Paklausība caur mūsu uzticību

Elders L. Toms Perijs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Paklausība ir simbols mūsu ticībai visaugstākās varas — patiesi Dieva — gudrībai un spēkam.

Ģimenes mājvakari, kurus mēs ar māsu Periju esam rīkojuši katru pirmdienas vakaru, pēkšņi ir kļuvuši daudz plašāki. Mans brālis, viņa meita, Barbaras brālis un manas māsas meita un viņas vīrs ir pārcēlušies uz mūsu dzīvojamo rajonu. Kopš manas bērnības šī ir vienīgā reize, kad man ir bijusi svētība dzīvot līdzās manai ģimenei. Bērnībā mana ģimene dzīvoja vienā dzīvojamā masīvā kopā ar vairākiem manas mātes ģimenes locekļiem. Vectēva Sonnes māja bija nākamā māja uz ziemeļiem, un tantes Emmas māja bija blakus māja uz dienvidiem. Dzīvojamā masīva dienvidu pusē dzīvoja tante Džozefīne, un austrumu pusē dzīvoja tēvocis Alma.

Manas bērnības dienās mēs ik dienas sazinājāmies ar mūsu ģimenes locekļiem un kopā baudījām īpašus brīžus, strādājot, rotaļājoties un apmeklējot cits citu. Mēs nevarējām sastrādāt lielas palaidnības, mūsu mātēm par to ātri neuzzinot. Tagad mūsu pasaule ir citāda, — lielākā daļa ģimeņu ir izkaisītas. Pat ja ģimenes locekļi dzīvo nosacīti tuvu cits citam, bieži vien viņi nedzīvo blakus mājā. Tomēr man ir jādomā, ka mana situācija manās bērnu dienās un pašlaik nedaudz līdzinās debesīm, kur mīļotie ģimenes locekļi dzīvo tuvu cits citam. Man tas kalpo kā pastāvīgs atgādinājums par ģimeņu mūžīgo lomu.

Kad es augu, man bija īpašas attiecības ar manu vectēvu. Es biju vecākais dēls savā ģimenē. Ziemā es tīrīju sniegu no celiņiem un vasarās rūpējos par mauriņu pie mūsu mājas, mana vectēva mājas un pie mājām, kur dzīvoja divas manas tantes. Vectēvs parasti sēdēja lieveņa priekšā, kamēr es pļāvu mauriņu. Kad es pabeidzu pļaut mauriņu, es apsēdos uz priekšnama kāpnēm un sarunājos ar viņu. Šie mirkļi man ir dārgas atmiņas.

Kādu dienu es pajautāju savam vectēvam, kā es varu zināt, vai vienmēr rīkojos pareizi, ņemot vērā, ka dzīve piedāvā tik daudz izvēļu. Mans vectēvs, kā ierasts, atbildēja, pielietojot pieredzi no savas dzīves fermā.

Viņš man mācīja, kā iebraukt zirgu pajūgu, lai panāktu, ka zirgi strādā kopā. Viņš paskaidroja, ka zirgu pajūgam vienmēr ir jāzina, kurš ir galvenais. Nepieciešamā sastāvdaļa, lai kontrolētu un vadītu zirgu, ir iejūgs un iemaukti. Ja kāds no pajūga locekļiem uzskatīs, ka tam nav jāklausa pajūga vadītājam, pajūgs nekad kopā nevilks ratus un nestrādās, lai gūtu maksimālu rezultātu.

Tagad izvērtēsim mana vectēva mācību, kuru viņš man mācīja ar šo piemēru. Kas ir zirgu pajūga vadītājs? Mans vectēvs domāja, ka tas ir Tas Kungs. Viņš ir Tas, kam ir mērķis un iecere. Viņš arī apmāca un veido zirgu pajūgu, un attiecīgi pilnveido katru zirgu individuāli. Pajūga vadītājs zina vislabāk, un vienīgais veids, kā zirgs var zināt, ka tas vienmēr dara pareizi, ir paklausīt un sekot pajūga vadītāja vadībai.

