Kristus mācība
Elders D. Tods Kristofersons
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Baznīcā mūsdienās, tāpat kā senatnē, Kristus mācību nostiprināšana vai mācības noviržu labošana ir iespējama tikai ar dievišķu atklāsmi.
Paužu visdziļāko pateicību un mīlestību Māsai Bekai, Māsai Alredai un Māsai Tomsonei, un Palīdzības biedrības valdei.
Pēdējā laikā mēs esam novērojuši pieaugošu sabiedrības interesi par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas ticību. Tas ir kaut kas, kas mums ļoti patīk, jo mūsu pamata mērķis ir mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju, Viņa mācību visā pasaulē (skat. Mateja 28:19–29; M&D 112:28). Taču mums ir jāatzīst, ka ir bijis un vēl joprojām pastāv apmulsums par mūsu mācību un kā tā ir izveidota. Tā ir tēma, par ko es šodien gribētu runāt.
Glābējs mācīja Savu mācību laika zenītā un Viņa apustuļi vareni pūlējās, lai pasargātu to no viltus tradīciju un filozofiju uzbrukumiem. Jaunās Derības vēstules ziņo par daudziem starpgadījumiem, kuri liecina par to, ka nopietna un plaši izplatīta atkrišana bija sākusies jau apustuļu kalpošanas laikā.1
Turpmākos gadsimtus šad un tad izgaismoja evaņģēlija gaismas stari, līdz 19. gadsimtā pār pasauli uzausa spožā Atjaunošanas rītausma, un Kristus evaņģēlijs visā savā pilnībā atkal parādījās uz Zemes. Šī brīnišķīgā diena sākās, kad „gaismas [stabā spožākā] par sauli” (Džozefs Smits — Vēsture 1:16) Dievs Tēvs un Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, apmeklēja jauno Džozefu Smitu un aizsāka to, kas vēlāk kļuva par īstiem atklāsmes plūdiem savienojumā ar Dieva spēku un pilnvarām.
Šajās atklāsmēs mēs atrodam to, ko varētu saukt par vēlreiz uz Zemes nodibinātās Jēzus Kristus Baznīcas galveno mācību. Jēzus Kristus pats izskaidroja šo mācību vārdos, kas rakstīti Mormona Grāmatā — vēl vienā liecībā par Jēzu Kristu:
„Šī ir Mana mācība, un tā ir tā mācība, ko Tēvs man ir devis; un es liecinu par Tēvu, un Tēvs liecina par Mani, un Svētais Gars liecina par Tēvu un Mani; un Es liecinu, ka Tēvs pavēl visiem cilvēkiem visur nožēlot grēkus un ticēt Man.
Un tas, kas tic Man un top kristīts, tas tiks izglābts; un tie ir tie, kas iemantos Dieva valstību.
Un tas, kas Man netic un netop kristīts, tiks pazudināts.
… Un, kas tic Man, tic arī Tēvam; un tam Tēvs liecinās par Mani, jo Viņš piemeklēs to ar uguni un ar Svēto Garu. …
Patiesi, patiesi Es saku jums, ka šī ir Mana mācība, un, kas ceļ uz tās, ceļ uz Manas klints, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (3. Nefijs 11:32–35, 39).
Šis ir mūsu vēstījums — klints, uz kuras mēs ceļam, pamats visam, kas ir Baznīcā. Tāpat kā viss, kas nāk no Dieva, šī mācība ir skaidra, tīra un viegli saprotama — pat bērnam. Ar priecīgām sirdīm mēs aicinām visus to pieņemt.
