Kur ir tava manta?
Elders Maikls Džons U. Tehs
no Septiņdesmitajiem
Ja mēs neesam uzmanīgi, mēs sāksim vairāk dzīties pēc laicīgajām lietām nekā pēc garīgajām.
Neilgi pēc 2007. gada oktobra vispārējās konferences viens no maniem brāļiem man pateica, ka pēc aptuveni septiņiem gadiem man atkal varētu būt šāda mokoša pieredze. Es jutos atvieglots un pateicu viņam, ka tos uzskatīšu par saviem „septiņiem pārticības gadiem”. Tad nu šeit es esmu, --- mani septiņi pārticības gadi ir beigušies.
Pagājušā gada janvārī mana mīļotā Greisa un es saņēmām uzdevumu apmeklēt baznīcas locekļus Filipīnās, ko bija izpostījusi liela zemestrīce un milzīga viesuļvētra. Mēs priecājāmies, jo šis uzdevums bija atbilde uz mūsu lūgšanām un liecība par mīlošā Debesu Tēva žēlastību un labestību. Tas piepildīja mūsu vēlēšanos personīgi paust viņiem mūsu mīlestību un rūpes.
Vairums baznīcas locekļu, kurus mēs satikām, joprojām mājoja tādās pagaidu patversmēs kā teltis, sabiedriskie centri un baznīcas sanāksmju nami. Mājām, kuras mēs apmeklējām, bija vai nu daļējs jumta segums, vai tā nebija nemaz. Cilvēkiem jau iepriekš nekā daudz nebija, un esošais mazumiņš bija aizskalots projām. It visur bija dubļi un gruveši. Tomēr viņi bija ļoti pateicīgi par to nelielo palīdzību, ko viņi saņēma, un bija labā noskaņojumā, neskatoties uz ļoti grūtajiem apstākļiem. Kad mēs vaicājām, kā viņiem klājas, ikviens pārliecinoši atbildēja: „Mums klājas labi.” Acīmredzami viņu ticība Jēzum Kristum sniedza viņiem cerību, ka galu galā viss nokārtosies. Mājā pēc mājas, teltī pēc telts, mūs ar māsu Tehu mācīja šie uzticīgie svētie.
Nelaimes vai traģēdijas brīžos Tam Kungam ir veids, lai mēs no jauna izvērtētu sevi un savas prioritātes. Pēkšņi visas materiālās lietas, kuru dēļ mēs tik smagi strādājām, kļūst mazsvarīgas. Svarīga kļūst tikai mūsu ģimene un mūsu attiecības ar citiem. Kāda laba māsa to izteica šādi: „Kad ūdens bija atkāpies un bija pienācis laiks, lai sāktu uzkopšanu, es paskatījos ap savu māju un nodomāju: „Neticami! Šo daudzo gadu laikā esmu sakrājusi tik daudz grabažu!”
Es pieņemu, ka šī māsa bija ieguvusi labāku skatījumu un turpmāk ļoti rūpīgi izlems, kuras lietas ir nepieciešamas un bez kurām viņa patiesībā var iztikt.
Gadu gaitā strādājot ar tik daudziem baznīcas locekļiem, mēs esam jutušies gandarīti, vērojot garīgā spēka pārpilnību. Tāpat mēs esam redzējuši gan materiālo lietu pārpilnību, gan to trūkumu starp šiem uzticīgajiem baznīcas locekļiem.
Vajadzības dzīti, vairums no mums iesaistās naudas pelnīšanā un pasaulīgo labumu ieguvē, lai uzturētu savas ģimenes. Tas prasa krietnu daļu no mūsu laika un uzmanības. Tam, ko pasaule var piedāvāt, nav gala, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai mēs iemācītos atpazīt, kad „mums pietiek”. Ja mēs neesam uzmanīgi, mēs sāksim vairāk dzīties pēc laicīgajām lietām nekā pēc garīgajām. Mūsu centieni pēc garīgajām un mūžīgajām vērtībām būs otrajā plānā, nevis pirmajā. Diemžēl parādās izteikta nosliece iegādāties arvien vairāk un vairāk, kā arī iegūt īpašumā visjaunāko un modernāko.
