Ļaujiet savai ticībai izpausties
Elders Rasels M. Nelsons
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Dienu no dienas, virzoties uz savu mūžīgo likteni, spēciniet savu ticību. Pasludiniet savu ticību! Ļaujiet savai ticībai izpausties!
Dārgie brāļi un māsas, mēs paužam jums savas dziļākās mīlestības un pateicības jūtas. Mēs esam pateicīgi par saviem kalpošanas uzdevumiem starp jums.
Kādā nesenā lidojumā mūsu pilots paziņoja, ka mēs saskarsimies ar turbulenci nolaišanās laikā un ka visiem pasažieriem ir jāpiesprādzējas. Mēs patiešām ielidojām turbulences zonā. Tā tiešām bija spēcīga. Otrpus ejai un dažas rindas aiz manis kāda pārbijusies sieviete krita panikā. Ar katru biedējošo kritienu un tricinošo gaisa bedri viņa kliedza skaļāk. Viņas vīrs centās mierināt viņu, taču bez panākumiem. Viņa turpināja histēriski kliegt, līdz mēs izlidojām cauri šai turbulences zonai un droši nolaidāmies. Man bija viņas žēl šī satraukuma dēļ. Tā kā ticība ir pretlīdzeklis bailēm, es klusībā vēlējos, kaut varētu stiprināt viņas ticību.
Vēlāk, kad pasažieri kāpa ārā no lidmašīnas, šīs sievietes vīrs uzrunāja mani. Viņš teica: „Es atvainojos, ka mana sieva bija tik ļoti pārbijusies. Vienīgais veids, kā varēju viņu mierināt, bija pasakot, ka elders Nelsons ir šajā reisā, tādēļ tev nav jāuztraucas.”
Es neesmu drošs, ka mana klātbūtne šajā reisā būtu devusi viņai kādu mierinājumu, taču es teikšu, ka viena no mirstīgās dzīves realitātēm ir tāda, ka mūsu ticība tiks izaicināta un pārbaudīta. Dažkārt šīs pārbaudes notiek tad, kad mēs saskaramies ar šķietamiem dzīvības un nāves gadījumiem. Šai pārbiedētajai sievietei stipri šūpota lidmašīna izvērtās par brīdi, kad mēs nonākam aci pret aci ar savas ticības spēku.
Kad mēs runājam par ticību — tādu ticību, kas spēj pārcelt kalnus, — mēs nerunājam par ticību vispārīgā nozīmē, bet par ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum. Ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, var stiprināt, kad mācāmies par Viņu un dzīvojam saskaņā ar savu reliģiju. Jēzus Kristus doktrīnu izveidoja Tas Kungs, lai palīdzētu mums spēcināt savu ticību. Tomēr mūsdienu valodā vārds reliģija dažādiem cilvēkiem var nozīmēt dažādas lietas.
Vārds reliģija burtiski nozīmē „vēlreiz sasiet” jeb „atkal sasaistīt” ar Dievu.1 Mēs varētu uzdot sev jautājumu: vai esam tik droši sasaistīti ar Dievu, ka mūsu ticība ir redzama, vai arī patiesībā mēs esam sasaistīti ar kaut ko citu? Piemēram, es esmu nejauši dzirdējis sarunas pirmdienu rītos par profesionālām sporta spēlēm, kas notikušas iepriekšējā svētdienā. Es esmu domājis, vai dažu šo aizrautīgo fanu „reliģija” „atkal sasaistīs” viņus tikai ar kādu lēkājošu bumbu.
Mēs katrs varētu sev pajautāt: kur ir mana ticība? Vai tā ir kādā komandā? Vai tā ir kādā zīmolā? Vai tā ir kādā slavenībā? Pat labākās komandas var zaudēt. Slavenības var izzust. Ir tikai Viens, kurā jūsu ticība vienmēr ir droša, un tas ir Tas Kungs, Jēzus Kristus. Un jums ir nepieciešams — ļaut savai ticībai izpausties!
Dievs paziņoja pirmajā no Saviem Desmit baušļiem: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.”2 Viņš arī teica: „Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.”3 Tomēr tik daudz cilvēku skatās vienīgi pēc miera uz savu bankas konta atlikumu vai uz līdzcilvēkiem kā paraugiem, kam līdzināties.
