Dzīvot uzticīgi ticībai

Elders Viljams R. Vokers

no Septiņdesmitajiem

Mēs visi varam saņemt lielas svētības, ja zināsim stāstus par ticību un ziedošanos, kas noveda mūsu senčus pie pievienošanās Tā Kunga baznīcai.

Man ļoti patīk Baznīcas vēsture. Iespējams, līdzīgi kā daudziem no jums, mana ticība aug, kad mācos par mūsu senču vienreizējo ziedošanos — par tiem, kuri pieņēma evaņģēliju un dzīvoja uzticīgi ticībai.

Pirms mēneša 12 000 jauniešu no Gilbertas Arizonas tempļa apgabala svinēja sava jaunā tempļa pabeigšanu, sniedzot iedvesmojošu priekšnesumu, šādi parādot savu apņemšanos dzīvot taisnīgi. Svinību tēma bija „Dzīvot uzticīgi ticībai”.

Tā, kā to izdarīja uzticīgie Arizonas jaunieši, arī katram pēdējo dienu svētajam vajadzētu apņemties „dzīvot uzticīgi ticībai”.

Kādas garīgās dziesmas vārdos ir teikts: „Tai ticībai, kura vecākiem dārga ir” („Uzticīgi ticībai”, Garīgās dziesmas, nr. 161).

Mēs varētu papildināt: „Tai ticībai, kura vecvecākiem dārga ir.”

Es domāju par to, vai katrs no šiem entuziasma pilnajiem Arizonas jauniešiem zina savas baznīcas vēsturi, — vai viņi zina, kā viņu ģimene kļuva par baznīcas locekļiem. Tas būtu brīnišķīgi, ja katrs baznīcas loceklis zinātu savu senču pievēršanās stāstus.

Neatkarīgi no tā, vai jūs esat vai neesat pionieru pēcteči, mormoņu pionieru ticības un ziedošanās mantojums ir arī jūsu mantojums. Tas ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas cēlais mantojums.

Viena no brīnišķīgākajām nodaļām baznīcas vēsturē ir tā, kad Vilfords Vudrafs, Tā Kunga apustulis, 1840. gadā viscaur Lielbritānijā sludināja evaņģēliju — tikai desmit gadus pēc baznīcas dibināšanas.

Vilfords Vudrafs un citi apustuļi savu darbu izvērsa Anglijas Liverpūles un Prestonas reģionos, kam bija ievērojami panākumi. Elders Vudrafs, kurš vēlāk kļuva par baznīcas prezidentu, bieži lūdza Dievu, lai Viņš vadītu viņu šajā svarīgajā darbā. Pateicoties lūgšanām, viņš saņēma atklāsmi, ka viņam ir jāiet sludināt evaņģēlijs citā vietā.

Prezidents Monsons mums ir mācījis, ka tad, kad mēs no debesīm saņemam atklāsmi kaut ko darīt, mums tas ir jādara tūlīt, nevilcinoties. Tieši to darīja Vilfords Vudrafs. Ar skaidru vadību no Gara — „iet uz dienvidiem” — elders Vudrafs nekavējās un devās ceļā uz Anglijas daļu, ko sauc par Herefordšīru, — zemkopības apgabalu Anglijas dienvidrietumos. Šeit viņš satika veiksmīgu lauksaimnieku, vārdā Džons Benbovs, un tika uzņemts „ar prieku un pateicību” (Vilfords Vudrafs, skat. Metiass F. Kaulijs, Wilford Woodruff: History of His Life and Labors as Recorded in His Daily Journals [1909], 117).

600 cilvēku grupa, kas sevi sauca par „Apvienotajiem brāļiem”, bija „lūguši Dievu pēc gaismas un patiesības” (Vilfords Vudrafs, skat. Teachings of Presidents of the Church: Wilford Woodruff [2004], 91). Tas Kungs sūtīja Vilfordu Vudrafu kā atbildi uz viņu lūgšanām.

Eldera Vudrafa mācīšana nekavējoties nesa augļus, un daudzi tika kristīti. Herefordšīrā viņam pievienojās Brigams Jangs un Vilards Ričardss, un visi trīs apustuļi guva ievērojamus panākumus.

