Mūsu priekšteči un pēcteči
Ģimenes vēstures un tempļa darba pasteidzināšana mūsdienās ir būtiska ģimeņu glābšanai un paaugstināšanai.
1981. gadā, neilgi pirms savas nāves no vēža, pretrunīgais rakstnieks Viljams Sarojans presei sacīja: „Visiem ir jānomirst, taču es vienmēr esmu biju pārliecināts, ka būšu izņēmums. Un ko tagad?”1
Vissvarīgākais jautājums, cilvēkiem saskaroties ar nāvi, kā arī domājot par dzīvi pēc nāves, ir: „Kas būs tālāk?”, uz ko tik brīnišķīgi atbild atjaunotais Jēzus Kristus evaņģēlijs Tēva laimes iecerē.
Šajā dzīvē mēs smejamies, raudam, strādājam, spēlējam, dzīvojam un tad mēs nomirstam. Ījabs uzdod zīmīgu jautājumu: „Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?”2 Atbilde ir pārliecinošs — „Jā”, pateicoties Glābēja Izpirkšanas upurim. Daļa no Ījaba atšķirīgās atbildes uz šo jautājumu ir interesanta: „Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi. … Viņš uzaug kā puķe un novīst. … Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj … un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.”3
Mūsu Tēva iecere ir saistīta ar ģimenēm. Vairākās mūsu visspilgtākajās rakstvietās par līdzību tiek izmantots koks ar tā saknēm un zariem.
Vecās Derības pēdējā nodaļā, aprakstot Glābēja Otro atnākšanu, Maleahijs spilgti izmanto šo līdzību. Runājot par augstprātīgajiem un ļaunajiem, viņš piemin, ka viņi degs kā rugāji un ka „neatstās no viņiem pāri ne saknes, ne stiebrus”.4 Maleahijs noslēdz šo nodaļu ar Tā Kunga mierinošo apsolījumu:
„Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena.
Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!”5
Evaņģēlija atjaunošanas sākumā Moronijs atkārtoti uzsvēra šo vēstījumu savos sākotnējos norādījumos jaunajam Džozefam Smitam 1823. gadā.6
Kristieši un ebreji visā pasaulē atzīst Vecās Derības pierakstu par Ēliju.7 Viņš bija pēdējais pravietis, kuram pirms Jēzus Kristus bija Melhisedeka priesterības saistīšanas spēks.8
Ēlija atjauno atslēgas
Ēlija atgriezās 1836. gada 3. aprīlī Kērtlandes templī. Viņš paziņoja, ka izpilda Maleahija solījumu. Viņš piešķīra priesterības atslēgas ģimeņu saistīšanai šajā evaņģēlija atklāšanā.9 Ēlijas uzdevumā palīdz Ēlijas gars, kas tā bieži vien tiek saukts, kas, pēc eldera Rasela M. Nelsona mācītā, ir „Svētā Gara izpausme, kas apliecina ģimenes dievišķo dabu”.10
Glābējs stingri uzsvēra nepieciešamību kristīties. Viņš mācīja: „Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā.”11 Arī pats Glābējs kristījās, lai parādītu priekšzīmi. Kā ir ar tiem, kas ir miruši un nav tikuši kristīti?
Mācība par tempļa un ģimenes vēstures darbu
1840. gada 11. oktobrī Navū Vilēte Kimbala uzrakstīja vēstuli savam vīram, elderam Hiberam Č. Kimbalam, kurš kopā ar citiem Divpadsmito locekļiem kalpoja misijā Lielbritānijā. Pirms dažām dienām bija norisinājusies oktobra vispārējā konference.
Es citēšu daļu no Vilētes personīgās vēstules: „Mums bija vislielākā un visinteresantākā konference, kas jebkad ir bijusi kopš Baznīcas organizēšanas. … Prezidents [Džozefs] Smits runāja par jaunu un brīnišķīgu tematu. … Proti, par kristīšanos mirušo labā. Pāvils par to runā pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļas 29. pantā. Džozefs atklāsmē ir saņēmis pilnīgāku šīs mācības skaidrojumu. Viņš teica, ka kristīties par visiem saviem priekštečiem, kas ir nomiruši pirms evaņģēlija atjaunošanas, ir šīs baznīcas [locekļu] privilēģija. … To darot, mēs darbojamies kā viņu pārstāvji un nodrošinām viņiem privilēģiju — uzcelties pirmajā augšāmcelšanā. Viņš teica, ka viņiem evaņģēlijs tiks sludināts garu cietumā.”
