Būt pateicīgam jebkuros apstākļos

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs

Otrais padomnieks Augstākajā prezidijā

Vai mums nav iemesls būt piepildītiem ar pateicību, neatkarīgi no apstākļiem, kādos mēs atrodamies?

Laika gaitā man ir bijusi svēta iespēja satikties ar daudziem cilvēkiem, kuru bēdas ir aizskārušas viņus līdz dvēseles dziļumiem. Šajos brīžos es klausījos savos mīļotajos brāļos un māsās un bēdājos kopā ar viņiem par viņu nastām. Es esmu domājis, ko viņiem teikt, un man sagādāja grūtības atrast vārdus, ar kuriem viņus mierināt un atbalstīt viņu pārbaudījumos.

Bieži iemesls viņu bēdām ir kaut kas, kas, viņuprāt, ir beigas. Daži piedzīvo dārgu attiecību beigas, piemēram, mīļotā cilvēka nāvi vai atsvešināšanos no kāda ģimenes locekļa. Daži jūt, ka piedzīvo cerības beigas — cerību reiz apprecēties vai laist pasaulē bērnus, vai cerību pārvarēt slimību. Citi varētu piedzīvot savas ticības beigas, kad mulsinošas un pretrunīgas balsis šajā pasaulē vilina viņus apšaubīt vai pat pamest to, kas, pēc viņu zināšanām, bija patiess.

Agrāk vai vēlāk, es ticu, ka ikviens no mums piedzīvo brīžus, kad liekas, ka visa mūsu pasaule sabrūk, liekot mums justies vientuļiem, neapmierinātiem un bezspēcīgiem.

Tas var notikt ar katru no mums. Neviens no tā nav pasargāts.

Mēs varam būt pateicīgi

Katra cilvēka situācija ir atšķirīga, un katra cilvēka dzīves apstākļi ir unikāli. Tomēr es uzzināju, ka ir kaut kas tāds, kas varētu remdināt ciešanas, kas varētu ienākt mūsu dzīvē. Ir kaut kas, ko mēs varam izdarīt, lai padarītu dzīvi patīkamāku, priecīgāku vai pat krāšņāku.

Mēs varam būt pateicīgi

Tas varētu izklausīties pretrunā ar pasaules gudrību — ieteikt tam, kas ir bēdu nomākts, pateikties Dievam. Bet tie, kas atmet savu sarūgtinājumu un tā vietā izvēlas pateicību, var atrast dziedināšanu, mieru un sapratni.

Kā Kristus mācekļiem, mums ir pavēlēts „pateikties Tam Kungam, [mūsu] Dievam, visās lietās”¹, „[teikt] To Kungu ar slavas dziesmām”², un „lai [mūsu] sirds ir pilna ar pateicību Dievam”.³

Kāpēc Dievs mums pavēlēja būt pateicīgiem?

Visas Viņa pavēles tiek dotas, lai padarītu mums pieejamas svētības. Baušļi ir iespēja izmantot mūsu izvēles brīvību un saņemt svētības. Mūsu mīlošais Debesu Tēvs zina, ka izvēle — attīstīt pateicības garu — sniegs mums patiesu prieku un lielu laimi.

Būt pateicīgam par konkrētām lietām

Taču kāds varētu teikt: „Par ko gan man būtu jāpasakās, ja mana pasaule brūk?”

Iespējams, koncentrēšanās uz to, par ko mēs esam pateicīgi, ir nepareiza pieeja. Ir grūti attīstīt pateicības garu, ja mūsu pateicība ir proporcionāla tikai to svētību skaitam, kuras mēs varam saskaitīt. Taisnība — ir svarīgi bieži „[atcerēties], cik daudz [mums] dāvāts”, — un katrs, kas ir to mēģinājis darīt, zina, ka mums ir daudz dāvāts, — bet es neticu, ka Tas Kungs sagaida, lai mēs būtu mazāk pateicīgi pārbaudījumu brīžos nekā pārpilnības un bezrūpības brīžos. Patiesībā, daudzi Svēto Rakstu panti nerunā par pateicību par konkrētām lietām, bet drīzāk norāda uz vispārēju pateicības garu jeb attieksmi.

Ir viegli būt pateicīgam par konkrētām lietām, kad dzīve rit pēc mūsu prāta. Bet kā ir ar tām reizēm, kad tas, ko mēs vēlamies, šķiet, nav sasniedzams?

Vai es varu ieteikt, lai mēs pateicību uztvertu kā dabisku nostāju, dzīvesveidu, kas nav atkarīgs no mūsu pašreizējās situācijas? Citiem vārdiem sakot, es iesaku, nevis būt „pateicīgam par konkrētām lietām”, bet būt „pateicīgam jebkuros apstākļos”, — lai arī kādi tie būtu.

Ir kāds sens stāsts par viesmīli, kurš jautāja klientam, vai viņam patika ēdiens. Viesis atbildēja, ka viss bija labi, bet būtu bijis labāk, ja viņi pasniegtu vairāk maizes. Nākamajā dienā, kad viesis atgriezās, viesmīlis divkāršoja maizes porciju un divu maizes šķēļu vietā pasniedza viņam četras maizes šķēles, bet viesis vēl joprojām nebija laimīgs. Nākamajā dienā viesmīlis divkāršoja maizes porciju vēlreiz, bet bez panākumiem.

