja uz Ēnohu un pastāstīja Ēnoham visus cilvēku bērnu darbus; tādēļ Ēnohs zināja un raudzījās uz viņu ļaundarību un viņu bēdām, un raudāja, un izstiepa savas rokas, un viņa sirds bija pilna kā mūžība; un viņa sirds skuma; un visa mūžība notrīcēja.

42 Un Ēnohs arī redzēja Nou un viņa ģimeni; ka visu Noas dēlu pēcteči tiks izglābti ar laicīgu glābšanu;

43 tādēļ Ēnohs redzēja, ka Noa uzbūvēja šķirstu; un ka Tas Kungs smaidīja pār to un turēja to Savā rokā; bet pār atlikušajiem ļaunajiem plūdi nāca un aprija tos.

44 Un kad Ēnohs to redzēja, viņam dvēselē bija rūgtums, un viņš raudāja par saviem brāļiem un sacīja uz debesīm: Es nepiekritīšu nomierināties; bet Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Priecājies savā sirdī un topi līksms, un raugies.

45 Un notika, ka Ēnohs raudzījās; un no Noas viņš redzēja visas zemes ģimenes; un viņš piesauca To Kungu, sakot: Kad šī Tā Kunga diena pienāks? Kad Taisnīgā asinis tiks izlietas, lai visi, kas sēro, tiktu iesvētīti, un tiem būtu mūžīgā dzīve?

46 Un Tas Kungs sacīja: Tā būs laika zenītā, ļaundarības un atriebības dienās.

47 Un lūk, Ēnohs redzēja Cilvēka Dēla atnākšanas, patiesi miesā, dienu, un viņa dvēsele priecājās, sakot: Taisnīgais ir pacelts, un Jērs ir nokauts kopš pasaules radīšanas; un caur ticību es esmu Tēva klēpī, un, lūk, Ciāna ir ar mani.

48 Un notika, ka Ēnohs paraudzījās uz zemi; un viņš dzirdēja balsi no tās dzīlēm sakām: Ak vai, ak vai ir man, cilvēku mātei; es esmu sāpināta, es esmu nogurusi savu bērnu ļaundarības dēļ. Kad es atpūtīšos un tikšu attīrīta no netīrības, kas ir iznākusi no manis? Kad mans Radītājs iesvētīs mani, lai es varētu atpūsties un taisnība uz laiku pastāvēt uz manas virsas?

49 Un kad Ēnohs dzirdēja zemi sērojam, viņš raudāja un sauca uz To Kungu, sakot: Ak Kungs, vai Tu neiežēlosies par zemi? Vai Tu nesvētīsi Noas bērnus?

50 Un notika, ka Ēnohs turpināja piesaukt To Kungu, sakot: Es lūdzu Tevi, ak Kungs, Tava Vienpiedzimušā, patiesi Jēzus Kristus, Vārdā, lai Tev būtu žēlsirdība pār Nou un viņa pēcnācējiem, lai zeme vairs nekad netiktu apklāta ar plūdiem.

51 Un Tas Kungs nevarēja atturēties; un Viņš derēja ar Ēnohu un zvērēja viņam ar zvērestu, ka Viņš apturēs plūdus; ka Viņš aicinās Noas bērnus;

52 un Viņš izsūtīja negrozāmu lēmumu, ka viņa pēcnācēju atlikums vienmēr būs atrodams starp visām tautām, kamēr vien zeme pastāvēs;

53 un Tas Kungs sacīja: Svētīts ir tas, caur kura pēcnācējiem nāks Mesija; jo Viņš saka—Es esmu Mesija, Ciānas Ķēniņš, Debesu Klints, kas ir plata kā mūžība; kurš ienāk pa vārtiem un kāpj augšup ar Mani, nekad nekritīs; tādēļ svētīti ir tie, par kuriem Es esmu runājis, jo viņi nāks ar mūžīgā prieka dziesmām.

54 Un notika, ka Ēnohs piesauca To Kungu, sakot: Kad Cilvēka Dēls nāks miesā vai zeme atpūtīsies? Es lūdzu Tevi, parādi man šīs lietas.