Vilēte piebilda: „Es vēlos kristīties par savu māti. … Vai šī nav brīnišķīga mācība?”12
Šī būtiskā mācība par ģimeņu apvienošanu tika atklāta rindiņu pēc rindiņas un priekšrakstu pēc priekšraksta. Priekšraksti mirušo vietā ir pamatprincips mūžīgo ģimeņu apvienošanai, savienojot priekštečus un pēctečus.
Mācība par ģimeni saistībā ar ģenealoģiju un tempļa darbu ir skaidra. Tas Kungs sākotnējā atklāsmē runāja par „kristīšanos par jūsu mirušajiem”.13 Attiecīgi mums ir pienākums veikt darbu par saviem senčiem. Tas ir tāpēc, ka ģimenes ir debesu celestiālās uzbūves pamatā.14 Augstākais prezidijs ir iedrošinājis baznīcas locekļus, sevišķi jauniešus un jaunos neprecējušos pieaugušos, pievērsties ģimenes vēstures darbam un priekšrakstu veikšanai par saviem ģimenes locekļiem vai savu bīskapiju un stabu senčiem.15 Mums ir jābūt saistītiem gan ar savām saknēm, gan zariem. Šī doma — būt saistītiem mūžīgajā esamībā — ir patiesi brīnišķīga.
Tempļi
Vilfords Vudrafs norādīja, ka pravietis Džozefs Smits dzīvoja pietiekami ilgi, lai ieliktu pamatus tempļa darbam. „Pēdējā reize, kad Džozefs Smits satikās ar Divpadsmito kvorumu, bija tad, kad viņi saņēma endaumentu.“16
Pēc pravieša mocekļa nāves svētie pabeidza Navū tempļa celtniecību, un saistīšanas spēks tika pielietots tūkstošu uzticīgu baznīcas locekļu svētīšanai, pirms viņu došanās uz rietumiem. Trīsdesmit gadus vēlāk, pabeidzot Seintdžordžas tempļa celtniecību, prezidents Brigams Jangs paskaidroja glābjošo priekšrakstu mūžīgo nozīmību, kas beidzot ir pieejami gan dzīvajiem, gan mirušajiem.17
Vienkārši to ir pateicis prezidents Vilfords Vudrafs: „Nav daudz tādu principu, kurus Tas Kungs ir atklājis, par kuriem es esmu priecājies vairāk, kā par mūsu mirušo pestīšanu, — ka mums būs mūsu tēvi, mūsu mātes, mūsu sievas un mūsu bērni ar mums ģimenes vienībā pirmās augšāmcelšanās rītā un celestiālajā valstībā. Šie ir diženi principi. Tie ir katra upura vērti.“18
Dzīvot šajā laikā ir brīnišķīgi. Šis ir pēdējais evaņģēlija laikmets, un mēs jūtam glābšanas darba pasteidzināšanu katrā aspektā, kas ir saistīts ar glābšanas priekšrakstiem.19 Daudzviet visā pasaulē mums ir tempļi, kur tiek veikti šie glābšanas priekšraksti. Apmeklēt templi, lai garīgai atjaunotos, gūtu mieru, drošību un virzienu savai dzīvei, arī ir liela svētība.20
Mazāk nekā gadu pēc tam, kad prezidents Tomass S. Monsons tika aicināts par apustuli, viņš iesvētīja Losandželosas tempļa ģenealoģijas bibliotēku. Viņš runāja par mirušajiem priekštečiem, kuri „gaida to dienu, kad jūs un es veiksim nepieciešamo izpēti darba veikšanai … [un] dosimies uz Dieva namu, un veiksim šo darbu, … [kuru viņi] paši nevar paveikt”.21
Kad toreiz, 1964. gada 20. jūnijā, elders Monsons iesvētīšanā teica šos vārdus, darbojās tikai 12 tempļi. Laika gaitā, kopš prezidents Monsons ir kalpojis Baznīcas augstākajā padomē, savu sākotnējo iesvētīšanu ir pieredzējuši 130 no 142 tempļiem. Redzēt, kā mūsdienās tiek pasteidzināts glābšanas darbs, ir brīnums. Ir paziņots par vēl 28 tempļu celtniecību, un tiek strādāts pie to pabeigšanas. 85 procenti Baznīcas locekļu šobrīd dzīvo 320 kilometru attālumā no tempļa.