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā „mēs ticam visam, ko Dievs ir atklājis, visam, ko Viņš tagad atklāj, un mēs ticam, ka Viņš vēl atklās daudz ko lielu un svarīgu attiecībā uz Dieva valstību” (Ticības apliecinājumi 1:9). Tas nozīmē, ka, kaut arī vēl ir daudz kas, ko mēs nezinām, patiesības un mācība, ko jau esam saņēmuši, ir atnākušas un turpinās nākt caur dievišķu atklāsmi. Dažās reliģijās teologi pretendē uz vienādām mācīšanas pilnvarām ar baznīcas vadītājiem, un doktrināri jautājumi var kļūt par viedokļu cīņu starp šādiem cilvēkiem. Daži balstās uz viduslaiku ekumēniskajām padomēm un to uzskatiem. Citi galveno uzsvaru liek uz pēcapustuļu perioda teologu spriedumiem vai uz Bībeles hermeneitiku un ekseģēzi. Mēs cienām izglītību, kas vairo sapratni, taču Baznīcā mūsdienās, tāpat kā senatnē, Kristus mācību nostiprināšana vai mācības noviržu labošana ir iespējama tikai ar dievišķu atklāsmi, kas tiek dota tiem, kuriem Tas Kungs ir piešķīris apustuļu pilnvaras.2
1954. gadā prezidents Dž. Rūbens Klārks, jaunākais, būdams padomnieks Augstākajā Prezidijā, paskaidroja, kā Baznīcā tiek pasludināta mācība, un Baznīcas prezidenta pārāko lomu. Runājot par Augstākā Prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem, viņš sacīja: „[Mums jāatceras], ka dažiem Augstākajiem pilnvarotajiem ir doti īpaši aicinājumi; viņiem ir īpašas dāvanas; viņi ir atbalstīti kā pravieši, gaišreģi un atklājēji, kas viņiem dod īpašu garīgu dāvanu attiecībā uz cilvēku mācīšanu. Viņiem ir tiesības, vara un pilnvaras paziņot Dieva prātu un gribu Viņa ļaudīm, un viņi pakļaujas tikai Baznīcas Prezidenta virsvadībai un pilnvarām. Citiem Augstākajiem pilnvarotajiem nav doti šie īpašie garīgie aicinājumi un mācīšanas pilnvaras, un tādēļ viņiem ir zināmi ierobežojumi, un šie mācīšanas varas un pilnvaru ierobežojumi attiecas arī uz ikvienu citu Baznīcas vadītāju un locekli, jo nevienam no viņiem nav dota garīga dāvana būt par pravieti, gaišreģi un atklājēju. Turklāt, kā tikko tika minēts, Baznīcas Prezidentam šajā ziņā ir lielākas un īpašas garīgās dāvanas, jo viņš ir Pravietis, Gaišreģis un Atklājējs visai Baznīcai.”3
Kā Glābējs atklāj Savu gribu un mācību praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem? Viņš var darboties caur sūtni vai Pats personīgi. Viņš var runāt Pats Savā balsī vai ar Svētā Gara balsi, kas ir saziņas veids, kad Svētais Gars uzrunā cilvēka garu, kas var notikt gan vārdos, gan ar sajūtām un kas nodod zināšanas, ko grūti izteikt vārdos (skat. 2. Nefija 17:45; M&D 9:8). Viņš var vērsties pie Saviem kalpiem personīgi vai arī tad, kad tie darbojas padomē (skat. 3. Nefijs 27:1–8).
Es citēšu divus piemērus no Jaunās Derības. Pirmais — atklāsme, kas bija domāta Baznīcas vadītājam. Apustuļu darbu grāmatas sākumā mēs redzam, ka Kristus apustuļi sludināja evaņģēlija vēstījumu tikai jūdiem, sekojot Jēzus kalpošanas paraugam (skat. Mateja 15:24), taču tad, Tā Kunga noteiktajā laikā, bija pienācis laiks izmaiņām. Pēterim Jopē bija sapnis, kurā viņš redzēja dažādus dzīvniekus, kas tika no debesīm „it kā lielā palagā aiz četriem stūriem nolaisti zemē” (Ap. d. 10:11), un viņam tika pavēlēts — „kauj un ēd” (Ap. d. 10:13). Pēteris nevēlējās pakļauties, jo daži no tiem dzīvniekiem pēc Mozus likuma bija „nešķīsti”, un Pēteris nekad nebija pārkāpis bausli un nebija tos ēdis. Tomēr balss Pēterim sapnī sacīja: „Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu” (Ap. d. 10:15).
