Un mazs zēns tos ganīs
Prezidents Boids K. Pekers
Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents
Vīriem un sievām ir jāsaprot, ka viņu galvenais aicinājums, no kā viņi nekad netiks atbrīvoti, ir attiecības vienam ar otru un tad — ar saviem bērniem.
Pirms daudziem gadiem kādā aukstā naktī vilcienu stacijā Japānā es dzirdēju klauvējienu pie mana guļamvagona loga. Tur stāvēja kāds nosalis zēns, kuram mugurā bija noskrandis krekls, un ap viņa pietūkušo žokli bija aptīta netīra lupata. Viņa galvas āda liecināja par kašķi. Viņš turēja sarūsējušu skārda bundžu un karoti, kas ir bāreņa ubagošanas simbols. Kamēr es centos atvērt durvis, lai iedotu viņam naudu, vilciens sāka braukt.
Es nekad neaizmirsīšu šo izbadējušos mazo zēnu, kurš palika stāvam aukstumā, turot paceltu savu tukšo bundžu. Es arī nevaru aizmirst to, cik bezpalīdzīgs es jutos, kad vilciens lēnām brauca prom un atstāja viņu stāvam uz perona.
Dažus gadus vēlāk Kusko pilsētā, kas atrodas augstu Andu kalnos Peru, elders A. Teodors Tatls un es noturējām Svētā Vakarēdiena sanāksmi garā, šaurā telpā ar izeju uz ielu. Bija vakars, un, kamēr Elders Tatls runāja, ieejas durvīs parādījās kāds mazs, aptuveni sešus gadus vecs zēns. Viņam mugurā bija tikai noskrandis krekls, kas stiepās līdz ceļgaliem.
Pa kreisi no mums bija neliels galds ar Vakarēdiena maizes trauku. Šis izsalkušais ielas bārenis ieraudzīja maizi un lēni gar sienu virzījās tās virzienā. Viņš bija gandrīz nokļuvis līdz galdam, kad viņu ieraudzīja kāda sieviete. Bargi nogrozot galvu, viņa izraidīja viņu laukā — tumsā. Es nopūtos pie sevis.
Vēlāk šis mazais zēns atgriezās. Viņš slīdēja gar sienu, raugoties uz maizi un mani. Kad viņš bija tuvu vietai, kur sieviete viņu atkal varētu ieraudzīt, es izstiepu savas rokas, un viņš pieskrēja pie manis. Es paņēmu viņu klēpī.
Tad kaut kā simboliski es nosēdināju viņu Eldera Tatla krēslā. Pēc noslēguma lūgšanas izsalkušais mazais zēns izskrēja laukā — tumsā.
Kad es pārrados mājās, es pastāstīju prezidentam Spenseram V. Kimbalam par savu pieredzi. Viņš bija dziļi aizkustināts un man teica: „Tu savā klēpī turēji veselu tautu.” Viņš vairāk nekā reizi man teica: „Šai pieredzei ir daudz lielāka nozīme, nekā tu pašreiz saproti.”
Apmeklējot Latīņamerikas valstis vairāk nekā 100 reižu, es cilvēku sejās esmu meklējis šo mazo zēnu. Tagad es zinu, ko ar to domāja Prezidents Kimbals.
Es satiku vēl kādu trīcošu zēnu Soltleiksitijas ielās. Tas bija kādas aukstas ziemas vēlā vakarā. Mēs devāmies no Ziemassvētku vakariņām viesnīcā. Pa ielu nāca seši vai astoņi trokšņaini zēni. Viņiem visiem vajadzēja būt mājās, jo bija auksts.
Vienam zēnam nebija mēteļa. Viņš soļoja ļoti ātri, lai atvairītu drebuļus. Viņš pazuda kādā sānielā, visdrīzāk kādā mazā, noplukušā dzīvoklī un gultā, kurā nebija pietiekami siltu segu, lai viņu sasildītu.
Tajā vakarā, kad es apsedzos, es noskaitīju lūgšanu par tiem, kuriem nav siltu gultu.
Pēc Otrā pasaules kara beigām es tiku izvietots Osakā, Japānā. Pilsēta bija gruvešos, un ielas noklātas ar blokiem, drupām un bumbu bedrēm. Kaut arī vairums koku bija saspridzināti, daži joprojām stāvēja ar salauztiem zariem un stumbriem, un tiem pat bija drosme izdzīt dažus lapotus zariņus.