Ģimenes vēstures tehnoloģijas
Arī ģimenes vēstures tehnoloģijas ir strauji attīstījušās. 1994. gada novembrī prezidents Hovards V. Hanters paziņoja: „Mēs esam sākuši izmantot informācijas tehnoloģijas, lai pasteidzinātu svēto darbu, nodrošinot priekšrakstus mirušajiem. Pats Tas Kungs ir piešķīris tehnoloģijām lielāku nozīmi. … Taču mēs vēl neapzināmies šo rīku izmantošanas pilno potenciālu.”22
19 gadu laikā kopš šī pravietiskā paziņojuma tehnoloģiju attīstība ir gandrīz neticama. Kāda 36 gadus veca, mazu bērnu māte nesen man teica: „Tikai padomā — mēs esam pārgājuši no mikrofilmu lasītājiem, kas atrodas iesvētītos ģimenes vēstures centros, līdz sēdēšanai pie virtuves galda un pēc bērnu aiziešanas gulēt veicam ģenealoģijas darbu savā datorā.“ Brāļi un māsas, tagad ģimenes vēstures centri atrodas mūsu mājās.
Tempļa un ģimenes vēstures darbs neattiecas tikai uz mums. Padomājiet par tiem, kas atrodas priekškara otrajā pusē un gaida glābjošos priekšrakstus, kas tos atbrīvotu no garu cietuma jūga. Par cietumu dēvē „ieslodzījuma vai gūsta stāvokli”.23 Tie, kas ir gūstā, iespējams, uzdod jautājumu, ko uzdeva Viljams Sarojans: „Ko tagad?”
Kāda uzticīga māsa dalījās īpašā garīgā pieredzē, ko guva Soltleikas templī. Atrodoties konfirmēšanas telpā, pēc konfirmēšanas priekšraksta veikšanas mirušo vietā, viņa dzirdēja vārdus: „Ieslodzītais tiks atbrīvots!” Viņa sajuta, ka veicamais darbs par tiem, kas gaida savas kristības un konfirmēšanu, ir neatliekams. Atgriežoties mājās, viņa meklēja Svētajos Rakstos dzirdēto frāzi. Mācības un Derību 128. nodaļā viņa atrada Džozefa Smita paziņojumu: „Lai jūsu sirdis priecājas un ir ārkārtīgi līksmas. Lai zeme izplūst dziedāšanā. Lai mirušie teic himnas ķēniņam Imanuēlam, kurš tika ordinēts, pirms pasaule bija, kurš padarīs mūs spējīgus atpestīt tos no viņu cietuma; jo cietumniekiem ir jātiek brīviem.”24
Jautājums ir — kas mums ir jādara? Pravietis Džozefs Smits deva padomu iesniegt templī „pierakstus par mūsu mirušajiem, [kuri] būtu visādā mērā cienīgi atzīšanai”.25
Baznīcas vadība ir uzrunājusi jauno paaudzei un ir aicinājusi rādīt priekšzīmi tehnoloģiju izmantošanā, lai pieredzētu Ēlijas garu, lai atrastu priekštečus un lai par viņiem veiktu tempļa priekšrakstus.26 Jums, jaunie cilvēki, būs jādara liela daļa smagā darba, lai pasteidzinātu glābšanas darbu dzīvajiem un mirušajiem.27
Ja katras bīskapijas jaunieši ne vien dosies uz templi, lai kristītos par saviem mirušajiem, bet arī strādās ar savām ģimenēm un citiem bīskapijas locekļiem, lai atrastu ģimenes locekļu vārdus veicamajam priekšrakstu darbam, gan viņi, gan Baznīca tiks bagātīgi svētīti. Nenovērtējiet par zemu mirušo ietekmi, kas var palīdzēt jūsu centienos, un prieku, ko jūs izjutīsiet, satiekot tos, kuriem jūs kalpojāt. Svētība, kas būs nozīmīga mūžīgi, — mūsu ģimenes apvienošana, ir gandrīz neaptverama.28
No visiem baznīcas locekļiem pasaulē piecdesmit viens procents pieaugušo nav norādījuši abus vecākus Baznīcas FamilySearch interneta mājaslapā, Family Tree sadaļā. Sešdesmit pieci procenti pieaugušo nav norādījuši visus četrus vecvecākus.29 Atcerieties — mēs nevaram tikt glābti bez savām saknēm un zariem. Baznīcas locekļiem ir jāiegūst un jāievada šie svarīgie dati.