Šī sapņa nozīme kļuva skaidra, kad drīz vien daži vīri, kurus bija sūtījis romiešu virsnieks Kornēlijs, ieradās Pētera mājā ar lūgumu doties tiem līdzi un mācīt viņu saimnieku. Kornēlijs bija saaicinājis lielu radinieku un draugu pulku, un, redzot tos pacietīgi gaidām, lai saņemtu viņa vēstījumu, Pēteris teica:
„Man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu. …
… Tiešām es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu:
Bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo” (Ap. d. 10:28, 34–35; skat. arī 17–24. p.).
„Pēterim vēl runājot Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja.
Un tie, [kas bija devušies līdzi Pēterim], izbijās … ka Svētā Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem.
… Tad Pēteris atbildēja:
„Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?”” (Ap. d. 10:44–47)
Sniedzot Pēterim šo pieredzi un atklāsmi, Tas Kungs izmainīja Baznīcas nostāju un atklāja Saviem mācekļiem daudz pilnīgāku izpratni par doktrīnu. Un tā evaņģēlija mācīšana paplašinājās, lai aptvertu visu cilvēci.
Tālāk Apustuļu darbos mēs atrodam nedaudz līdzīgu piemēru, šoreiz parādot, kā atklāsme par doktrinārām lietām var tikt saņemta padomē. Izraisījās pretrunas par to, vai apgraizīšana, kas tika prasīta pēc Mozus likuma, būtu jāturpina kā bauslis evaņģēlijā un Kristus Baznīcā (skat. Ap. d. 15:1, 5). „Apustuļi un vecaji sapulcējās apspriest šo jautājumu” (Ap. d. 15–6). Mūsu ziņas par šo sanāksmi, protams, ir nepilnīgas, taču mums ir zināms, ka pēc „daudz pārrunām” (Ap. d. 15:7), Pēteris, vecākais apustulis, piecēlās un paziņoja, ko Svētais Gars bija viņam apstiprinājis. Viņš atgādināja padomei, ka tad, kad aizsākās evaņģēlija mācīšana neapgraizītajiem pagāniem Kornēlija namā, viņi saņēma Svēto Garu tāpat kā apgraizītie pievērstie jūdi. Dievs, viņš teica, „nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību.
Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest?
Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus Kristus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi” (Ap. d. 15:9–11; skat. arī 8. p.).
Pēc tam Pāvils, Barnaba un, iespējams, arī citi runāja, atbalstot Pētera paziņojumu. Jēkabs ieteica apstiprināt šo lēmumu ar vēstuli Baznīcai, un padome „vienprātīgi” piekrita (Ap. d. 15:25; skat. arī 12–23. p.). Vēstulē, paziņojot savu lēmumu, apustuļi teica: „Jo Svētajam Garam un mums ir paticis”, (Ap. d. 15:28) vai, citiem vārdiem, šis lēmums nāca ar dievišķu atklāsmi caur Svēto Garu.