Kāda pavisam maza auguma meitene, ģērbta noskrandušā, krāsainā kimono, steidzīgi lasīja sikomoras dzeltenās lapas, veidojot pušķi. Šķita, ka šī mazā meitene neapzinājās apkārt esošos postījumus, kad viņa ložņāja pa gruvešiem, lasot lapas savai kolekcijai. Viņa bija atklājusi vienīgo skaistumu, kas bija palicis viņas pasaulē. Varbūt man būtu jāsaka, ka viņa pati bija savas pasaules skaistums. Kad domāju par viņu, neviļus pieaug mana ticība. Šis bērns bija cerības iemiesojums.
Mormons mācīja, ka „mazi bērni ir dzīvi Kristū”1 un viņiem nav jānožēlo grēki.
Aptuveni pirms gadsimta divi misionāri strādāja kalnos ASV dienvidos. Kādu dienu no uzkalna viņi ieraudzīja, ka attālā izcirtumā pulcējas ļaudis. Misionāriem reti kad bija daudz cilvēku, kuriem viņi varētu sludināt, tādēļ viņi devās uz šo izcirtumu.
Bija noslīcis kāds mazs zēns, un notika gatavošanās bērēm. Viņa vecāki bija aizsūtījuši pēc mācītāja, lai viņš pateiktu atvadu vārdus viņu dēlam. Misionāri stāvēja aizmugurē, kad ceļojošais mācītājs nostājās iepretī sērojošajam tēvam un mātei un sāka savu sprediķi. Ja šie vecāki cerēja gūt mierinājumu no šī garīdznieka, viņi noteikti vīlās.
Viņš tos bargi norāja par to, ka mazais zēns nebija kristīts. Viņi to bija atlikuši viena vai otra iemesla dēļ, un tagad tas bija par vēlu. Viņš tiem ļoti tieši pateica, ka viņu mazais zēns ir nonācis ellē. Tā bija viņu vaina. Viņi bija vainojami zēna bezgalīgajās mokās.
Kad sprediķis bija beidzies un kaps bija aizbērts, elderi piegāja pie sērojošajiem vecākiem. „Mēs esam Tā Kunga kalpi,” viņi teica mātei, „un mēs esam atnākuši ar vēstījumu jums.” Šņukstošajiem vecākiem klausoties, abi elderi nolasīja dažas atklāsmes un sniedza savu liecību par pestīšanas atslēgu atjaunošanu — gan dzīvajiem, gan mirušajiem.
Es jūtu nedaudz līdzjūtības pret to sludinātāju. Viņš darīja to labāko, ko varēja, ar to gaismu un zināšanām, kas viņam bija. Taču ir kas vairāk, ko viņam vajadzēja spēt piedāvāt, — tā ir evaņģēlija pilnība.
Elderi bija ieradušies kā mierinātāji, kā skolotāji, kā Tā Kunga kalpi, kā Jēzus Kristus evaņģēlija pilnvarotie kalpotāji.
Šie bērni, par kuriem es runāju, attēlo visus mūsu Debesu Tēva bērnus. „Bērni ir Tā Kunga dāvana … un svētīgs ir tas vīrs, kas ar [tiem] pildījis savu bultu maksti.”2
Dzīvības radīšana ir liela atbildība, kas uzlikta laulātam pārim. Būt cienīgam un atbildīgam vecākam ir mirstīgās dzīves izaicinājums. Viens pats bērnus nevar radīt ne vīrietis, ne sieviete. Ir paredzēts, lai bērniem būtu divi vecāki — gan tēvs, gan māte. To nevar aizstāt neviens cits modelis vai process.
Sen atpakaļ kāda sieviete ar asarām acīs man stāstīja, ka, būdama koledžas studente, ar savu draugu pieļāva smagu kļūdu. Viņš bija noorganizējis aborta veikšanu. Pēc kāda laika viņi pabeidza skolu un apprecējās, un viņiem piedzima vairāki citi bērni. Viņa man stāstīja, cik ļoti viņa mocījās, kad raudzījās uz savu ģimeni, saviem jaukajiem bērniem un savā prātā redzēja tukšu vietu, kurā pietrūka viena bērna.
