„Esi stiprs un drošsirdīgs”

Prezidents Tomass S. Monsons

Būsim visi drosmīgi, lai pretotos vairuma uzskatiem un pastāvētu par principu.

Mani dārgie brāļi, cik labi ir atkal būt ar jums. Es lūdzu debesu palīdzību, atsaucoties uz iespēju uzrunāt jūs.

Ārpus šī Konferenču centra vēl vairāki tūkstoši cilvēku ir sapulcējušies sanāksmju namos un citās vietās — lielākajā pasaules daļā. Mūs visus vieno kopēja saikne, — mums ir uzticēts nest Dieva priesterību.

Mēs esam šeit, uz Zemes, ievērojamā vēstures laika posmā. Mūsu iespējas ir gandrīz neierobežotas, un tomēr mēs saskaramies arī ar daudziem izaicinājumiem, no kuriem daži ir unikāli — tieši mūsu laikam.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur morālās vērtības lielā mērā ir nosviestas malā, kur grēks kliedzošā veidā ir izstādīts apskatei un kur mūs ieskauj kārdinājumi — noklīst no taisnās un šaurās takas. Mēs saskaramies ar pastāvīgu spiedienu un viltīgām ietekmēm, kas grauj visu piedienīgo un cenšas aizstāt ar pasaulīgās sabiedrības aprobežotajām filozofijām un paradumiem.

Šo un citu izaicinājumu dēļ mūsu priekšā pastāvīgi ir lēmumi, kas var noteikt mūsu likteni. Lai mēs spētu pieņemt pareizus lēmumus, ir nepieciešama drosme — drosme pateikt „nē”, kad tas būtu jādara, drosme pateikt „jā”, kad tas ir atbilstoši, drosme darīt pareizo tāpēc, ka tas ir pareizi.

Tā kā šodienas sabiedrība strauji virzās prom no vērtībām un principiem, kurus mums ir devis Tas Kungs, mēs gandrīz neizbēgami tiksim aicināti aizstāvēt to, kam ticam. Vai mums būs tam drosme?

Prezidents Dž. Rūbens Klārks, jaun., kurš daudzus gadus bija Augstākā prezidija loceklis, teica: „Nav apslēpti tādi gadījumi, kad, tā sauktie, ticīgie … ir jutuši, ka, pilnībā apstiprinot savu ticību, viņi varētu izsaukt uz sevi savu neticīgo kolēģu izsmieklu, tādēļ viņiem ir vai nu jāizmaina sava ticība, vai jāattaisnojas par to, vai postoši jāsamudžina tā, vai pat jāizliekas to atmetam. Šādi cilvēki ir liekuļi.”¹ Neviens no mums nevēlētos šādu apzīmējumu, un tomēr, vai mēs nevilcināmies dažās situācijās paziņot savu ticību?

Mēs varam palīdzēt sev nostiprināt vēlmi darīt pareizo, ja apmeklēsim vietas un piedalīsimies aktivitātēs, kur mūsu domas tiek ietekmētas uz labu un kur Tā Kunga Gars var būt apmierināts.

Es atceros, ka pirms kāda laika lasīju padomu, ko tēvs deva savam dēlam, kad viņš devās prom uz skolu: „Ja tu jebkad atskārsti, ka esi tur, kur tev nevajadzētu būt, ej prom!” Es dodu katram no jums šo pašu padomu: „Ja tu jebkad atskārsti, ka esi tur, kur tev nevajadzētu būt, ej prom!”

Aicinājums — būt drosmīgiem pastāvīgi — attiecas uz katru no mums. Drosme ir nepieciešama katru mūsu dzīves dienu — ne tikai nozīmīgos dzīves notikumos, bet vēl biežāk tad, kad mēs pieņemam lēmumus vai atsaucamies uz apkārtējiem apstākļiem. Skotu dzejnieks un romānu rakstnieks Roberts Lūiss Stīvensons teica: „Drosmei katru dienu ir tikai daži liecinieki. Taču jūsu drosme nav mazāk cēla tāpēc, ka jums netiek sistas bungas un pūļi neskandina jūsu vārdu.”²

Drosme ir sastopama dažādos veidos. Kristiešu autors Čārlzs Svindols rakstīja: „Drosme neaprobežojas tikai ar kaujas lauku … vai ar drošsirdīgu zagļa notveršanu savās mājās. Īstie drosmes pārbaudījumi ir daudz neuzkrītošāki. Tie ir iekšējie pārbaudījumi, kā palikšana uzticīgam, kad neviens neskatās, … kā pastāvēšana vienatnē, kad jūs esat pārprasts.”³ Es vēl piebilstu, ka šī iekšējā drosme ietver arī pareizu rīcību, lai arī mēs varētu būt nobijušies, savu uzskatu aizstāvēšanu, riskējot būt izsmietiem, un savu uzskatu saglabāšanu, saskaroties pat ar draugu vai sociālā statusa zaudēšanas draudiem. Tam, kurš nelokāmi pastāv par pareizo, ir jāriskē dažreiz kļūt neatzītam vai nepopulāram.