Medicīnas profesionāļi, akadēmiķi un politiķi bieži saskaras ar ticības pārbaudījumu. Dzenoties pēc saviem mērķiem, vai viņu reliģija izpaudīsies, vai būs apslēpta? Vai viņi ir piesaistīti Dievam vai cilvēkam?
Man šāds pārbaudījums bija pirms vairākām desmitgadēm, kad viens no manas medicīnas fakultātes kolēģiem norāja mani par nespēju nošķirt savas profesionālās zināšanas no reliģiskās pārliecības. Viņš pieprasīja, lai es nesavienotu šīs divas lietas. Kā es to varētu izdarīt? Patiesība ir patiesība! Tā nav sadalāma, un jebkuru tās daļu nevar nolikt malā.
Vai nu patiesība parādās zinātniskā laboratorijā, vai caur atklāsmi, visa patiesība nāk no Dieva. Visa patiesība ir Jēzus Kristus evaņģēlija daļa.4 Tomēr mani lūdza, lai es apslēpju savu ticību. Es nepildīju sava kolēģa lūgumu. Es ļāvu savai ticībai izpausties!
Visās profesionālās jomās ir nepieciešami stingri rūpīguma standarti. Zinātnieki augstu vērtē savu izteikšanās brīvību. Taču pilnu brīvību nav iespējams izbaudīt, ja daļu cilvēka zināšanu izslēdz ar cilvēku spriedumiem.
Garīgo patiesību nedrīkst ignorēt — it īpaši dievišķus baušļus. Dievišķo baušļu ievērošana katrreiz nes svētības! Dievišķo baušļu pārkāpšana katrreiz nes svētību zaudējumu!5
Pasaulē ir pārpilnam problēmu, jo to apdzīvo nepilnīgi cilvēki. Viņu mērķus un vēlmes spēcīgi ietekmē viņu ticība vai tās trūkums. Daudzi liek citas prioritātes augstāk par Dievu. Daži apšauba reliģijas būtiskumu mūsdienu pasaulē. Tāpat kā visos laikmetos, arī mūsdienās ir cilvēki, kas izsmej vai nopeļ brīvu reliģijas izpausmi. Daži pat vaino reliģiju visās pasaules nedienās. Jāatzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad zvēriska rīcība tika paveikta reliģijas vārdā. Taču dzīvošana pēc Tā Kunga tīrās reliģijas, kas nozīmē cenšanos kļūt par patiesu Jēzus Kristus mācekli, ir dzīvības un ikdienas apņemšanās ceļš, kas sniegs dievišķu vadību. Dzīvojot pēc savas reliģijas, jūs pielietojat savu ticību. Jūs ļaujat savai ticībai izpausties.
Tas Kungs zināja, ka Viņa bērniem būs jāiemācās, kā atrast Viņu. „Jo šauri ir vārti,” Viņš teica, „un šaurs ir ceļš, kas ved uz paaugstināšanu … , un maz būs to, kas to atradīs.”6
Svētie Raksti sniedz vienu no labākajiem veidiem, kā atrast savu ceļu un palikt uz tā. Svēto Rakstu zināšanas arī sniedz mums ļoti vajadzīgo aizsardzību. Piemēram, viscaur laikiem tādas infekcijas kā „dzemdību drudzis” ir prasījis daudzu nevainīgu sieviešu un bērnu dzīvības. Tomēr Vecajā Derībā ir pareizi principi inficēto pacientu ārstēšanai, kas uzrakstīti vairāk nekā pirms 3000 gadu!7 Daudzi cilvēki aizgāja bojā, jo cilvēku meklējumos pēc zināšanām netika ņemts vērā Tā Kunga vārds!
Mani dārgie brāļi un māsas, kas gan mums trūkst savā dzīvē, ja mēs „vienmēr [mācāmies] un nekad [nevaram] nonākt pie patiesības atziņas”?8 Mēs varam gūt lielas zināšanas no Svētajiem Rakstiem un saņemt iedvesmu caur ticības lūgšanām.
Šāda rīcība palīdzēs mums pieņemt ikdienas lēmumus. It īpaši tad, kad cilvēku likumi tiek izveidoti un uzspiesti, Dieva likumiem vienmēr ir jābūt mūsu standartam. Saskaroties ar pretrunīgiem jautājumiem, mums vispirms ir jāmeklē Dieva vadība.