Ja šis pāris izprot Izpirkšanu, viņi zinās, ka šī pieredze un ar to saistītās sāpes var tikt izdzēstas. Nav tādu sāpju, kas turpināsies mūžīgi. Tas nav viegli, taču nekad nav bijis paredzēts, ka dzīve būtu viegla vai taisnīga. Grēku nožēlošana un paliekošā cerība, ko sniedz piedošana, vienmēr būs pūļu vērta.
Kāds cits jauns pāris man bēdīgi stāstīja, ka viņi nupat ir bijuši pie ārsta, kur viņiem pateica, ka viņiem nevarēs būt savi bērni. Šīs ziņas viņus ļoti saskumdināja. Viņi bija pārsteigti, kad es viņiem teicu, ka patiesībā viņiem ir diezgan paveicies. Viņi brīnījās, kā es kaut ko tādu varēju teikt. Es viņiem pateicu, ka viņi ir labākā stāvoklī nekā citi pāri, kuri spēj kļūt par vecākiem, taču ir noraidījuši šo atbildību un savtīgi no tās izvairījušies.
Es viņiem teicu: „Jūs vismaz vēlaties bērnus, un šī vēlme jums noteikti nāks par labu zemes dzīvē un pēc tās, jo tā sniegs garīgu un emocionālu stabilitāti. Galu galā jūs būsiet labākā stāvoklī, jo jūs vēlējāties bērnus, taču tie jums nevarēja būt, salīdzinot ar tiem, kuriem varēja būt bērni, taču tos negribēja.”
Tomēr citi paliek neprecēti un tādēļ — bez bērniem. Daži apstākļu dēļ audzina bērnus kā vientuļās mātes vai vientuļie tēvi. Tie ir pagaidu stāvokļi. Mūžības skatījumā — ne vienmēr mirstīgajā dzīvē — taisnīgas ilgas un cerības tiks piepildītas.
„Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.”3
Visas Baznīcas darbības galīgais mērķis ir, lai vīrs un viņa sieva, un viņu bērni būtu laimīgi mājās, aizsargāti ar evaņģēlija principiem un likumiem, drošībā saistīti ar mūžīgās priesterības derībām. Vīriem un sievām ir jāsaprot, ka viņu galvenais aicinājums, no kā viņi nekad netiks atbrīvoti, ir attiecības vienam ar otru un tad — ar saviem bērniem.
Viens no lielajiem vecāku atklājumiem ir tas, ka mēs daudz vairāk mācāmies par to, kas patiešām ir svarīgi, no saviem bērniem, nekā mēs jebkad mācījāmies no saviem vecākiem. Mēs nonākam pie atziņas par Jesajas pravietojuma patiesumu, kas skan: „Un mazs zēns tos ganīs.”4
Jeruzālemē „Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū
un sacīja: Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.
Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.”5
„Jēzus sacīja: „Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Dieva valstība.”
Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.”6
Mormona Grāmatā mēs lasām par to, ka Jēzus Kristus apmeklēja Jauno pasauli. Viņš dziedināja un svētīja ļaudis, un pavēlēja, lai viņu mazie bērni tiktu atvesti pie Viņa.
Mormons pierakstīja: „Tā tie atnesa savus mazos bērnus un nolika tos zemē visapkārt Viņam, un Jēzus stāvēja vidū, un ļaužu pulks deva ceļu, līdz tie visi bija atnesti pie Viņa.”7
Tad Viņš pavēlēja, lai ļaudis nomestos ceļos. Bērniem esot ap Viņu, Glābējs nometās ceļos un teica lūgšanu mūsu Debesu Tēvam. Pēc lūgšanas Glābējs raudāja „un Viņš ņēma viņu bērniņus, vienu pēc otra, un svētīja tos, un lūdza Tēvu par tiem.
Un, kad Viņš to bija darījis, Viņš atkal raudāja”.8
Es varu saprast sajūtas, ko Glābējs pauda pret bērniem. Mēs varam tik daudz mācīties no Viņa piemēra, tiecoties aizlūgt, svētīt un mācīt „šos bērniņus”.9
Es ģimenē biju desmitais no 11 bērniem. Cik es zinu, ne mans tēvs, ne mana māte nav kalpojuši nevienā ievērojamā Baznīcas aicinājumā.