Kā mēs varam nodrošināties, ka nenoklīstam šajā ceļā? Jēkabs sniedz šādu padomu: „Tāpēc nešķiediet naudu tam, kam nav vērtības, nedz savus spēkus tam, kas neder uzturam. Cītīgi uzklausiet mani un atcerieties vārdus, ko es esmu runājis; un nāciet pie Israēla Svētā, un cienājieties ar to, kas nezūd un nemaitājas, un lai jūsu dvēsele priecājas pārpilnībā.”1
Es ceru, ka neviens no mums nešķiež naudu tam, kam nav vērtības, nedz savus spēkus tam, kas neder uzturam.
Glābējs mācīja gan jūdiem, gan nefijiešiem:
„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.
Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.
Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”2
Kādā citā reizē Glābējs stāstīja šādu līdzību:
„Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši pa pilnam augļu.
Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt.
Un viņš turpināja: to es darīšu — es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu,
un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.
Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?
Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.”3
Pirms neilga laika prezidents Dīters F. Uhtdorfs deva šādu padomu:
„Mūsu Debesu Tēvs redz mūsu patieso potenciālu. Viņš zina par mums to, ko mēs paši nezinām. Viņš mūs skubina dzīves laikā piepildīt savas radīšanas mēru, dzīvot taisnīgi un atgriezties Viņa klātbūtnē.
Kāpēc tad mēs veltām tik daudz sava laika un enerģijas lietām, kas ir tik īslaicīgas, tik nesvarīgas un tik virspusējas? Vai mēs atsakāmies atzīt to, ka dzīšanās pēc nenozīmīgām un pārejošām lietām ir muļķīga?”4
Mēs visi zinām, ka mūsu pasaulīgo dārgumu sarakstā ir ietverta lepnība, bagātība, materiālās lietas, vara un cilvēku gods. Tie nav pelnījuši vairāk laika un uzmanības, tādēļ es koncentrēšos uz to, kas ir mūsu debesu dārgumi.
Kas ir daži no debesu dārgumiem, ko mēs varam sakrāt? Vispirms būtu labi, ja mēs iegūtu Kristum piemītošās īpašības: ticību, cerību, pazemību un žēlsirdību. Mums atkārtoti ir dots padoms — atmest miesīgo cilvēku un kļūt kā bērnam.5 Glābējs mūs pamāca tiekties būt pilnīgiem --- līdzīgiem Viņam un mūsu Debesu Tēvam.6
Otrkārt, mums jāatvēl vairāk īpaša laika un centienu, lai stiprinātu ģimenes attiecības. Galu galā — „ģimene ir Dieva iedibināta. Tā ir vissvarīgākā sociālā vienība laikā un mūžībā”.7
Treškārt, patiesu Kristus sekotāju raksturīga zīme ir kalpošana citiem. Viņš teica: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”8
Ceturtkārt, Kristus mācības izprašana un mūsu liecības stiprināšana ir darbs, kas sniegs patiesu prieku un gandarījumu. Mums pastāvīgi jāstudē Kristus vārdi, kas atrodami Svētajos Rakstos un mūsdienu praviešu vārdos. „Jo lūk, Kristus vārdi pateiks jums visu, kas jums jādara.”9
Es vēlos nobeigumā pastāstīt stāstu par kādu 73 gadus vecu atraitni, kuru mēs satikām sava ceļojuma laikā Filipīnās.
Kad zemestrīce skāra Boholas salu, māja, kuru viņa ar savu mirušo vīru tik grūti bija cēluši, sagruva un bojā aizgāja viņas meita un mazdēls. Paliekot vienai, viņai bija jāstrādā, lai sevi uzturētu. Viņa sāka pieņemt veļu mazgāšanai (to viņa dara ar rokām), un viņai jādodas augšup un lejup pa diezgan lielu kalnu vairākas reizes dienā pēc ūdens. Kad mēs viņu apciemojām, viņa joprojām dzīvoja teltī.
Šie ir viņas vārdi: „Elder, es pieņemu visu, kam Tas Kungs liek man iziet cauri. Man nav dusmu vai aizvainojuma. Es glabāju savu tempļa rekomendāciju kā dārgumu un turu to zem sava spilvena. Lūdzu, ziniet, ka es maksāju pilnu desmito tiesu no saviem nelielajiem ienākumiem par veļas mazgāšanu. Lai kas arī notiktu, es vienmēr maksāšu desmito tiesu.”
Es liecinu, ka mūsu prioritātēm, nosliecēm, paradumiem, vēlmēm, tieksmēm un kaislībām ir tieša ietekme uz mūsu nākamo esamību. Vienmēr atcerēsimies Glābēja teikto: „Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” Kaut mūsu sirdis atrastos pareizajā vietā, --- to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.