Beidzot mums ir doktrīna, tempļi un tehnoloģijas, lai ģimenes varētu paveikt šo brīnišķīgo glābšanas darbu. Es ierosinu vienu veidu, kā to varētu izdarīt. Ģimenes varētu noturēt „Family Tree tikšanos”. To vajadzētu darīt atkārtoti. Katram vajadzētu paņemt savas ģimenes vēsturi, stāstus un fotogrāfijas, tostarp vecvecākiem un vecākiem piederošas mīļas lietas. Mūsu jaunie cilvēki ļoti priecājas uzzināt par ģimenes locekļu dzīvi, — no kurienes tie ir nākuši un kā viņi dzīvoja. Daudzi ir pievērsuši savu sirdi saviem tēviem. Viņiem patīk stāsti un fotogrāfijas, un viņiem ir nepieciešamās iemaņas, lai ieskanētu un augšupielādētu šos stāstus un fotogrāfijas Family Tree, un savienotu dokumentu avotu ar priekštečiem, lai tos saglabātu uz visiem laikiem. Protams, galvenais mērķis ir noteikt, kādi priekšraksti vēl ir nepieciešami, un ieplānot veikt būtisko tempļa darbu. Jūs varat izmantot brošūru Mana ģimene, lai apkopotu ģimenes informāciju, stāstus un fotogrāfijas, ko vēlāk var augšupielādēt FamilyTree mājaslapā.
Ģimenes saistībām un gaidām vajadzētu būt mūsu augstākajai prioritātei, lai aizsargātu savu dievišķo sūtību. Tiem, kas meklē veidus, kā ģimenei jēgpilnāk aizvadīt sabata dienu, šī darba pasteidzināšana ir ļoti laba ierosme. Kāda māte lepni stāsta par savu 17-gadīgo dēlu, kurš svētdien pēc baznīcas sēžas pie datora, lai veiktu ģimenes vēstures darbu, un to, kā viņas 10-gadīgam dēlam patīk klausīties stāstos un skatīties savu priekšteču fotogrāfijas. Tas ir svētījis visu ģimeni, un viņi ir sajutuši Ēlijas garu. Mūsu dārgajiem priekštečiem un pēctečiem ir jātiek svētītiem.
Jēzus Kristus atdeva Savu dzīvību, veicot aizstājošu Izpirkšanu. Viņš atbildēja uz Ījaba uzdoto jautājumu. Viņš uzveica nāvi visas cilvēces labā, ko mēs nevarētu paveikt paši. Taču mēs varam veikt aizstājošus priekšrakstus un patiesi kļūt par glābējiem Ciānas kalnā30 mūsu pašu ģimenēm, lai mēs, kopā ar viņiem, tiktu paaugstināti un izglābti.
Es sniedzu liecību par Glābēja Izpirkšanas upuri un par Tēva ieceres īstenumu attiecībā uz mums un mūsu ģimenēm. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.