Mūsu vecāki uzticīgi kalpoja savā vissvarīgākajā aicinājumā — būt par vecākiem. Mūsu tēvs vadīja mūsu ģimeni taisnīgumā, nekad — ar dusmām vai bailēm. Un mūsu tēva spēcīgo piemēru pastiprināja mūsu mātes maigie padomi. Evaņģēlijs ir atstājis spēcīgu ietekmi uz ikvienu Pekeru ģimenes locekli, un šī ietekme plešas nākamajā paaudzē un vēl — nākamajā paaudzē, un nākamajā — cik vien tālu mēs esam redzējuši.
Es ceru, ka tikšu novērtēts par tikpat labu vīru kā mans tēvs. Pirms dzirdēt vārdus „labi darīts” no sava Debesu Tēva, es ceru vispirms tos dzirdēt no sava mirstīgā tēva.
Daudzas reizes es esmu lauzījis galvu par to, kāpēc man bija jātiek aicinātam par apustuli un pēc tam par Divpadsmito kvoruma prezidentu, neskatoties uz to, ka nāku no ģimenes, kur tēvu varētu nosaukt par mazaktīvu. Es neesmu vienīgais Divpadsmito loceklis, kurš atbilst šādam aprakstam.
Visbeidzot es spēju saskatīt un saprast, ka, iespējams, tiku aicināts tieši šī apstākļa dēļ. Un es spēju saprast, kādēļ it visā, ko mēs darām Baznīcā, mums kā vadītājiem ir jāgādā par to, lai vecāki un bērni pavadītu laiku kopā kā ģimenes. Priesterības vadītājiem ir jābūt uzmanīgiem, lai padarītu Baznīcu draudzīgu ģimenēm.
Dzīvošanā pēc Jēzus Kristus evaņģēlija ir daudz lietu, ko nevar izmērīt, tās vienkārši saskaitot vai atzīmējot apmeklētības pierakstos. Mēs kļūstam aizņemti ar ēkām un budžetiem, un programmām, un procedūrām. To darot, pastāv iespēja neievērot Jēzus Kristus evaņģēlija pašu būtību.
Pārāk bieži kāds atnāk pie manis un saka: „Prezident Peker, vai nebūtu jauki, ja …?”
Parasti es pārtraucu viņus un saku: „Nē,” jo man ir aizdomas, ka tas, kas sekos, būs jauna aktivitāte vai programma, kas ģimenei uzliks papildu slogu laika un finanšu līdzekļu ziņā.
Ģimenes laiks ir svēts, un tas ir jāsargā un jāciena. Mēs mudinām mūsu Baznīcas locekļus nodoties savām ģimenēm.
Kad mēs apprecējāmies, mana sieva un es nolēmām, ka pieņemsim bērnus, kas mums piedzims, uzņemoties gan viņu dzemdēšanas, gan audzināšanas pienākumus. Ar laiku viņi izveidoja paši savas ģimenes.
Divreiz mūsu laulībā, kad piedzima divi no mūsu mazajiem zēniem, ārsts teica: „Es nedomāju, ka jūs viņu paturēsit.”
Abas reizes mēs atbildējām, ka mēs atdosim savas dzīves, lai mūsu mazais dēls varētu saglabāt savu dzīvību. To darot, mēs guvām atskārsmi, ka šāda veltīšanās ir radniecīga tai, ko Debesu Tēvs izjūt pret katru no mums. Kas par dievišķu domu!
Tagad mūsu dzīves norietā mēs ar Māsu Pekeri saprotam un liecinām, ka mūsu ģimenes var būt mūžīgas. Ja mēs esam paklausīgi baušļiem un pilnībā dzīvojam pēc evaņģēlija, mēs tiksim aizsargāti un svētīti. Mūsu lūgšana par mūsu bērniem un mazbērniem, un mazmazbērniem ir par to, lai katram mūsu augošajā ģimenē piemistu tāda pat veltīšanās pret šiem dārgajiem bērniņiem.
Tēvi un mātes, nākamreiz, kad jūs savās rokās aijāsiet zīdainīti, jūs varat saņemt iekšēju vīziju par dzīves mistērijām un mērķi. Jūs labāk izpratīsiet, kādēļ Baznīca ir tāda, kāda tā ir, un kādēļ ģimene ir pamatvienība laikā un mūžībā. Es liecinu, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir patiess, ka pestīšanas iecere, kas tiek dēvēta par laimes ieceri, ir iecere ģimenēm. Es lūdzu, lai Baznīcas ģimenes tiktu svētītas — vecāki un bērni, un lai šis darbs virzītos uz priekšu, kā to paredzējis Debesu Tēvs. To es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.