Šie paraugi ir redzami arī šodien atjaunotajā Jēzus Kristus Baznīcā. Baznīcas Prezidents var paziņot vai izskaidrot mācību, balstoties uz atklāsmi, ko ir saņēmis (skat., piemēram, M&D 138). Doktrīnas izskaidrojums var nākt arī caur apvienotu Augstākā Prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma padomi (skat., piemēram, Oficiālā Deklarācija — 2). Jautājumu apspriešana šādā padomē bieži ietver standarta Svēto Rakstu darbu, Baznīcas vadītāju mācību un tā, kas ir darīts agrāk līdzīgās situācijās, caurskatīšanu. Taču mērķis, tāpat kā Jaunās Derības laikā, galu galā nav tikai vienprātība padomes locekļu starpā, bet atklāsme no Dieva. Tas ir process, kas ietver sevī gan domāšanu un spriešanu, gan ticību, lai saņemtu Tā Kunga prātu un gribu.4
Tajā pat laikā jāatceras, ka ne katrs vēstījums, ko teicis kāds Baznīcas vadītājs, esošais vai bijušais, ne vienmēr satur doktrīnu. Baznīcā parasti saprot, ka vēstījums, ko izteicis kāds vadītājs kādā situācijā, ir personīgs, lai arī rūpīgi apdomāts, viedoklis, kas nav oficiāls vai saistošs visai Baznīcai. Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka „pravietis ir pravietis tikai tad, kad viņš rīkojas kā pravietis”.5 Iepriekš citētais Prezidents Klārks atzīmēja:
„Šo domu paskaidro kāds vienkāršs stāsts, ko man pastāstīja tēvs, kad biju mazs zēns. Es nezinu ar kādām pilnvarām, bet tas raksturo šo lietu. Viņa stāsts bija par to, ka satraukuma brīdī [Džonstona] armijas tuvošanās dēļ brālis Brigams rīta sapulces laikā teica ļaudīm izaicinājuma pilnu runu par tuvojošos armiju un paziņoja savu nodomu pretoties un aizdzīt viņus atpakaļ. Pēcpusdienas sapulcē viņš piecēlās un teica, ka Brigams Jangs runāja no rīta, bet ka tagad runās Tas Kungs. Tad viņš teica uzrunu, kuras vēstījums bija pretstatā no rīta teiktajam. …
… Baznīca zinās ar Svētā Gara liecību, dotu Baznīcas locekļiem, vai brāļi, kuri izsaka savus uzskatus, ir „Svētā Gara iedvesmoti”; un galu galā šīs zināšanas tiks atklātas”.6
Pravietis Džozefs Smits apstiprināja Glābēja galveno lomu mūsu mācībā ar vienu svarīgu teikumu: „Mūsu reliģijas fundamentālie principi par Jēzu Kristu ir apustuļu un praviešu liecības, ka Viņš mira, tika apglabāts un augšāmcēlās trešajā dienā, un uzkāpa debesīs; un visas pārējās lietas, kas attiecas uz mūsu ticību, ir pakārtotas tam”.7 Džozefa Smita liecība par Jēzu — Viņš dzīvo, „jo [viņš redzēja] Viņu, patiesi pie Dieva labās rokas; un [viņš] dzirdēja balsi liecinām, ka Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais Dēls” (M&D 76:23; skat. arī 22. p.). Es iesaku visiem, kas dzird vai lasa šo vēstījumu, ar lūgšanu un Svēto Rakstu studēšanu censties iegūt tādu pat liecību par Jēzus Kristus dievišķo raksturu, Viņa veikto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos. Pieņemiet Viņa mācību, nožēlojot grēkus, tiekot kristīti, saņemot Svētā Gara dāvanu un tad visu turpmāko dzīvi sekojot Jēzus Kristus evaņģēlija likumiem un derībām.
Tā kā tuvojas Lieldienas, es vēlos izteikt savu liecību, ka Jēzus Kristus no Nācaretes bija un ir Dieva Dēls, tas pats Mesija, par kuru pravietoja senie pravieši. Viņš ir Kristus, kas cieta Ģetzemanē, nomira pie krusta, tika apglabāts un kas tik tiešām trešajā dienā augšāmcēlās. Viņš ir augšāmceltais Kungs, caur kuru mēs visi tiksim augšāmcelti un caur kuru visi, kas gribēs, tiks atpestīti un paaugstināti Viņa Debesu valstībā. Šī ir mūsu mācība, kas apstiprina visas iepriekšējās liecības par Jēzu Kristu, un tā ir vēlreiz paziņota mūsdienās. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.