Mācīsim saviem bērniem izpratni!
Šerila E. Esplina
Otrā padomniece Sākumskolas vispārējā prezidijā
Mācīt bērniem sapratni, tas nozīmē kaut ko vairāk par informācijas sniegšanu. Tas nozīmē palīdzēt, lai mācība ienāktu bērnu sirdī.
Lai gan laika gaitā manas atmiņas par dzīvi kļuvušas arvien miglainākas, prātā spilgti iespiedušies brīži, kad pasaulē nāca mani bērni. Debesis tad šķita tik tuvu, un, ja vien nedaudz papūlos, varu no jauna sajust godbijību un apbrīnu, kas mani pārņēma, kad man rokās tika ielikts katrs no šiem mīļajiem mazulīšiem.
Mūsu „bērni ir Tā Kunga dāvana” (Psalmi 127:3). Viņš pazīst un mīl ikvienu bērnu ar pilnīgu mīlestību (skat. Moronija 8:17). Cik gan svētu atbildību Debesu Tēvs ir uzticējis mums kā vecākiem, lai mēs kā Viņa parteri palīdzētu šiem dārgajiem gariem kļūt par to, ko Debesu Tēvs ir paredzējis!
Dievišķā privilēģija — audzināt bērnus — ir ārkārtīgi liela atbildība; bez Tā Kunga palīdzības tas mums nebūtu pa spēkam. Viņš precīzi zina, kas mūsu bērniem jāzina, kas viņiem jādara un kādiem viņiem jābūt, lai atgrieztos Viņa klātbūtnē. Viņš sniedz konkrētus norādījumus un vadību mātēm un tēviem caur Svētajiem Rakstiem, Saviem praviešiem un Svēto Garu.
Caur pēdējo dienu atklāsmēm, ko saņēma pravietis Džozefs Smits, Tas Kungs dod norādījumus vecākiem mācīt saviem bērniem saprast grēku nožēlošanas, ticības Kristum, kristīšanās un Svētā Gara dāvanas mācību. Pievērsiet uzmanību, ka Tas Kungs mums liek nevis vienkārši mācīt par šo mācību, Viņš sniedz norādījumus mācīt bērniem saprast šo mācību (skat. M&D 68:25, 28, izcēlums pievienots).
Psalmos mēs lasām: „Apgaismo mani, ka es sargu Tavus baušļus un tos pildu no visas sirds!” (Psalmi 119:34)
Mācīt bērniem sapratni, tas nozīmē kaut ko vairāk par informācijas sniegšanu. Tas nozīmē palīdzēt, lai mācība ienāktu bērnu sirdī, lai tā kļūtu par daļu no viņu būtības un atspoguļotos viņu attieksmē un rīcībā visu turpmāko dzīvi.
Nefijs māca, ka Svētā Gara uzdevums ir nest patiesību „cilvēku bērnu sirdīs” (2. Nefija 33:1). Mūsu kā vecāku uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai radītu vidi, kur mūsu bērni var sajust Gara ietekmi, un tad palīdzēt viņiem atpazīt to, ko viņi jūt.
Atceros, kā pirms vairākiem gadiem man piezvanīja meita Mišela. Dziļā saviļņojumā viņa teica: „Mammu, ar Ešliju tikko notika kaut kas pavisam neticams!” Tolaik viņas meitai Ešlijai bija pieci gadi. Mišela pastāstīja, ka rīts kā parasti pagāja nepārtrauktās ķildās starp Ešliju un trīsgadīgo Endrjū, kad viens no viņiem negribēja dalīties un otrs kāvās. Mišela palīdzēja viņiem salabt un devās apraudzīt mazuli.
Pēc brīža atskrēja Ešlija, nikna par to, ka Endrjū negrib dalīties. Mišela atgādināja viņai, ka ģimenes vakarā viņi apņēmušies cits pret citu būt laipnāki.
