Īpašas mācībstundas
Elders Ronalds A. Rasbands
no Septiņdesmito prezidija
Es ceru un lūdzu, lai mēs turpinātu cildeni nest savus slogus un palīdzēt tiem mūsu vidū, kas cieš.
Jau vairāk nekā 20 mēnešus mūsu ģimene ir svētīta ar rūpēm par ļoti īpašu bērniņu.
Mazais Pakstons, mūsu mazdēls, nāca pasaulē ar ļoti retu hromosomu defektu jeb ģenētiskiem traucējumiem, kas pavisam burtiski izceļ viņu simtiem miljonu vidū. Var teikt, ka kopš Pakstona piedzimšanas mūsu meita un viņas vīrs ir sastapušies ar neplānotu ceļa pagriezienu, kas mainījis viņu dzīvi. Viņi ir sastapušies ar smagu pārbaudījumu, kas vedinājis apgūt īpašas mācībstundas par mūžīgo dzīvi.
Dārgais Elders Rasels M. Nelsons, kurš nupat mūs uzrunāja, ir mācījis:
„Parasti mēs nezinām, kādēļ daži no mums piedzimst ar fiziskiem trūkumiem. Gadās, ka kādā no ķermeņa daļām vērojama anomālija vai nepareizi darbojas kāda no regulējošām sistēmām. Ikviens ķermenis ir pakļauts slimībām un nāvei. Tomēr, neskatoties uz to, fiziskais ķermenis ir nenovērtējama dāvana.…
Lai piepildītu dievišķo sūtību, nav nepieciešams, lai mūsu ķermenis būtu nevainojams. Patiesībā daži no attīstītākajiem gariem mājo vārgā miesā. …
Galu galā pienāks laiks, kad ikviens „gars un ķermenis atkal tiks apvienoti to pilnīgā veidā; gan kauli, gan locītavas tiks atjaunotas savā ķermenī” (Almas 11:43). Tādējādi Jēzus Kristus Izpirkšanas dēļ mēs varam kļūt pilnīgi Viņā”.1
Es gribētu, lai visi tie, kas piedzīvo grūtības, raizes, vilšanos vai sirdssāpes, kas saistītas ar kādu no jums mīļajiem, zinātu — Dievs, mūsu Debesu Tēvs, mīl jūsu sirdzēju ar bezgalīgu mīlestību, izjuzdams nebeidzamu līdzcietību, un Viņš mīl jūs!
Ciešanu skaudrumā, daži, iespējams, vaicā, kā gan visvarenais Dievs to pieļauj. Neiztikt jau arī laikam bez neizbēgamā jautājuma: „Kādēļ tas notiek tieši ar mani?” Kādēļ mums jāpieredz smagas slimības vai nelaimes gadījumi, kas padara mūsu mīļos ģimenes locekļus par invalīdiem, pāragri aizsauc uz debesu mājām vai arī nolemj mokpilnai dzīvei? Kādēļ šīs sirdssāpes?
Šādos brīžos mēs varam vērsties pie dižās laimes ieceres, kuras autors ir mūsu Debesu Tēvs. Tiekot iepazīstināti ar šo ieceri pirmszemes dzīvē, mēs visi priekā gavilējām.2 Vienvārdsakot, šī dzīve ir apmācība, kas mums jāiziet, lai iegūtu mūžīgo paaugstināšanu, un šis process nozīmē pārbaudījumus un grūtības. Tā tas ir bijis vienmēr, un neviens nav izņēmums.
Paļāvībai uz Dieva gribu ir izšķiroša nozīme mūsu laicīgajā dzīvē. Ticot Viņam, mēs varam gūt spēku no Kristus veiktās Izpirkšanas arī brīžos, kad ir daudz neatbildētu jautājumu.
