Māceklības cena un svētības

Elders Džefrijs R. Holands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Esiet stipri. Uzticīgi dzīvojiet pēc evaņģēlija, pat ja apkārtējie to nedara.

Prezident Monson, mēs mīlam tevi. Tu esi uzupurējis savas vēlmes un savu veselību, kalpojot katrā Tā Kunga dotajā aicinājumā, īpaši šajā pašreizējā, svētajā aicinājumā. Visa Baznīca izsaka tev pateicību par tavu neatlaidīgo kalpošanu un par tavu pilnīgo ziedošanos pienākumiem.

Paužot apbrīnu un iedrošinājumu katram, kam būs jāpaliek nelokāmam šajās pēdējās dienās, es saku visiem un īpaši baznīcas jauniešiem: ja jūs vēl neesat to pieredzējuši, vienu dienu jums būs jāaizstāv sava ticība vai, iespējams, pat jāiztur kādi personīgi apvainojumi tikai tāpēc, ka esat Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis. Šādos brīžos jums būs vienlaikus jābūt drosmīgiem un laipniem.

Piemēram, kāda māsa-misionāre nesen man uzrakstīja: „Es ar pārinieci redzēju kādu vīru pilsētas skvērā sēžam uz soliņa un ēdam pusdienas. Tuvojoties viņam, viņš paskatījās un pamanīja mūsu vārda nozīmītes. Ar briesmīgu skatienu viņš pielēca kājās un pacēla savu roku, lai man sistu. Es paguvu izvairīties no sitiena, taču viņš tūlīt sāka spļaut ēdienu uz mani un lamāties viszemiskākajā veidā. Mēs devāmies prom, neko nesakot. Es slaucīju ēdienu no savas sejas un sajutu, kā man pa pakausi iemet ar kartupeļu biezeni. Dažreiz ir grūti būt misionāram, jo tobrīd es vēlējos doties atpakaļ, satvert šo nelielā auguma vīru un teikt: „KO TU IEDOMĀJIES!” Taču es to neizdarīju.”

Šai uzticīgajai misionārei es vēlos teikt — dārgais bērns, šajā pazemīgajā veidā tu esi kļuvusi par vienu no ļoti īpašām sievietēm un vīriešiem, kas, pēc Mormona Grāmatas pravieša Jēkaba vārdiem, „uzlūko[ja Kristus] nāvi un nes[a] Viņa krustu un pacie[ta] pasaules apsmieklu”.¹

Patiesi, par pašu Jēzu Jēkaba brālis, Nefijs, rakstīja: „Un pasaule savas nekrietnības dēļ uzskatīs Viņu par nonievājamu, tāpēc tie Viņu šaustīs, un Viņš to pacietīs; un tie sitīs Viņu, un Viņš to pacietīs. Jā, tie spļaus uz Viņu, un Viņš to pacietīs dēļ Savas mīļās laipnības un Savas iecietības pret cilvēku bērniem.”²

Jau kopš seniem laikiem, ieskaitot paša Glābēja pieredzi, pravieši un apustuļi, misionāri un baznīcas locekļi katrā paaudzē — visi, kas ir centušies atsaukties uz Dieva aicinājumu iedvesmot cilvēces ģimeni uz „pārāku ceļu”³, ir pieredzējuši noraidīšanu un ir maksājuši ļoti augstu cenu.

„Un ko vēl lai saku … par [viņiem]?” grāmatas „Vēstules ebrejiem” autors vaicā.

„[Viņi], kas … lauvu rīkles aizbāzuši,

uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, … karā stipri kļuvuši, kara pulkus piespieduši bēgt …

Savus mirušos [atguvuši] ar augšāmcelšanos … [kamēr] citi tika mocīti …

un … izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu.

Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, [un] mocīti;

(viņi, kuru pasaule nebija cienīga), maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām.”⁴

Debesu eņģeļi noteikti raudāja, pierakstot šo mācekļu maksāto cenu, pasaulē, kas pret Dieva baušļiem bieži vien ir noskaņota naidīgi. Pats Glābējs lēja Savas asaras par tiem, kas simtiem gadu garumā ir tikuši noraidīti un nogalināti, esot Viņa kalpībā. Tagad arī Viņu grasījās noraidīt un nogalināt.