Ceturtajā dienā viesmīlis patiešām bija apņēmības pilns padarīt viesi laimīgu. Un tā viņš paņēma deviņas pēdas (3 m) garu maizes klaipu, pārgrieza to uz pusēm un ar smaidu uz lūpām pasniedza to klientam. Viesmīlis ar nepacietību gaidīja viesa reakciju.

Pēc maltītes viesis paskatījās uz viesmīli un teica: „Labi kā vienmēr. Bet es skatos, ka jūs esat atgriezušies pie divām maizes šķēlēm.”

Būt pateicīgam jebkuros apstākļos

Mani dārgie brāļi un māsas, mums ir jāizvēlas. Mēs varam izvēlēties ierobežot savu pateicību, par pamatu ņemot tās svētības, kas, mūsuprāt, mums trūkst. Vai arī mēs varam izvēlēties būt kā Nefijs, kurš vienmēr bija pateicīgs, neatkarīgi no apstākļiem. Kad viņa brāļi viņu sasēja uz kuģa, — kuru viņš bija uzbūvējis, lai aizvestu tos uz apsolīto zemi, — viņa potītes un plaukstu locītavas bija tik ļoti nobrāztas, ka „tās bija ļoti satūkušas”, un nikna vētra draudēja aprīt viņu jūras dzelmēs. „Tomēr,” teica Nefijs, „es paļāvos uz savu Dievu, un es slavēju To visu dienu; un es nekurnēju pret To Kungu savu ciešanu dēļ.”⁴

Mēs varam izvēlēties būt kā Ījabs, kuram, kā šķita, bija viss, bet tad viņš visu pazaudēja. Tomēr Ījabs atbildēja, sakot: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu … Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!”⁵

Mēs varam izvēlēties būt kā mormoņu pionieri, kuri uzturēja pateicības garu savā lēnajā un mokošajā ceļojumā uz lielo Sālsezeru, dziedot, dejojot un līksmojot par Dieva labestību.⁶ Daudziem no mums būtu dabiska tieksme kļūt nedraudzīgiem, žēloties un pārdzīvot par grūto ceļojumu.

Mēs varam izvēlēties būt kā pravietis Džozefs Smits, kurš, būdams ieslodzīts nožēlojamos apstākļos Libertī cietumā, uzrakstīja šos iedvesmojošos vārdus: „Tādēļ, dārgi mīļotie brāļi, darīsim priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad lai mēs varētu stāvēt mierīgi, ar pilnīgu pārliecību, lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts.”⁷

Mēs varam izvēlēties būt pateicīgi, neskatoties ne uz ko.

Šāda veida pateicība var pastāvēt neatkarīgi no tā, kas notiek mums apkārt. Tā ir pārāka par vilšanos, mazdūšību un izmisumu. Tā uzzied vienlīdz skaisti gan skarbos, gan patīkamos apstākļos.

Kad mēs pateicamies Dievam, neatkarīgi no tā, kādi ir mūsu apstākļi, mēs varam piedzīvot maigu mieru, cīnoties ar pārbaudījumiem. Pat bēdās mēs varam būt līksmi un slavēt Dievu. Sāpēs mēs varam līksmot Kristus veiktās Izpirkšanas dēļ. Dziļākajās bēdās mēs varam piedzīvot debesu mierinājumu un mieru.

Dažreiz mēs domājam, ka būt pateicīgam ir tas, ko mēs darām pēc tam, kad mūsu problēmas ir atrisinātas, bet cik gan tas ir tuvredzīgi. Cik gan daudz mēs palaižam garām savā dzīvē, kad, pirms pateikties Dievam, mēs gaidām, kad piepildīsies mūsu vēlēšanās, tā vietā, lai pateiktos Dievam par to, kas mums jau ir tagad!

Būt pateicīgam ciešanu laikā nenozīmē, ka mēs esam apmierināti ar saviem apstākļiem. Tas nozīmē, ka ar ticības acīm mēs lūkojamies pāri šīs dienas izaicinājumiem.

Tā nav tāda pateicība, kas tiek izteikta vārdos, bet tā ir pateicība, kas nāk no dvēseles dziļumiem. Tā ir pateicība, kas dziedina sirdi un paplašina prātu.

Pateicība kā ticības rīcība

Pateicība jebkuros apstākļos ir rīcība, ko nosaka ticība Dievam. Tā prasa no mums uzticēties Dievam un cerēt uz to, kas nav redzams, bet kas ir patiess.⁸ Esot pateicīgi, mēs sekojam mūsu mīļotā Glābēja piemēram, Kurš teica: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek.”⁹

Patiesa pateicība ir cerības un liecības izpausme. Tā nāk no apliecinājuma, ka mēs ne vienmēr saprotam dzīves pārbaudījumus, bet paļaujamies uz to, ka reiz mēs tos sapratīsim.