Ko vectēvs pielīdzināja iejūgam un iemauktiem? Toreiz es uzskatīju, tāpat kā es uzskatu tagad, ka mans vectēvs man mācīja sekot Svētā Gara pamudinājumiem. Viņa prātā iejūgs un iemaukti bija garīgi. Paklausīgam zirgam labi apmācītu zirgu pajūgā ir nepieciešams tikai nedaudz vairāk par maigu pajūga vadītāja pamudinājumu, lai darītu tieši to, ko viņš vēlas. Šis maigais pamudinājums ir pielīdzināms klusai, mierīgai balsij, ar kuru Tas Kungs mūs uzrunā. Cieņā pret mūsu rīcības brīvību, tas nekad nav stiprs, spēcīgs pamudinājums.

Vīrieši un sievietes, kas ignorē Gara maigos pamudinājumus, bieži mācīsies, tāpat kā mācījās pazudušais dēls, no nepaklausīgas un dumpīgas dzīves dabiskajām sekām. Tikai pēc tam, kad dabiskās sekas bija pazemojušas pazudušo dēlu, viņš „nāca pie atziņas” un sadzirdēja Gara čukstus, kas viņam teica atgriezties sava tēva namā (skat. Lūkas 15:11–32).

Tā nu mana vectēva mācības man mācīja vienmēr būt gatavam saņemt Gara maigo pamudinājumu. Viņš man mācīja, ka es vienmēr saņemšu šādu pamudinājumu, ja sākšu nomaldīties no ceļa, un ka es nekad nebūšu vainojams smagos noziegumos, ja ļaušu Garam vadīt savas dzīves lēmumus.

Kā teikts Jēkaba vēstules 3:3: „Ja zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tos darītu sev paklausīgus, mēs valdām līdz arī visu viņu augumu.”

Mums jābūt jūtīgiem pret saviem garīgajiem iemauktiem. Pat jūtot visliegāko Skolotāja pamudinājumu, mums jābūt gataviem pilnībā mainīt savu kursu. Lai dzīvē gūtu panākumus, mums ir jāmāca savs gars un ķermenis strādāt kopā — paklausībā Dieva baušļiem. Ja mēs paklausām Svētā Gara maigajiem pamudinājumiem, mūsu gari un ķermeņi var tikt vienoti mērķī, un tas vadīs mūs atpakaļ uz mūsu mūžīgajām mājām, lai dzīvotu kopā ar mūsu Tēvu debesīs.

Mūsu trešajā ticības apliecinājumā mēs mācāmies par paklausības nozīmīgumu: „Mēs ticam, ka caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.”

Paklausība, kuru vectēvs aprakstīja savā līdzībā par zirgu pajūgu, prasa arī īpašu uzticēšanos — absolūtu ticību pajūga vadītājam. Mana vectēva mācība tādējādi norāda arī uz pirmo evaņģēlija principu — ticību Jēzum Kristum.

Apustulis Pāvils mācīja: „Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebrejiem 11:1). Tad Pāvils pielietoja Ābela, Ēnoha, Noas un Ābrahāma piemērus, lai mācītu par ticību. Viņš daudz stāstīja par Ābrahāmu, jo Ābrahāms ir uzticīgo tēvs:

„Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.

Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks. …

Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu” (Ebrejiem 11:8–9, 11).

Mēs zinām, ka caur Ābrahāma un Sāras dēlu, Īzaku, Ābrahāmam un Sārai tika dots apsolījums — apsolījums par pēcnācējiem, „tik daudziem kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā” (skat. 12.pantu; skat. arī 1. Mozus 17:15–16). Un tad Ābrahāma ticība tika pārbaudīta tā, ko daudzi no mums uzskatītu par neiedomājamu.

Es daudzkārt esmu pārdomājis Ābrahāma un Īzāka stāstu, un es vēl joprojām nedomāju, ka pilnībā aptveru Ābrahāma uzticību un paklausību. Iespējams, es varu iztēloties, kā viņš uzticīgi saliek mantas, lai kādu rītu agri dotos ceļā, taču, kā viņš paveica šo trīs dienu garo ceļu uz Morijas kalna pakāji kopā ar savu dēlu Īzāku? Kā viņi sanesa kalnā malku, lai iekurtu ugunskuru? Kā viņš uzcēla altāri? Kā viņš sasēja Īzāku un noguldīja uz altāra? Kā viņš paskaidroja Īzākam, ka viņš būs upuris? Un kā viņam pietika spēka pacelt nazi, lai nogalinātu savu dēlu? Ābrahāma ticība deva viņam spēku precīzi ievērot Dieva norādījumus līdz pat tam brīnumainajam brīdim, kad eņģelis no debesīm sauca un paziņoja Ābrahāmam, ka viņš ir izturējis šo smago pārbaudi. Un tad Tā Kunga eņģelis atkārtoja Ābrahāma derības apsolījumu.