Dienējot ASV jūras spēkos 2. pasaules kara laikā, es uzzināju par drosmīgu rīcību, varonīgiem gadījumiem un drosmes piemēriem. Viens tāds, ko es nekad neaizmirsīšu, bija 18-gadīga jūrnieka neuzkrītošā drosme, kurš nebija no mūsu ticības un kurš nebija pārāk lepns, lai lūgtu Dievu. Starp 250 citiem vīriešiem savā rotā, viņš bija vienīgais, kurš katru vakaru nometās ceļos pie savas gultas, dažreiz atskanot huligānu dzēlībām un neticīgo zobgalībām. Ar noliektu galvu viņš lūdza Dievu. Viņš nekad nešaubījās. Viņš nekad nevilcinājās. Viņam bija drosme.

Nesen es klausījos kāda piemērā, kuram, kā šķita, bez šaubām trūka šīs iekšējās drosmes. Kāda draudzene man pastāstīja par garīgu un ticību stiprinošu Svētā Vakarēdiena sanāksmi, ko viņa un viņas vīrs bija apmeklējuši savā bīskapijā. Kāds jauns vīrietis, kam bija priestera amats Ārona priesterībā, aizskāra visu draudzes locekļu sirdis, runājot par evaņģēlija patiesībām un prieku, kas gūstams no baušļu turēšanas. Viņš sniedza dedzīgu, aizkustinošu liecību, stāvēdams pie kanceles un izskatīdamies tīrs un kārtīgs savā baltajā kreklā un kaklasaitē.

Vēlāk, tajā pašā dienā, kad šī sieviete un viņas vīrs brauca automašīnā pa savu apkaimi, viņi redzēja šo pašu jauno vīrieti, kurš tikai pirms dažām stundām bija viņus ļoti iedvesmojis. Tomēr tagad viņš par sevi radīja pavisam citu priekšstatu, ejot pa ietvi, ģērbies netīrās drēbēs un smēķējot cigareti. Mana draudzene un viņas vīrs bija ne tikai stipri vīlušies un apbēdināti, bet arī apmulsuši par to, kā viņš šķietami tik pārliecinoši varēja būt par vienu cilvēku Svētā Vakarēdiena sanāksmē un tad tik ātri būt par pavisam citu cilvēku.

Brāļi, vai jūs esat tas pats cilvēks, lai kur jūs būtu un lai ko jūs darītu, — tāds cilvēks, kādu jūs vēlas redzēt mūsu Debesu Tēvs un kādam jums, kā jūs zināt, vajadzētu būt?

Intervijā, kas tika publicēta kādā valsts mēroga žurnālā, labi pazīstamam amerikāņu Nacionālās koledžu atlētu asociācijas basketbola spēlētājam Džabari Pārkeram, baznīcas loceklim, pajautāja dalīties labākajā padomā, ko viņš bija saņēmis no sava tēva. Džabari atbildēja: „[Mans tēvs] teica: „Vienkārši esi tas pats cilvēks tumsā, kāds esi gaismā.””⁴ Brāļi, tas ir svarīgs padoms mums visiem.

Mūsu Svētie Raksti ir pilni ar piemēriem par tādu drosmes veidu, kas mums šodien katram ir vajadzīgs. Pravietis Daniēls nodemonstrēja lielu drosmi, paliekot pie tā, ko viņš zināja esam pareizu, un nodemonstrējot drosmi lūgt Dievu, lai arī viņam draudēja nāve, ja viņš tā darītu.⁵

Drosme raksturoja Abinadija dzīvi, ko parādīja viņa gatavība ziedot savu dzīvību tā vietā, lai noliegtu patiesību.⁶

Kuru gan neiedvesmo 2000 jauno Helamana dēlu dzīve, kuri mācīja un nodemonstrēja nepieciešamību būt drosmīgam, lai sekotu vecāku mācībām un būtu šķīsti un tīri?⁷

Iespējams, katrs no šiem Svēto Rakstu stāstiem vainagojas ar Moronija piemēru, kuram bija drosme — neatkāpties no taisnīguma līdz galam.⁸

Visas savas dzīves laikā pravietis Džozefs Smits sniedza neskaitāmus drosmes piemērus. Viens no visdramatiskākajiem notika tad, kad viņš un citi brāļi bija saķēdēti kopā, — iedomājieties, saķēdēti kopā, — un turēti nepabeigtā būdā, blakus tiesas mājai Ričmondā, Misūri štatā. Pārlijs P. Prets, kurš bija viens no gūstekņiem, aprakstīja vienu konkrētu nakti: „Mēs gulējām, it kā būtu aizmiguši, līdz pagāja pusnakts, un mūsu ausis un sirdis visu laiku tika sāpinātas, stundām ilgi klausoties sargu neķītrajās zobgalībās, šausmīgajos lāstos, briesmīgajos zaimos un derdzīgajā valodā.”

