Māsu sadraudzība — ak, kā mēs esam vajadzīgas cita citai!
Bonija L. Oskarsone
Jauno sieviešu vispārējā prezidente
Mums ir jāpārstāj pievērsties atšķirīgajam un jāmeklē kopīgais.
Šajā video prezentācijā mēs redzējām astoņas valstis un dzirdējām deviņas dažādas valodas. Padomājiet tik, cik daudz vairāk valodu atskanēja, kopīgi dziedot pēdējo pantu! Mani ļoti saviļņo apziņa, ka mēs kā pasaules mēroga māsu sadraudzība varējām skaņi dziedāt, liecinot par mūžīgo patiesību, ka mēs esam mīloša Debesu Tēva meitas.
Kāda gan tā ir privilēģija būt šeit, šajā vēsturiskajā brīdī, un uzrunāt visas baznīcas sievietes, sākot no astoņu gadu vecuma! Mūsu šīvakara vienotībai ir milzu spēks. Redzot mūs visas, kas pulcējušās Konferenču centrā, un domājot par tūkstošiem māsu, kas skatās šo pārraidi citviet pasaulē, jāsaka, ka, pateicoties mūsu visu liecību spēkam un ticībai Jēzum Kristum, šī pavisam noteikti ir viena no ticības pilnākajām un varenākajām sieviešu sanāksmēm baznīcas vēsturē, ja ne visas pasaules vēsturē.
Šovakar mēs līksmojam par daudz un dažādām lomām, ko pildām kā baznīcas sievietes. Lai gan daudzējādā ziņā mēs katra esam atšķirīga un unikāla, mēs atzīstam arī to, ka visas esam viena un tā paša Debesu Tēva meitas, tātad — māsas. Dieva valstības celšana un derības, ko esam slēgušas, vieno mūs, neatkarīgi no katras apstākļiem. Šī apvienotā asambleja pavisam noteikti ir godības pilnākā māsu sadraudzība uz Zemes virsas!1
Būt par māsām nozīmē to, ka mūs vieno nesaraujamas saites. Māsas cita par citu gādā, uzmana cita citu, mierina cita citu un atbalsta cita citu gan priekos, gan bēdās. Tas Kungs ir teicis: „Es saku jums: esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”2
Pretinieks vēlas, lai mēs cita citu kritizētu un nosodītu. Viņš vēlas, lai mēs pievērstos savstarpējām atšķirībām un salīdzinātu sevi cita ar citu. Jums, iespējams, ļoti patīk katru dienu stundu aktīvi vingrot, jo tas ļauj justies ļoti labi, kamēr es par savu lielāko atlētisko veikumu varu uzskatīt vienu kāpņu posmu, pa kuru uzkāpts, nebraucot ar liftu. Mēs taču tik un tā varam draudzēties, vai ne?
Mēs, sievietes, spējam būt īpaši prasīgas pašas pret sevi. Ja salīdzināsim sevi cita ar citu, mēs vienmēr jutīsimies mazvērtīgākas vai dusmosimies cita uz citu. Māsa Patrīcija T. Hollanda reiz teica: „Lieta tāda, ka mēs vienkārši nevaram saukt sevi par kristietēm un tajā pašā laikā turpināt tik skaudri tiesāt cita citu un sevi pašu.”3 Viņa turpina, pieminot, ka nav nekā tāda, kamdēļ būtu vērts atteikties no līdzjūtības un māsu sadraudzības. Mums vajadzētu vienkārši atslābt un sākt priecāties par mūsu dievišķajām atšķirībām. Mums vajadzētu atskārst, ka mēs visas vēlamies kalpot šajā valstībā, pielietojot savus unikālos talantus un dāvanas katra savā veidā. Tad mēs varēsim baudīt māsu sadraudzību, priecāties par savstarpēju pazīšanos un sākt kalpot.
Patiesība ir tāda, ka mēs tik tiešām esam cita citai vajadzīgas. Sievietes dabiski tiecas pēc draudzības, atbalsta un sabiedrības. Mēs varētu tik daudz mācīties cita no citas, taču bieži vien ļaujam, lai pašuzceltās barjeras attur mūs no biedrošanās, kas varētu kļūt par vienu no lielākajām svētībām mūsu dzīvē. Piemēram, mums, gados vecākajām sievietēm, ir nepieciešams tas, ko varat piedāvāt jūs — Sākumskolas meitenes. Mēs varam no jums daudz mācīties attiecībā uz kristīgu kalpošanu un mīlestības izrādīšanu.