Es apzinos, ka dažiem būs grūtāk nekā citiem ticēt Jēzum Kristum un paklausīt viņam. Man aiz muguras ir pietiekami daudz pieredzes gadu, lai zinātu, ka zirgu personības ir dažādas, un tādējādi dažus apmācīt ir vieglāk nekā citus, un ka cilvēki atšķiras vēl vairāk. Katrs no mums ir Dieva dēls vai meita, un mums ir unikāls pirmsmirstīgās un mirstīgās dzīves stāsts. Tādēļ ir ļoti maz tādu risinājumu, kas derētu pilnīgi visiem. Un tā es atzīstu, ka dzīve ir pilna mēģinājumu un kļūdu, un, kas vēl svarīgāk, ka mums nemitīgi ir nepieciešams Jēzus Kristus evaņģēlija otrais princips, patiesi — grēku nožēlošana.

Taisnība ir arī tā, ka mans vectēvs dzīvoja vienkāršākā laikā, it īpaši tas attiecas uz izvēlēm starp labo un slikto. Lai gan daži ļoti izglītoti un atziņām bagāti cilvēki var uzskatīt, ka sarežģītākiem laikiem ir nepieciešami sarežģītāki risinājumi, es nudien nedomāju, ka viņiem ir taisnība. Drīzāk es uzskatu, ka mūsdienu sarežģītība pieprasa lielāku vienkāršību, gluži tāpat kā mana vectēva atbilde uz manu sirsnīgo jautājumu, kā atšķirt, kas ir pareizs un kas nav. Es zinu, ka tas, ko piedāvāju šodien, ir vienkārša formula, taču es varu liecināt, cik labi tā darbojas manā dzīvē. Es jums iesaku un pat izaicinu jūs pārbaudīt manus vārdus, un, ja jūs to darīsiet, es apsolu, ka tie jūs vadīs uz skaidru izvēli daudzo izvēļu jūklī un uz vienkāršām atbildēm uz jautājumiem, kas mulsina mācītos un tos, kuri sevi uzskata par gudriem.

Pārāk bieži mēs paklausību uzskatām par pasīvu un neapdomātu sekošanu augstāk pilnvaroto pavēlēm vai norādījumiem. Paklausība, īstenībā, savā vislabākajā nozīmē ir simbols mūsu ticībai visaugstākās varas — patiesi Dieva — gudrībai un spēkam. Kad Ābrahāms parādīja nešaubīgu uzticību un paklausību Dievam pat tad, kad saņēma pavēli upurēt savu dēlu, Dievs viņu izglāba. Līdzīgi, — kad mēs parādām savu uzticību caur paklausību, Dievs mūs galu galā izglābs.

Tie, kas paļaujas tikai paši uz sevi un seko tikai savām iegribām un tieksmēm, ir tik ierobežoti salīdzinājumā ar tiem, kas seko Dievam un smeļas Viņa atziņas, spēku un dāvanas. Ir teikts, ka cilvēks, kas skatās tikai uz sevi, nevar redzēt citus. Stipra, aktīva paklausība nemaz nav vāja vai pasīva. Tā ir līdzeklis, ar kuru mēs pasludinām savu ticību Dievam un ļaujam sev saņemt debesu spēkus. Paklausība ir izvēle. Tā ir izvēle starp mūsu ierobežotajām zināšanām un spēku un Dieva neierobežoto gudrību un visvareno spēku. Saskaņā ar mana vectēva mācību, tā ir izvēle — sajust garīgos iemauktus savā mutē un sekot pajūga vadītāja vadībai.

Kaut mēs, caur savu uzticību un atjaunotā evaņģēlija priekšrakstiem, kļūtu par Ābrahāma derības un pēcnācēju mantiniekiem. Es jums apsolu, ka mūžīgās dzīves svētības ir pieejamas ikvienam, kas ir uzticīgs un paklausīgs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.