Kad mūsu Glābējs Jēzus Kristus pēc augšāmcelšanās apmeklēja Ameriku, Viņš vērsās pie visiem ļaudīm ar aicinājumu:
„Vai jūsu vidū ir kādi slimie? Vediet viņus šurp. Vai jums ir kādi, kas ir klibi vai akli, vai tizli, vai kropli, vai spitālīgi, vai kas ir izkaltuši, vai kas ir kurli, vai kas sirgst jebkādā veidā? Vediet viņus šurp un Es tos dziedināšu, jo Es jūtu jums līdzi, Mana sirds ir piepildīta ar žēlastību.. …
Un notika, kad Viņš bija tā runājis, viss ļaužu pulks vienprātīgi gāja ar saviem slimajiem un saviem sirgstošajiem, un saviem klibajiem, un saviem aklajiem, un saviem mēmajiem, un ar visiem tiem, kas sirga jebkādā veidā; un Viņš dziedināja ikvienu, kad tie tika atvesti pie Viņa”.3
Mēs varam smelties lielu spēku no vārdiem „viss ļaužu pulks … gāja”— visi brāļi un māsas, jo mēs visi sastopamies ar grūtībām. Nākamā frāze vēsta: „kas sirga jebkādā veidā”. Tas attiecas uz ikvienu no mums, vai ne?
Jau drīz vien pēc mūsu mīļā Pakstona piedzimšanas mēs atskārtām, ka Debesu Tēvs mūs svētīs, pasniedzot īpašas mācībstundas. Kopā ar viņa tēvu uzliekot pirkstus sīciņajai galviņai, lai dotu pirmo no daudzām turpmākām priesterības svētībām, man prātā nāca vārdi no Jāņa evaņģēlija 9. nodaļas: „Dieva darbiem vajag parādīties viņā”.4
Caur Pakstonu tik tiešām ir parādījušies Dieva darbi.
Mēs mācāmies pateicību, ticību un pacietību, pateicoties mierinošajai kalpošanai, nebeidzamām saspringuma pilnām stundām, līdzcietības asarām, lūgšanām un mīlestības apliecinājumiem, kas tiek pausti mīļajiem nelaimē, īpaši Pakstonam un viņa vecākiem.
Prezidents Džeimss E. Fausts, mans jaunības staba prezidents, ir teicis: „Es ar lielu apbrīnu raugos uz mīlošiem vecākiem, kas stoiski panes un pacieš sirdssāpes un bēdas par bērnu, kas nācis pasaulē ar ievērojamiem garīgiem vai fiziskiem traucējumiem vai guvis tos dzīves laikā. Bieži vien šādas ciešanas turpinās katru dienu, bez atelpas visu turpmāko vecāku vai bērna dzīvi. Nereti no vecākiem tiek prasīta pārcilvēciska gādība un nepārtrauktas rūpes, kas turpinās gan dienu, gan nakti. Daudzām mātēm gadiem ilgi sāpējusi sirds un gurušas rokas, cenšoties mierināt bērnus ar īpašām vajadzībām un atvieglot viņu ciešanas.”5
Mēs esam pieredzējuši, kā Pakstona ģimenei tiek dāvāta Glābēja tīrā mīlestība, par kuru rakstīts Mosijas grāmatā un kura ir pieejama mums visiem: „Un tad notika, ka slogi, kas bija uzlikti Almam un viņa brāļiem, tika atviegloti; jā, Tas Kungs stiprināja viņus, ka viņi viegli varēja nest savus slogus, un viņi visā priecīgi un ar pacietību pakļāvās Tā Kunga gribai”.6
Kādu nakti, neilgi pēc Pakstona piedzimšanas, mēs bijām lieliskajā Soltleiksitijas neatliekamās palīdzības Bērnu medicīnas centra (Primary Children’s Medical Center) jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļā, kur ar apbrīnu noraudzījāmies, kādu ziedošanās pilnu un nedalītu uzmanību ārsti, māsiņas un aprūpētāji velta mūsu Pakstonam. Es jautāju meitai, kā gan mēs varēsim to apmaksāt, un izteicu minējumu, cik tas varētu maksāt. Netālu stāvošais ārsts bilda, ka manis minētā summa ir „krietni par zemu”, jo mazā Pakstona aprūpe izmaksās ievērojami vairāk nekā biju aplēsis. Mēs uzzinājām, ka šajā slimnīcā krietna daļa ar aprūpi saistīto izdevumu tiek segti, pateicoties dāsnām brīvprātīgo darba stundām un labvēļu ziedojumiem. Ārsta teiktais darīja mani pazemīgu un palīdzēja saprast, cik vērtīga šī mazītiņā dvēselīte ir tiem, kas tik rūpīgi par viņu gādā.