Mums vajadzētu „visus Svētos Rakstus [pielīdzināt] attiecībā uz [sevi], lai tas būtu mūsu labumam un mācībai”.9 Kad cenšamies nošķirt sevi ar tādiem izteikumiem kā „mana privātā dzīve” vai pat „mana labākā rīcība”, tajā slēpjas briesmas. Ja cilvēks cenšas sadalīt savu dzīvi šādos atsevišķos elementos, viņš nekad nepacelsies līdz sava godprātīguma augstākajam mēram, — nekad nekļūs par to, par ko viņš patiesi varētu kļūt.
Kārdinājums būt populāram var izraisīt to, ka sabiedriskajai domai tiek noteikta augstāka prioritāte nekā Dieva vārdam. Politiskajās kampaņās un mārketinga stratēģijās plaši tiek izmantotas sabiedriskās domas aptaujas, lai veidotu savus plānus. Šādu aptauju rezultāti ir informējoši. Taču tos nevar izmantot par pamatu Dieva baušļu neievērošanas attaisnošanai. Pat ja „visi tā dara”, nepareizi nekad nav pareizi. Pat ja ļaunums, maldi un tumsība ir populāri, tie nekad nebūs patiesība. Svētajos Rakstos ir dots šāds brīdinājums: „Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību.”10
Pēc Pirmā pasaules kara kļuva populāra diezgan pikanta dziesma. Veicinot amorālumu, tajā tika solīts, ka 50 miljoni cilvēku nevar kļūdīties. Taču patiesībā 50 miljoni cilvēku var kļūdīties — pavisam maldīties. Amorālums joprojām ir amorālums Dieva acīs, kurš vienu dienu tiesās visus mūsu darbus un vēlmes.11
Pretstatiet bailes un neticību, kas mūsdienās tik ļoti ir izplatījušās pasaulē, ar manas mīļās meitas Emīlijas, kas tagad dzīvo otrpus priekškaram, ticību un drosmi. Kad mirstīgā dzīvība atstāja viņas vēža novārdzināto ķermeni, viņa tik tikko spēja parunāt. Taču ar smaidu sejā viņa man teica: „Tēti, neuztraucies par mani. Es zinu, ka ar mani viss būs labi!” Emīlijas ticība izpaudās — spoži spīdēja — tajā sāpīgajā brīdī, kad tā mums bija vajadzīga visvairāk.
Šī skaistā, jaunā piecu bērnu māte pilnībā paļāvās uz savu Debesu Tēvu, Viņa ieceri un savas ģimenes mūžīgo labklājību. Viņa droši bija sasaistīta ar Dievu. Viņa bija pilnībā uzticīga derībām, ko bija noslēgusi ar To Kungu un savu vīru. Viņa mīlēja savus bērnus, bet bija mierā, neskatoties uz gaidāmo šķiršanos ar viņiem. Viņai bija ticība savai un savu bērnu nākotnei, jo viņai bija ticība mūsu Debesu Tēvam un Viņa Dēlam.
1986. gadā prezidents Tomass S. Monsons teica: „Protams, mēs saskarsimies ar bailēm, pieredzēsim izsmieklu un sastapsimies ar pretestību. Būsim drosmīgi, lai pretotos vairuma uzskatiem un pastāvētu par principu. Drosme un nevis kompromiss atnes Dieva apstiprinošo smaidu. … Atcerieties, ka visiem cilvēkiem ir savas bailes, taču tiem, kas stājas pretī savām bailēm ar [ticību], ir arī drosme.”12
Prezidenta Monsona padoms ir mūžīgs! Tādēļ es lūdzos jūs, mani dārgie brāļi un māsas: dienu no dienas, virzoties uz savu mūžīgo likteni, spēciniet savu ticību. Pasludiniet savu ticību! Ļaujiet savai ticībai izpausties!13
Es lūdzu, lai jūs būtu droši sasaistīti ar Dievu, lai Viņa mūžīgās patiesības būtu iegravētas jūsu sirdī uz visiem laikiem. Un es lūdzu, lai viscaur savam mūžam jūs ļautu savai ticībai izpausties! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.