Kristus — Pestītājs

Elders Karloss H. Amado

no Septiņdesmitajiem

[Glābēja] upuris ir svētība ikvienam — no Ādama, kas bija pirmais cilvēks, līdz pēdējam cilvēkam.

Jēzus Kristus, Dieva Dēls, piedzima un nomira unikālos apstākļos. Viņš dzīvoja un uzauga pieticīgos apstākļos, bez materiālām lietām. Par Sevi Viņš sacīja: „Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu” (Lūkas 9:58).

Viņš nekad nesaņēma apbalvojumus, labumus, atzinību, ne arī vēlējās īpašu attieksmi no pasaules politiskajiem vai reliģiskajiem līderiem Viņa laikā. Viņš arī neieņēma goda vietas sinagogās.

Viņa mācības bija vienkāršas, un, kaut arī Viņam sekoja ļaužu pulki, Viņš kalpoja, svētot ļaudis vienu aiz otra. Viņš rādīja neskaitāmus brīnumus starp tiem, kas pieņēma, ka Viņš ir tas, ko sūtījis Dievs.

Viņš deva Saviem apustuļiem pilnvaras un varu paveikt brīnumus „un vēl lielākus (darbus)” par tiem, ko Viņš paveica (Jāņa 14:12), bet Viņš nekad nenodeva tiem privilēģiju — piedot grēkus. Viņa ienaidnieki jutās aizvainoti, kad tie dzirdēja Viņu sakām: „Ej un negrēko vairs” (Jāņa 8:11) vai: „Tev tavi grēki piedoti” (Lūkas 7:48). Šīs tiesības piederēja tikai Viņam, tādēļ ka Viņš ir Dieva Dēls un tādēļ ka Viņš samaksātu par šiem grēkiem caur Savu Izpirkšanu.

Viņa vara pār nāvi

Viņa vara pār nāvi bija vēl viena dievišķa īpašība. Jairs, sinagogas priekšnieks, lūdza „(Viņu) nākt viņa namā: jo viņam bija viena vienīga mietiņa … un tā gulēja uz miršanu” (Lūkas 8:41–42). Viņš uzklausīja viņa lūgumu, un, kamēr tie gāja, kalpotājs pienāca pie Jaira un sacīja: „Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju” (Lūkas 8:49). Ieejot namā, Jēzus lūdza ikvienu iziet ārā un tūlīt, saņēmis viņu aiz rokas, Viņš tai sacīja: „Celies augšā!” (Lūkas 8:54).

Kādā citā situācijā, kamēr Viņš ceļoja uz Naines pilsētu, Viņš pienāca pie bēru gājiena, kur atraitne apraudāja sava vienīgā dēla nāvi. Pilns žēlsirdības, Viņš aizskāra zārku un sacīja: „Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” (Lūkas 7:14). Ļaudis, redzēdami brīnumu, izsaucās: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, — un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis” (Lūkas 7:16). Šis brīnums bija vēl iespaidīgāks, jo tie jau bija pasludinājuši jauno cilvēku par mirušu un grasījās to apglabāt. Atgriežot dzīvē divus jaunus cilvēkus, pierādījums Viņa ietekmei un varai pār nāvi pārsteidza ticīgos un lika bīties noliedzējiem.

Trešais gadījums bija visiespaidīgākais. Marta, Marija un Lācars bija māsas un brālis, ko Kristus bieži apciemoja. Kad ļaudis paziņoja Viņam par Lācara slimību, Viņš palika divas dienas, pirms doties pie ģimenes. Mierinot Martu pēc viņas brāļa nāves, Viņš pārliecināti tai liecināja: „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs” (Jāņa 11:25).

Kad Glābējs lūdza sērotājus novelt akmeni no kapa, Marta bikli čukstēja Viņam: „Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas” (Jāņa 11:39).

Tad Jēzus viņai mīloši atgādināja: „Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” (Jāņa 11:40). „Un to sacījis, Viņš stiprā balsī iesaucās:

„Lācar, nāc ārā!”

Un mirušais iznāca” (Jāņa 11:43–44).

Pēc tam, kad Lācars bija kapā četras dienas, Dieva Dēla ienaidnieki bija guvuši neapstrīdamu pierādījumu, ko tie nevarēja ignorēt, noniecināt vai sagrozīt, un tie nepamatoti un ļaunprātīgi „no tās dienas … nosprieda Viņu nokaut” (Jāņa 11:53).

Jaunais bauslis

Vēlāk Jeruzalemē dzīvais Kristus kopā ar Saviem apustuļiem ieturēja Savu pēdējo mielastu Pashā, ieviesa Svētā Vakarēdiena priekšrakstu un deva tiem bausli — mīlēt citam citu caur patiesu kalpošanu.

Viņa agonija Ģetzemanē

Pēc tam, parādot viscēlākajā veidā Savu mīlestību pret cilvēkbērniem, un saskaņā ar Savu gribu, Viņš drošsirdīgi un noteikti gāja, lai sastaptos ar Savu visgrūtāko pārbaudījumu. Ģetzemanes dārzā, pilnīgā vientulībā, Viņš izcieta visspēcīgāko agoniju, asiņojot no katras poras. Pilnīgā paklausībā Savam Tēvam, Viņš izpirka mūsu grēkus un arī uzņēmās uz Sevis mūsu slimības un ciešanas, lai zinātu, kā mums palīdzēt (skat. Almas 7:11–13).