Tas man atsauca atmiņā labi zināmu, ar misionāru darbu saistītu Svēto Rakstu pantu, kas tobrīd ieguva jaunu nozīmi: „Atcerieties — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs”.7
Es lēju asaras, domājot par bezgalīgo mīlestību, ko pret katru no mums jūt mūsu Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, vienlaicīgi ļoti spēcīgi izjūtot, cik liela vērtība ir dvēselei Dieva acīs — gan fiziskā, gan garīgā ziņā.
Pakstona ģimene ir uzzinājusi, ka viņus ieskauj neskaitāmi kalpojošie eņģeļi no debesīm un zemes. Daži no viņiem, kad nepieciešams, klusītēm ieradušies un atkal klusītēm devušies prom. Citi palīdzējuši sagatavot ēdienu, mazgāt veļu, vadāt brāļus un māsas uz skolu, piezvanījuši, lai uzmundrinātu, un pats svarīgākais — lūguši par Pakstonu. Tādējādi mēs esam apguvuši vēl vienu īpašu mācībstundu — vai, redzot, ka kāds slīkst, jūs vaicātu, vai viņam nepieciešama palīdzība, vai arī labāk vienkārši mestos peldus un glābtu viņu no dzelmes? Bieži izteiktais un labi domātais aicinājums — „Dod ziņu, ja varu kā palīdzēt!” — patiesībā neko nedod.
Mēs turpinām mācīties, cik svarīgi būt lietas kursā un interesēties par apkārtējo cilvēku dzīvi, apgūstot ne vien to, cik svarīgi ir sniegt palīdzību, bet arī to, cik liels, pāri plūstošs prieks ienāk mūsu sirdī, palīdzot citiem.
Prezidents Tomass S. Monsons, kurš rāda lielisku piemēru, kā uzmundrināt bēdu nomāktos, ir teicis: „Lai Dievs svētī visus, kas pūlas būt par sava brāļa sargu, kas ziedojas, lai atvieglotu ciešanas, kas no visas savas krietnās sirds dziļumiem cenšas padarīt šo pasauli labāku! Vai esat pamanījuši, ka tādi cilvēki ir smaidīgāki? Viņu solis ir pārliecinātāks. Viņus ieskauj piepildījuma un dziļa apmierinājuma aura, … jo, palīdzot citiem, mēs vienkārši nevaram nesaņemt bagātīgas svētības.”8
Lai gan mums neizbēgt no nelaimēm, likstām, invaliditātes, sirdssāpēm vai cita veida ciešanām, mums vienmēr būs līdzās mūsu gādīgais, mīlošais Glābējs. Viņš ir solījis:
„Es jūs neatstāšu [bez mierinājuma], bet nākšu pie jums. …
Savu mieru Es jums dod; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas”.9
Mēs esam tik pateicīgi mūsu Debesu Tēvam par mūsu cīnītāju Pakstonu! Caur Viņu Tas Kungs ir parādījis Savus darbus un turpina pasniegt mums vērtīgas, svētas un īpašas mācībstundas.
Es vēlētos noslēgt ar savas iemīļotās garīgās dziesmas vārdiem:
Visi esam kareivji, līdz cīņai būs gals,
Cīņa šī mums veiksmīga būs!
Slavas kronis, spožais, visus mūs sagaida.
Zinot to, sirds kaujā prieku gūst.10
Brāļi un māsas, es ceru un lūdzu, lai mēs turpinātu cildeni nest savus slogus un palīdzēt tiem mūsu vidū, kas cieš un kam nepieciešams iepriecinājums un uzmundrinājums. Pateiksimies Dievam par Viņa dotajām svētībām un atjaunosim savu apņemšanos — pazemīgi kalpot mūsu Debesu Tēva bērniem! Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.