Nesen dzirdēju kādu brīnišķīgu stāstu par mazu meitenīti, vārdā Sāra. Viņas mātei bija iespēja palīdzēt kādai bīskapijas sievietei, kuru sauca Brenda un kura slimoja ar izkaisīto sklerozi. Sārai ļoti patika doties līdzi mātei, lai palīdzētu Brendai. Sāra uzklāja losjonu Brendas rokām un masēja viņas pirkstus un rokas, jo Brenda bieži cieta sāpes. Vēlāk viņa iemācījās maigi pastiept Brendas rokas, paceļot tās pāri viņas galvai, lai vingrinātu muskuļus. Sāra ķemmēja Brendas matus un runājās ar viņu, kamēr māte gādāja par citām vajadzībām. Sāra mācījās, cik svarīgi kalpot citiem un kādu prieku tas sniedz, un viņa sāka saprast, ka pat bērns var ieviest lielas pārmaiņas kāda dzīvē.
Man ļoti patīk piemērs no Lūkas evaņģēlija pirmās nodaļas, kur rakstīts par jaukajām attiecībām, kas valdīja Marijas, Jēzus mātes, un viņas māsīcas Elizabetes starpā. Marija bija jauna sieviete, kad viņai tika pavēstīts par viņas ievērojamo misiju — kļūt par Dieva Dēla māti. Sākotnēji šis pienākums noteikti šķita par smagu, lai paveiktu to vienatnē. Tas Kungs Pats nodrošināja Marijai kādu, ar kuru dalīties šajā nastā. Eņģelis Gabriēls pavēstīja Marijai, kā sauc uzticamo un līdzcietīgo sievieti, pie kuras viņa varētu vērsties pēc palīdzības, — tā bija viņas māsīca Elizabete.
Jaunavu un viņas māsīcu, kura „bija jau labi gados”,4 vienoja abu brīnumainā grūtniecība, un es varu tikai iztēloties, cik liela nozīme viņu abu dzīvē bija tiem trim mēnešiem, ko viņas pavadīja kopā, sarunājoties, izrādot iejūtību un atbalstot viena otru savos unikālajos aicinājumos. Cik brīnišķīgs paraugs sieviešu gādībai divu paaudžu starpā!
Tām no mums, kas esam sasniegušas nedaudz lielāku briedumu, var būt milzīga ietekme uz jaunākām paaudzēm. Kad mana māte vēl bija maza meitenīte, neviens no viņas vecākiem nebija aktīvs baznīcā. Maza būdama, jau piecu gadu vecumā viņa pati gāja uz baznīcu un apmeklēja viņai paredzētās sanāksmes: Sākumskolu, Svētdienas skolu un dievkalpojumu, kas notika dažādos laikos.
Nesen es vaicāju mātei, kādēļ gan viņa to darīja, — nedēļu pēc nedēļas, nesaņemot nekādu atbalstu vai pamudinājumu no mājiniekiem. Viņas atbilde skanēja: „Man bija Sākumskolas skolotājas, kuras mani mīlēja.” Šīs skolotājas gādāja par viņu un mācīja viņai evaņģēliju. Viņas mācīja mātei, ka viņai ir Tēvs Debesīs, kurš viņu mīl, un, pateicoties viņu gādībai, viņa turpināja nākt — nedēļu pēc nedēļas. Māte man teica: „Tā bija viena no svarīgākajām lietām, kas ietekmēja mani kopš mazotnes.” Ceru, ka kādudien varēšu pateikties šīm brīnišķīgajām māsām! Attiecībā uz kristīgu kalpošanu nepastāv nekādas vecuma barjeras.
Pirms pāris nedēļām es tikos ar kādu Jauno sieviešu prezidenti no Kalifornijas staba, kura pastāstīja, ka viņas 81 gadu vecā māte nesen tikusi aicināta par rožu meiteņu padomdevēju. Es jutos ieintriģēta, tādēļ piezvanīju viņas mātei. Kad māsas Valas Beikeres bīskaps aicināja viņu uz tikšanos, viņa gaidīja, ka tiks aicināta par bibliotekāri vai bīskapijas vēsturnieci. Kad viņš lūdza, lai viņa kalpotu par Jauno sieviešu organizācijas rožu meiteņu padomdevēju, viņas reakcija bija: „Vai jūs esat pilnīgi drošs?”
Bīskaps svētsvinīgi atbildēja: „Māsa Beikere, jums nav jāšaubās, — šis aicinājums nāk no Tā Kunga.”
Viņa teica, ka nevarējusi atbildēt citādi kā vien: „Protams.”
Man ļoti patīk iedvesma, ko saņēma šis bīskaps, kurš atskārta, ka četras bīskapijas rožu meitenes var daudz mācīties no šīs nobriedušās māsas gudrības, pieredzes un piemēra visa mūža garumā. Un, uzminiet, pie kā māsa Beikere vērsīsies, kad viņai būs nepieciešama palīdzība Facebook profila izveidošanā?