Mēs esam parādā Viņam un mūsu Debesu Tēvam, jo Viņa upuris ir svētība ikvienam — no Ādama, kas bija pirmais cilvēks, līdz pēdējam cilvēkam.

Glābēja notiesāšana un krustā sišana

Kad Viņa agonija Ģetzemanē bija beigusies, Viņš brīvprātīgi nodeva Sevi Savu ienaidnieku rokās. Nodots no savējiem, Viņš tika steidzīgi notiesāts — netaisni un nelikumīgi — ietekmētā un nepilnīgā tiesā. Tajā pašā naktī Viņš tika apsūdzēts zaimošanā un tika notiesāts uz nāvi. Savā naidā un alkās pēc atriebības, — jo Viņš tiem liecināja, ka Viņš ir Dieva Dēls, — Viņa ienaidnieki vērpa intrigas, lai Pilāts Viņu notiesātu. Lai to panāktu, viņi mainīja apsūdzību no zaimošanas uz musināšanu, lai Viņa nāvessods būtu krustā sišana.

Viņa notiesāšana starp romiešiem bija jo īpaši cietsirdīga — to izsmiekls un nicinājums par Viņa garīgo valstību, pazemojošā kronēšana ar ērkšķu kroni, Viņa sāpīgā sišana ar pletni un paildzinātā agonija, Viņu publiski sitot krustā, bija nepārprotams brīdinājums katram, kas varētu uzdrīkstēties sevi saukt par Viņa mācekli.

Katrā Savu ciešanu brīdī pasaules Pestītājs izrādīja ārkārtēju paškontroli. Viņš vienmēr domāja par citu svētīšanu; laipni un labsirdīgi Viņš lūdza Jāni, lai tas parūpētos par Viņa māti Mariju. Viņš lūdza Savu Debesu Tēvu piedot karavīriem, kas Viņu sita krustā. Kad Viņa darbs uz Zemes bija paveikts, Viņš nodeva Savu garu Dieva rokās un Viņa elpa apklusa. Kristus ķermenis tika nogādāts kapā un palika tur trīs dienas.

Pestītāja darbs starp mirušajiem

Kamēr Viņa mācekļi cieta no sērām, zaudētas drosmes un nedrošības, mūsu Glābējs, jau citā no Sava Tēva brīnišķīgā plāna etapiem, piepildīja Savu kalpošanu jaunā veidā. Īsā, trīs dienu laikā Viņš nenogurstoši strādāja, lai organizētu bezgalīgo glābšanas darbu starp mirušajiem. Šīs dienas kļuva par vislielākās cerības dienām visai Dieva ģimenei. Šī apciemojuma laikā Viņš organizēja Savus uzticīgos sekotājus, lai tie nestu prieka vēsti par Izpirkšanu tiem, kas savas dzīves laikā neuzzināja par šo brīnišķo ieceri, un tiem, kas bija to noraidījuši. Tagad tiem bija iespēja tikt atbrīvotiem no sava garīgā gūsta un tikt dzīvo un mirušo Dieva pestītiem (skat. M&D 138:19, 30–31).

Pirmie augšāmcelšanās augļi

Kad Viņa darbs garu pasaulē bija pabeigts, Viņš atgriezās uz Zemes, — lai uz visiem laikiem savienotu Savu garu ar fizisko ķermeni. Kaut arī Viņš bija pilnībā parādījis Savu varu pār nāvi, pieraksti liecina, ka tie, ko Viņš atgrieza atpakaļ dzīvē pirms Savas augšāmcelšanās, tikai atgriezās atpakaļ dzīvē, kas brīnumainā kārtā tika paildzināta, tomēr tiem būtu vēlāk jāmirst.

Kristus bija pirmais, kas tika augšāmcelts, lai nekad vairs nenomirtu, iegūstot pilnīgu un mūžīgu ķermeni. Savā augšāmceltajā stāvoklī Viņš parādījās Marijai, kura, tiklīdz Viņu atpazina, sāka Viņu pielūgt. Mūsu Pestītājs lielā labsirdībā brīdināja viņu par Savu jauno un brīnišķo stāvokli: „Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva” (Jāņa 20:17), — sniedzot vēl vienu liecību par to, ka Viņa kalpošana garu pasaulē bija īsta un tika pabeigta. Vēlāk, izmantojot vārdus, kas apstiprināja Viņa augšāmcelšanās īstenumu, Viņš teica: „Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva” (Jāņa 20:17). Pēc aiziešanas pie Sava Tēva Viņš atkal atgriezās, lai parādītos Saviem apustuļiem: „Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami” (Jāņa 20:20).

Pestītājs atgriezīsies

Es liecinu, ka Kristus atgriezīsies veidā, kas būs ļoti atšķirīgs no Viņa pirmās atnākšanas. Viņš nāks ar lielu spēku un godību, kopā ar visiem taisnīgajiem un uzticīgajiem svētajiem. Viņš nāks kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, kā Miera valdnieks, apsolītais Mesija, Glābējs un Pestītājs, lai tiesātu dzīvos un mirušos. Es mīlu Viņu un kalpoju Viņam no visas sirds, un es lūdzu, kaut mēs varētu kalpot ar prieku un uzticību un kaut mēs varētu palikt uzticīgi Viņam līdz galam. Viņa, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.