Mišela vaicāja Ešlijai, vai viņa nevēlētos lūgt Debesu Tēva palīdzību, taču meita, vēl aizvien dusmojoties, atbildēja: „Nē!” Jautāta par to, vai tic, ka Debesu Tēvs atbildēs uz viņas lūgšanu, Ešlija atbildēja, ka nezinot. Māte lūdza, lai viņa pamēģina, maigi saņēma viņas rokas un kopā ar viņu nometās ceļos.
Viņa ierosināja, ka Ešlija varētu lūgt Debesu Tēvam, lai Viņš palīdzētu Endrjū dalīties un viņai pašai — būt laipnai. Laikam jau Ešlijai iepatikās doma, ka Debesu Tēvs varētu palīdzēt mazajam brālītim dalīties, jo viņa sāka lūgšanu, pirmām kārtām lūdzot, lai Debesu Tēvs palīdz Endrjū dalīties. Lūdzot palīdzību būt laipnai, viņa sāka raudāt. Pēc lūgšanas Ešlija pieglauda galvu mātes plecam. Mišela apskāva meitu un vaicāja, kādēļ viņa raud. Ešlija atbildēja, ka nezina.
Mišela teica: „Man šķiet, ka zinu, kādēļ tu raudi. Vai sirds dziļumos tu jūties labi?” Ešlija apstiprinoši pamāja, un Mišela turpināja: „Tas ir Svētais Gars, kas palīdz tev justies labi. Tādā veidā Debesu Tēvs saka, ka mīl tevi un palīdzēs tev.”
Viņa vaicāja, vai Ešlija tam tic. Ja viņa ticot, Debesu Tēvs varot viņai palīdzēt. Asaru pilnām acīm mazā Ešlija atbildēja, ka ticot.
Dažkārt efektīvākais veids, kā palīdzēt bērniem iegūt izpratni par kādu mācību, ir mācīt saskaņā ar to, ko viņi pieredz dotajā mirklī. Šie mācību brīži ir spontāni, neplānoti, tie ir daļa no ierastā ģimenes dzīves plūduma. Tā kā šādi brīži rodas pēkšņi un ātri zūd, mums jābūt modriem, lai tos atpazītu, kad bērni nāk pie mums ar kādu jautājumu vai savām rūpēm, kad viņiem ir grūtības satikt ar brāļiem un māsām vai draugiem, kad viņiem jāiemācās savaldīt dusmas, kad viņi ir kļūdījušies vai kad viņiem jāpieņem kādi lēmumi. (Skat. Teaching, No Greater Call: A Resource Guide for Gospel Teaching [1999. g.], 140.–141. lpp.; Marriage and Family Relations Instructor’s Manual [2000. g.], 61. lpp.)
Ja šādos brīžos būsim gatavi ļauties Gara vadībai, mūsu bērni tiks mācīti efektīvāk, ar dziļāku izpratni.
Tikpat svarīgi ir mācību mirkļi, kas paveras, pārdomāti un regulāri plānojot, piemēram, ģimenes lūgšanas, Svēto Rakstu studijas, ģimenes mājvakarus un citas ģimenes aktivitātes.
Neatkarīgi no apstākļiem, mācīšana vienmēr ir daudz efektīvāka un izpratne — daudz dziļāka sirdssiltā un mīlošā vidē, kur jūtama Gara klātbūtne.
Kāds tēvs katru nedēļu ieplānoja laiku, lai gatavotu bērnus kristībām, sākot aptuveni divus mēnešus pirms viņu astotās dzimšanas dienas. Viņa meita stāsta, ka, pienākot viņas kārtai, tēvs iedevis viņai pierakstu kladi un viņi abi, tikai divi vien, apsēdušies, lai pārrunātu un dalītos savās domās par evaņģēlija principiem. Turpinot pārrunas, tēvs licis zīmēt uzskates materiālu, kur attēlota pirmszemes dzīve, šīs zemes dzīve un katrs solis, kas viņai jāsper, lai atgrieztos un dzīvotu ar Debesu Tēvu. Mācot viņš dalījies liecībā par katru glābšanas ieceres soli.