Es domāju par to, cik gan lielu atbalstu var sniegt Palīdzības biedrības māsas, uzņemot savā pulkā jaunās māsas, kuras vēl nesen bijušas kopā ar jaunajām sievietēm. Mūsu jaunās māsas bieži vien domā, ka viņām nav vietas starp Palīdzības biedrības māsām un nav nekā kopīga ar tām. Viņām nepieciešams, lai, vēl pirms 18 gadu sasniegšanas, Jauno sieviešu vadītājas un mātes priekpilni liecinātu par to, cik lielā mērā dalība Palīdzības biedrībā svētījusi viņu dzīvi. Viņām jāsajūt entuziasms attiecībā uz dalību šajā godības pilnajā organizācijā. Kad jaunās sievietes sāk apmeklēt Palīdzības biedrību, viņām vairāk par visu nepieciešama draudzene, kas sēdētu līdzās un apliktu roku ap pleciem, kā arī iespēja mācīt un kalpot. Pasniegsim roku, lai palīdzētu cita citai dzīves pārmaiņās un pagriezienos!
Es pateicos visām baznīcas sievietēm, kuras svētī apkārtējos un kalpo viņiem, par spīti vecuma vai kultūras atšķirībām. Jaunās sievietes kalpo Sākumskolas bērniem un gados vecākiem cilvēkiem. Dažāda gada gājuma neprecētās māsas velta neskaitāmas stundas, gādājot par apkārtējo vajadzībām. Mēs izsakām atzinību tūkstošiem jauno sieviešu, kuras ziedo 18 savas dzīves mēnešus, lai dalītos evaņģēlijā ar pasauli. Tas viss apliecina to, kas teikts mūsu iemīļotajā garīgajā dziesmā, ka „mums — māsām — ar eņģeļiem vienotas pūles”.5
Ja mūsu starpā ir kādas barjeras, tas tādēļ, ka pašas esam tās radījušas. Mums ir jāpārstāj pievērsties atšķirīgajam un jāmeklē kopīgais, tad mēs varēsim sākt apzināties savu diženo potenciālu un paveikt vairāk laba šajā pasaulē. Māsa Mārdžorija P. Hinklija reiz teica: „Ak, kā mēs esam vajadzīgas cita citai! Tām no mums, kas esam vecākas, vajag jūs — jaunās. Un cerams, ka jums — jaunajām — vajag dažas no mums — gados vecākajām. Tas ir socioloģisks fakts, ka sievietēm vajag sievietes. Mums ir nepieciešama cieša, piepildījumu sniedzoša, uzticīga draudzība citai ar citu.”6 Māsai Hinklijai bija taisnība, — ak, kā mēs esam vajadzīgas cita citai!
Māsas, pasaulē nav tādas sieviešu grupas, kam būtu pieejamas lielākas svētības par mums — pēdējo dienu svēto sievietēm. Mēs esam Tā Kunga baznīcas locekles un, neraugoties uz mūsu personīgajiem apstākļiem, varam baudīt priesterības spēka svētību pilnību, ievērojot derības, ko esam slēgušas kristībās un templī. Mums ir mūsdienu pravieši, kuri mūs vada un māca, un mēs varam baudīt vareno Svētā Gara dāvanu, kas kalpo par mierinājumu un rāda ceļu mūsu dzīvē. Mēs esam svētītas ar iespēju strādāt plecu pie pleca ar taisnīgiem brāļiem, stiprinot mājas un ģimeni. Mums ir pieejams tempļa priekšrakstu spēks un spēcinājums, un vēl daudz vairāk.
Papildus visu šo vareno svētību baudīšanai, cita citai esam mēs — māsas Jēzus Kristus evaņģēlijā. Mēs esam svētītas ar maigu un žēlsirdīgu iedabu, kas ļauj kalpot apkārtējiem un dāvāt viņiem kristīgu mīlestību. Ja, neraugoties uz vecuma, kultūras un sadzīviskajām atšķirībām, gādāsim cita par citu un kalposim cita citai, mēs tiksim piepildītas ar tīro Kristus mīlestību un iedvesmu, kas ļaus saprast, kad un kam kalpot.
Es izsaku jums aicinājumu, ko jau reiz izteikusi viena no Palīdzības biedrības vispārējām prezidentēm, sakot: „Es aicinu jūs ne vien mīlēt citai citu vairāk, bet arī izrādīt šo mīlestību vēl labāk.”7 Es lūdzu par to, kaut mēs atskārstu, cik ļoti esam cita citai vajadzīgas, un kaut mēs visas vēl labāk izrādītu šo mīlestību cita pret citu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.