55 Un Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Raugies, un viņš raudzījās un redzēja Cilvēka Dēlu paceltu krustā pēc cilvēku paražas;

56 un viņš dzirdēja skaļu balsi; un debesis tika aizklātas; un visas Dieva radības sēroja; un zeme vaidēja; un klintis saplaisāja; un svētie cēlās un tika kronēti pie Cilvēka Dēla labās rokas ar godības kroņiem;

57 un tik daudzi no gariem, kas bija cietumā, iznāca un stāvēja pie Dieva labās rokas; un atlikušie tika atstāti tumsības važās līdz lielās dienas tiesai.

58 Un atkal Ēnohs raudāja un piesauca To Kungu, sakot: Kad zeme atpūtīsies?

59 Un Ēnohs ieraudzīja Cilvēka Dēlu uzkāpjam pie Tēva; un viņš piesauca To Kungu, sakot: Vai Tu nāksi atkal uz zemi? Tā kā Tu esi Dievs, un es Tevi zinu, un Tu esi zvērējis man un pavēlējis man, ka man ir jālūdz Tava Vienpiedzimušā Vārdā; Tu esi radījis mani un devis man tiesības uz Tavu troni, un nevis manis dēļ, bet caur Tavu paša labvēlību; tādēļ es vaicāju Tev, vai Tu nāksi atkal uz zemi.

60 Un Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Kā Es dzīvoju, patiesi tā Es nākšu pēdējās dienās, ļaundarības un atriebības dienās, lai piepildītu to zvērestu, ko Es esmu devis tev attiecībā par Noas bērniem;

61 un pienāks tā diena, kad zeme atpūtīsies, bet pirms tās dienas debesis aptumšosies un tumsības priekškars pārklās zemi; un debesis drebēs un arī zeme; un lielas bēdas būs starp cilvēku bērniem, bet Savus ļaudis Es pasargāšu;

62 un taisnību Es sūtīšu lejā no debesīm; un patiesību sūtīšu Es no zemes, lai nestu liecību par Manu Vienpiedzimušo; Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem; jā, un arī visu cilvēku augšāmcelšanos; un taisnībai un patiesībai Es likšu traukties pār zemi kā plūdiem, lai sapulcinātu Manus izredzētos no četrām zemes pusēm tai vietā, ko Es sagatavošu, Svētajā Pilsētā, lai Mani ļaudis varētu apjozt savus gurnus un raudzīties pēc Manas atnākšanas laika, jo tur būs Mans mājoklis; un tā tiks saukta par Ciānu, Jauno Jeruzālemi.

63 Un Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Tad tu un visa tava pilsēta sastapsiet viņus tur, un mēs pieņemsim viņus savā klēpī, un viņi mūs redzēs; un mēs kritīsim tiem ap kaklu, un viņi kritīs mums ap kaklu, un mēs skūpstīsim cits citu;

64 un tur būs Mana mītne, un tā būs Ciāna, kas nāks atsevišķi no visa radītā, ko Es esmu radījis; un tūkstoš gadu garumā zeme atpūtīsies.

65 Un notika, ka Ēnohs redzēja Cilvēka Dēla atnākšanas dienu pēdējās dienās, lai dzīvotu uz zemes taisnībā tūkstoš gadu garumā;

66 bet pirms tās dienas viņš redzēja lielas bēdas starp ļaunajiem; un viņš arī redzēja jūru, ka tā bija nemierīga, un cilvēku sirdis pamirstam izbailēs, raugoties ar bailēm pēc Visuvarenā sodiem, kas nāks pār ļaunajiem.

67 Un Tas Kungs parādīja Ēnoham visas lietas, patiesi līdz pat pasaules galam, un viņš redzēja taisnīgo dienu, viņu pestīšanas stundu, un saņēma prieka pilnību;

68 un visas Ciānas dienas Ēnoha dienās bija trīs simti un sešdesmit pieci gadi.

69 Un Ēnohs un visi viņa ļaudis staigāja ar Dievu, un Viņš mita Ciānā; un notika, ka Ciānas vairs nebija, jo Dievs pieņēma to Savā klēpī; un no tā laika radās teiciens: Ciāna ir pazudusi.