Elders Prets turpināja:

„Es klausījos, līdz sajutu tādu riebumu, biju tik satriekts un šausmināts un tik piepildīts ar sašutuma pilnu vēlmi pēc taisnīguma, ka tik tikko spēju atturēties, lai pieceltos kājās un norātu sargus; taču es neko nebiju teicis Džozefam vai kādam citam, lai arī gulēju viņam blakus un zināju, ka viņš ir nomodā. Pēkšņi viņš piecēlās kājās un pērkona balsī jeb līdzīgi rēcošam lauvam runāja un teica, cik varu atcerēties, šādus vārdus:

„KLUSU. … Jēzus Kristus Vārdā es norāju jūs un pavēlu būt klusiem; es nedzīvošu nevienu mirkli, lai klausītos šādās runās. Izbeidziet šādas runas, vai jūs vai es miršu ŠAJĀ ACUMIRKLĪ!”

Džozefs „stalti stāvēja briesmīgā varenībā”, kā to raksturoja elders Prets. Viņš bija saķēdēts, bez ieroča un tomēr mierīgs, un cienīgs. Viņš paskatījās lejā uz drebošajiem sargiem, kuri sarāvās stūrī vai zemojās pie viņa kājām. Šie, šķietami nelabojamie, vīri lūdzās viņa piedošanu un palika klusi.⁹

Ne katra drosmīga rīcība sniedz šādus iespaidīgus vai tūlītējus rezultātus, un tomēr katra drosmīga rīcība sniedz dvēseles mieru un zināšanas, ka taisnība un patiesība ir tikušas aizstāvētas.

Cilvēkam nav iespējams būt taisnīgam, ja viņa saknes tiek laistas populāru viedokļu un atzinīga novērtējuma plūstošajās smiltīs. Lai mēs varētu cieši un stingri turēties pie tā, kas, pēc mūsu saprašanas, ir patiess, mums ir nepieciešama Daniēla, Abinadija, Moronija vai Džozefa Smita drosme. Viņiem bija drosme darīt nevis to, kas būtu bijis viegli, bet to, kas bija pareizi.

Mēs visi saskarsimies ar bailēm, pieredzēsim izsmieklu un sastapsimies ar pretestību. Būsim visi drosmīgi, lai pretotos vairuma uzskatiem un pastāvētu par principu. Drosme, nevis kompromiss sniedz Dieva apstiprinošo smaidu. Drosme kļūst par dzīvu un pievilcīgu tikumu, kad tā tiek uzskatīta ne vien par gatavību mirt kā vīram, bet arī par apņemšanos dzīvot cienīgi. Virzoties uz priekšu un cenšoties dzīvot tā, kā pieklājas, mēs noteikti saņemsim palīdzību no Tā Kunga un varēsim rast mierinājumu Viņa vārdos. Man ļoti patīk Viņa solījums, kas rakstīts Jozuas grāmatā:

„Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. …

… Esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.”¹⁰

Mani dārgie brāļi, kaut mēs ar savas pārliecības drosmi varētu paziņot kopā ar apustuli Pāvilu: „Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ.”¹¹ Un tad ar to pašu drosmi sekosim Pāvila padomam: „Topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā.”¹²

Katastrofiski konflikti nāk un iet, taču karš, kas tiek vests par cilvēku dvēselēm, turpinās bez mitēšanās. Līdzīgi taures skaņām nāk Tā Kunga vārds pie jums, manis un priesterības nesējiem it visur: „Tādēļ lai katrs vīrs tagad mācās savu pienākumu un darbojas savā amatā, kurā viņš ir nozīmēts, ar visu uzcītību.”¹³ Tad mēs būsim, kā apustulis Pēteris paziņoja, pat „ķēnišķīgi priesteri”,¹⁴ vienoti nolūkā un apdāvināti ar spēku no debesu augstumiem.¹⁵

Lai katrs dodas prom no šejienes šovakar ar apņēmību un drosmi pateikt, kopā ar Ījabu no senatnes: „Tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa, … es nenoliegšu pats sev savu nevainību.”¹⁶ Lai tas tā varētu būt, tā ir mana pazemīgā lūgšana Jēzus Kristus, mūsu Kunga, Vārdā, āmen.