Atceroties šo pieredzi, nu jau pieaugusī meita saka: „Nekad neaizmirsīšu, cik mīlēta jutos, kad tēvs veltīja man šo laiku. … domāju, ka lielākoties pateicoties tieši šai pieredzei, man kristoties bija liecība par evaņģēliju.” (Skat. Teaching, No Greater Call, 129. lpp.)
Mācīt, lai palīdzētu gūt izpratni, tas prasa noteiktas un pastāvīgas pūles. Mums jāmāca gan ar vārdiem, gan piemēru, īpaši pievēršoties tam, lai palīdzētu bērniem dzīvot saskaņā ar to, ko viņi apguvuši.
Prezidents Harolds B. Lī mācīja: „Ja neesam pieredzējuši evaņģēlija principu darbībā, ir … daudz grūtāk tam ticēt” (Teachings of Presidents of the Church: Harold B. Lee [2000.], 121. lpp.).
Sākumā es mācījos lūgt, metoties ceļos kopā ar ģimeni lūgšanā. Es mācījos lūgšanas valodu, kad dzirdēju, kā lūdz mani vecāki, un kad viņi palīdzēja man teikt manas pirmās lūgšanas. Es iemācījos, ka varu runāt ar Debesu Tēvu un lūgt Viņa vadību.
Katru rītu, bez izņēmuma, māte un tēvs pirms brokastīm sapulcināja mūs pie virtuves galda un mēs metāmies ceļos ģimenes lūgšanā. Mēs lūdzām pirms katras ēdienreizes. Pirms gulētiešanas mēs ik vakaru kopīgi metāmies ceļos viesistabā, lai noslēgtu dienu ar ģimenes lūgšanu.
Lai gan kā bērns es vēl daudz ko nesapratu, lūgšana kļuva par tik lielu daļu no manas dzīves, ka ir palikusi ar mani līdz pat šai dienai. Es vēl aizvien mācos un gūstu arvien dziļāku izpratni par lūgšanas spēku.
Elders Džefrijs R. Holands teicis: „Mēs visi zinām, ka evaņģēlija vēsts panākumi atkarīgi no tā, vai tā tiek mācīta un saprasta un vai mēs dzīvojam tā, lai tajā ietvertie solījumi par laimi un glābšanu varētu īstenoties.” („Teaching and Learning in the Church” [pasaules mēroga mācību sanāksme vadītājiem, 2007. g. 10. febr.], Liahona, 2007. g. jūn., 57. lpp.; Ensign, 2007. g. jūn., 89. lpp.)
Mācīšanās, lai pilnībā izprastu evaņģēlija doktrīnas, ir process visas dzīves garumā, kas nāk „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur” (2. Nefija 28:30). Mācoties un rīkojoties saskaņā ar apgūto, bērnu izpratne padziļinās, kas savukārt palīdz apgūt vairāk, rīkoties labāk un gūt dziļāku un noturīgāku izpratni.
Mēs varam zināt, ka mūsu bērni sāk saprast mācību, ja redzam to atspoguļojamies viņu attieksmē un rīcībā, neatkarīgi no draudiem vai apbalvojuma, kas nāk no malas. Mācoties izprast evaņģēlija mācību, mūsu bērni kļūst pašpaļāvīgāki un atbildīgāki. Viņi palīdz atrisināt ģimenes problēmas, uzlabot mājās valdošo noskaņojumu un sniegt pozitīvu devumu veiksmīgā ģimenes dzīvē.
Mēs varam mācīt saviem bērniem izpratni, izmantojot katru iespēju, ieaicinot Svēto Garu, rādot piemēru un palīdzot dzīvot saskaņā ar to, ko viņi apguvuši.
Ielūkojoties sīciņa mazulīša acīs, prātā nāk dziesma:
Es esmu Dieva bērns.
Man laikus palīdziet,
Lai izprastu un sekotu
Es tam, ko teicis Dievs.
Vadiet mani, esiet līdzās,
Ceļu parādiet,
Pamāciet, lai varu es
Pie Viņa atgriezties!
(Skat. „Es esmu Dieva bērns”, Hymns, Nr. 301; izcēlums pievienots.)
Kaut mēs to darītu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.