„Jeruzāleme, Jeruzāleme,” Jēzus sauca, „tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt!

Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.”⁵

Šeit ir vēstījums katram šīs baznīcas jaunietim un jaunietei. Iespējams, jūs domājat, vai ir vērts pieņemt drosmīgu morāles nostāju vidusskolā, vai doties misijā, lai pieredzētu savas svētākās pārliecības zākāšanu, vai cīnīties pret sabiedrību, kas bieži vien izsmej reliģijai veltītu dzīvi. Jā, tas ir tā vērts, jo pretējā gadījumā mūsu „mājas” būs „atstātas postā”, — postā aizies cilvēki, ģimenes, apkaimes un tautas.

Tas parāda, kāda nasta ir jāuzņemas tiem, kuri ir aicināti dalīties Mesijas vēstījumā. Vēl papildus cilvēku mācīšanai, iedrošināšanai un uzmundrināšanai, kas ir patīkamā māceklības daļa, laiku pa laikam šiem pašiem vēstnešiem ir jāuztraucas, jābrīdina un dažreiz vienkārši jāraud, — šī ir nepatīkamā māceklības daļa. Viņi ļoti labi zina, ka ceļš, kas ved uz apsolīto zemi, „kur piens un medus tek”⁶, vijas gar Sinaja kalnu, no kura plūst norādījumi: „tev būs” un „tev nebūs”.⁷

Diemžēl dievišķi saņemto baušļu vēstneši mūsdienās nav populārāki, kā tie bija senatnē, vismaz abas māsas-misionāres, uz kurām spļāva un meta ar kartupeļu biezeni, var to apliecināt. Naids ir nejauks vārds, taču mūsdienās ir cilvēki, kas kopā ar negodīgo Ahabu sacītu: „Es ienīstu [pravieti Mihu], jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet [sludina] ļaunas vien.”⁸ Šāds naids pret pravieša godīgumu Abinadijam maksāja dzīvību. Jo viņš sacīja ķēniņam Noam: „Tāpēc, ka es esmu runājis Dieva vārdu, jūs esat nosprieduši, ka es esmu traks”⁹, vai, mēs varētu piebilst, — provinciāls, patriarhāls, fanātiķis, nelaipns, aprobežots un pavecs.

Tas ir tā, kā pats Tas Kungs žēlojās pravietim Jesajam:

„[Šie] bērni … negrib klausīt Tā Kunga baušļiem,

[Viņi] redzētājiem saka: jums nebūs redzēt! — un praviešiem: nesludiniet mums patiesību, sludiniet mums patīkamas lietas, sludiniet viltu!

Novirzieties no pareizā ceļa, atstājiet pareizo taku, neapgrūtiniet mūs ar Israēla Svēto.”¹⁰

Lai cik tas nebūtu skumji, mani jaunie draugi, tas ir raksturīgs arī mūsdienām, — ja cilvēki vēlas kādu dievu, tad viņi vēlas, lai tie neko daudz neprasītu un būtu „ērti dievi”¹¹, kā viņus kāds ir nodēvējis, kas ne vien netraucē dzīves plūdumā, bet arī nedod tai virzienu, dievi, kas glāstītu mūsu seju, uzjautrinātu un iedrošinātu plūst pa straumi.

Šeit ir runa par cilvēku, kurš veido Dievu pēc sava tēla! Dažreiz, — un šis ir vislielākais paradokss —, šie ļaudis izmanto Jēzus Kristus Vārdu kā piemēru, kurš esot bijis šāds „ērts” Dievs. Vai tiešām? Viņš, kurš teica, ka mēs ne vien nedrīkstam pārkāpt baušļus, bet nedrīkstam pat domāt par to pārkāpšanu. Un, ja mēs domājam par to pārkāpšanu, mēs jau esam tos pārkāpuši savā sirdī. Vai tā izklausās pēc „ērtas” mācības, ko ir patīkami dzirdēt un kuru ātri varētu iemīlēt?