Jebkuros apstākļos mūsu pateicības sajūtas tiek stiprinātas ar daudzām svētām patiesībām, kuras mēs zinām: ka mūsu Debesu Tēvs ir devis Saviem bērniem dižo laimes ieceri; ka caur Viņa Dēla, Jēzus Kristus, Izpirkšanu mēs varam dzīvot mūžīgi ar saviem mīļotajiem; ka beigās mums būs brīnišķīgs, pilnīgs un nemirstīgs ķermenis, kas nebūs nomākts ar slimībām vai nespēju un ka mūsu bēdu un zaudējumu asaras tiks aizstātas ar laimes pārpilnību un prieku, „pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu”.¹⁰

Droši vien šāda veida liecība pārveidoja Glābēja apustuļus no baiļu pilniem un šaubu māktiem cilvēkiem par bezbailīgiem un priecīgiem Skolotāja vēstniekiem. Pēc tam, kad Viņš tika sists krustā, Viņa mācekļi tika izmisuma un bēdu pārņemti, nespējīgi saprast, kas tikko bija noticis. Taču viens notikums to visu mainīja. Viņu Kungs parādījās viņiem un paziņoja: „Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu.”¹¹

Kad apustuļi atpazina augšāmcēlušos Kristu, — kad viņi pieredzēja brīnišķīgo sava Glābēja augšāmcelšanos, — viņi kļuva par citiem cilvēkiem. Nekas nevarēja viņus atturēt no savas misijas izpildīšanas. Viņi pieņēma ar drosmi un apņēmību mokas, pazemojumus un pat nāvi, ar ko viņiem bija jāsaskaras savas liecības dēļ.¹² Viņi netika atturēti no Tā Kunga slavēšanas un kalpošanas Viņam. Viņi izmainīja cilvēku dzīves itin visur. Viņi izmainīja pasauli.

Jums nav nepieciešams redzēt Glābēju kā apustuļiem, lai pieredzētu tādu pašu pārvērtību. Jūsu liecība par Kristu, kas nāk no Svētā Gara, var palīdzēt jums lūkoties pāri neiepriecinošajām beigām mirstībā un saskatīt gaišo nākotni, ko ir sagatavojis pasaules Pestītājs.

Mēs neesam radīti beigām

Zinot par mūsu mūžīgo likteni, vai tas ir kāds brīnums, ka ik reizi, kad mēs saskaramies ar dzīves rūgtajām beigām, tās mums šķiet nepieņemamas? Šķiet, ka mūsos ir kaut kas, kas pretojas beigām.

Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka mēs esam radīti no mūžīga materiāla. Mēs esam mūžīgas būtnes, Visuvarenā Dieva bērni, Kura vārds ir Bezgalīgais¹³ un Kurš apsola neskaitāmas mūžīgās svētības. Beigas nav mūsu liktenis.

Jo vairāk mēs uzzinām par Jēzus Kristus evaņģēliju, jo vairāk mēs saprotam, ka beigas šeit, mirstībā, nepavisam nav beigas. Tie ir tikai pārtraukumi — īslaicīgas pauzes, kuras kādu dienu liksies niecīgas salīdzinājumā ar mūžīgo prieku, kas sagaida uzticīgos.

Es esmu ļoti pateicīgs savam Debesu Tēvam, ka Viņa iecerē nav īstu beigu — tikai mūžīgi sākumi.

Tie, kas pieņem visu ar pateicību, tiks darīti godības pilni

Brāļi un māsas, vai mums nav iemesls būt piepildītiem ar pateicību, neatkarīgi no apstākļiem, kādos mēs atrodamies?

Vai mums ir vajadzīgs lielāks iemesls tam, lai mūsu „sirds [būtu] pilna ar pateicību Dievam”?¹⁴

„Tādēļ vai mums nav liels iemesls priecāties?”¹⁵

Mēs esam ļoti svētīti, ja atpazīstam Dieva ietekmi savā brīnišķīgajā dzīvē. Pateicība mūsu Tēvam debesīs paplašina mūsu uztveri un sniedz mums skaidrāku sapratni. Tā iedvesmo pazemībai un veicina iejūtību pret mūsu līdzcilvēkiem un visām Dieva radībām. Pateicība ir visu Kristum piemītošo īpašību nepieciešamā sastāvdaļa! Pateicīga sirds ir visu tikumu māte.¹⁶

Tas Kungs mums ir apsolījis, ka „[tie, kas] pieņem visu ar pateicību, tiks darīti godības pilni; un šīs zemes lietas tiks piemestas [viņiem], … pat simtkārt vairāk.”¹⁷

„[Dzīvosim] ik dienas pateicoties”,¹⁸ — jo īpaši, šķietami neizskaidrojamu beigu brīžos, kas ir daļa no mirstības. Ļausim mūsu dvēselei tikt piepildītai ar pateicību pret mūsu žēlsirdīgo Debesu Tēvu. Es ceru, ka mēs nemitīgi izteiksim savu pateicību gan vārdos, gan darbos mūsu Tēvam debesīs un Viņa mīļotajam Dēlam, Jēzum Kristum. Par to es lūdzu un atstāju jums savu liecību un svētību mūsu Skolotāja, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.