Kā ir ar tiem, kas grēku vēlas tikai aplūkot vai tam pieskarties no attāluma? Jēzus sacīja asi, ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to. Ja tava roka tevi apgrēcina, tad nocērt to.¹² „Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”¹³ Viņš brīdināja tos, kuri domāja, ka Viņš runā tikai mierinošas banalitātes. Nav jābrīnās, ka vietējie apkaimes iedzīvotāji pēc sprediķiem „sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot”.¹⁴ Nav jābrīnās par uzskatu, ka Viņa veiktie brīnumi ir darīti ar velna, nevis Dieva palīdzību.¹⁵ Tas ir skaidrs, ka populārais sauklis — „Ko darītu Jēzus?” — ne vienmēr izsauks pozitīvu reakciju.

Savas laicīgās kalpošanas kulminācijā Jēzus sacīja: „Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis.”¹⁶ Lai pārliecinātos, ka viņi precīzi saprata, par kādu mīlestību ir runa, Viņš sacīja: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles,”¹⁷ un, „ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā.”¹⁸ Kristum līdzīga mīlestība ir tas, kas šajā pasaulē ir nepieciešams visvairāk, daļēji tāpēc, ka tai vienmēr bija jābūt vienotai ar taisnīgumu. Ja mīlestībai ir jābūt mūsu moto, un tam tā ir jābūt, tad Viņa, kas ir mīlestības simbols, Vārdā mums ir jāatmet savi grēki un jāpārstāj jebkādā veidā iedrošināt uz to citus. Jēzus skaidri saprata to, ko daudzi mūsdienu sabiedrībā, šķiet, ir aizmirsuši: starp bausli — piedot grēku, ko Viņam bija bezgalīga spēja darīt, un brīdinājumu — par grēku attaisnošanu, ko Viņš nekad nav darījis, ir ļoti liela atšķirība.

Draugi, īpaši mani jaunie draugi, smelieties drosmi. Šķīsta, Kristum līdzīga mīlestība, kas plūst no patiesa taisnīguma, var izmainīt pasauli. Es liecinu, ka patiesais un dzīvais Jēzus Kristus evaņģēlijs ir šodien uz Zemes un jūs esat Viņa patiesās un dzīvās baznīcas locekļi, kas cenšas tajā dalīties. Es liecinu par šo evaņģēliju un baznīcu un it īpaši liecinu par atjaunotajām priesterības atslēgām, kas ļauj pieredzēt glābjošo priekšrakstu spēku un iedarbību. Es esmu pārliecinātāks par to, ka šīs atslēgas ir atjaunotas un ka šie priekšraksti atkal ir pieejami caur Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, nekā par to, ka es stāvu jūsu priekšā uz šīs kanceles un jūs sēžat manā priekšā, šajā konferencē.

Esiet stipri. Uzticīgi dzīvojiet pēc evaņģēlija, pat ja apkārtējie to nedara. Aizstāviet savu pārliecību ar laipnību un iejūtību, taču aizstāviet to. Viscaur laikiem iedvesmoti cilvēki senatnē, tostarp tie, kurus jūs dzirdēsit šajā konferencē, un prezidents Tomass S. Monsons, kuru jūs nupat kā dzirdējāt, ir norādījuši jums uz kristieša māceklības taku. Tā ir šaura jo šaura taka, bez lielām manevrēšanas iespējām dažās vietās, taču pa to var aizraujoši un veiksmīgi noiet „ar nelokāmību Kristū … [un] pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem”.¹⁹ Drosmīgi ejot pa šo taku, jums būs nesatricināma ticība, aizsardzība no ļaunajiem vējiem, pat no bultām virpuļvējā, un jūs jutīsit mūsu Izpircēja klintij līdzīgo spēku, uz kuras ceļot uzticīgu mācekļa dzīvi, jūs nevarat krist.²⁰ Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.