Tikai dažu mēnešu laikā viņi izveidoja 33 draudzes 541 baznīcas loceklim, kas bija pievienojušies baznīcai. Viņu apbrīnojamais darbs turpinājās, un beigās gandrīz visi „Apvienoto brāļu” biedri bija kristīti Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.

Mana vecvecvecmamma Hanna Marija Īglsa Herisa bija viena no pirmajiem cilvēkiem, kas uzklausīja Vilfordu Vudrafu. Viņa pateica savam vīram, Robertam Herisam, jaunākajam, ka viņa bija dzirdējusi Dieva vārdu un vēlas kristīties. Roberts nebija priecīgs par sievas teikto. Viņš viņai teica, ka pavadīs viņu uz nākamo mormoņu misionāra sprediķi, lai varētu atspēkot viņa mācības.

Sēžot sanāksmes priekšējās rindās, pilnam apņēmības netikt ietekmētam un, iespējams, uzdot sludinātājam kādu āķīgu jautājumu, Robertu nekavējoties aizskāra Gars, kā tas bija noticis arī ar viņa sievu. Viņš zināja, ka Atjaunošanas vēstījums bija patiess, un viņš un viņa sieva tika kristīti.

Viņu ticības un ziedošanās stāsts ir līdzīgs tūkstošiem citu cilvēku stāstiem: dzirdot evaņģēlija vēstījumu, viņi zināja, ka tas bija patiess!

Kā ir teicis Tas Kungs: „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas man seko” (Jāņa ev. 10:27).

Dzirdējuši Gana basi, viņi ziedoja savas dzīves evaņģēlijam un sekošanai Tā Kunga pravieša norādījumiem. Atsaucoties uz aicinājumu sapulcēties Ciānā, viņi pameta savas mājas Anglijā, šķērsoja Atlantijas okeānu un pievienojās svētajiem Navū, Ilinoisas štatā.

Viņi ar visu sirdi pieņēma evaņģēliju. Paralēli centieniem iekārtoties jaunajā zemē, viņi piedalījās Navū tempļa celtniecībā, ziedojot desmito daļu sava darba laika, — katru 10. dienu palīdzot celt templi.

Viņu sirdis bija salauztas, uzzinot par viņu mīļotā pravieša, Džozefa Smita, un viņa brāļa Hairama nāvi. Taču viņi neapstājās! Viņi palika uzticīgi ticībai.

Kad svētie tika vajāti un padzīti no Navū, Roberts un Marija jutās īpaši svētīti, jo īsi pirms viņiem bija jāšķērso Misisipi upe un jādodas uz rietumiem, viņi bija templī saņēmuši savus endaumentus. Lai arī viņi nezināja, kas viņus sagaida nākotnē, viņi bija droši par savu ticību un savām liecībām.

Kopā ar sešiem bērniem viņi brida caur dubļiem, šķērsojot Aiovas štatu ceļā uz rietumiem. Misūri upes rietumu krastā viņu uzbūvēja pagaidu apmetni, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Ziemas mītne.

Šie drosmīgie pionieri gaidīja apustuliskās norādes tam, kā un kad viņiem būtu jāturpina ceļš uz rietumiem. Visu plāni tika mainīti, kad Brigams Jangs, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents, izsludināja aicinājumu vīriešiem brīvprātīgi pieteikties kalpot Savienoto Valstu armijā, kuri vēlāk kļuva pazīstami kā Mormoņu bataljons.

Roberts Heriss, jaunākais, bija viens no 500 mormoņu pionieru vīriem, kas atsaucās šim Brigama Janga aicinājumam. Viņš pieteicās, neskatoties uz to, ka viņam bija jāatstāj sieva, kas bija stāvoklī, un seši mazi bērni.

Kāpēc lai viņš un citi vīri to darītu?

Atbilde ir dota mana vecvecvectēva vārdos. Kad bataljons bija ceļā uz Santafē, vēstulē savai sievai viņš rakstīja: „Mana ticība ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk, [un, kad es domāju par to, ko Brigams Jangs mums teica], es tam ticu tā, it kā man to būtu teicis pats Diženais Dievs.”

Īsumā sakot, viņš zināja, ka klausās Dieva pravietī, kā to zināja arī citi vīri. Šī iemesla dēļ viņi to darīja! Viņi zināja, ka viņus vada Dieva pravietis.

Tajā pašā vēstulē viņš pauda savas maigās jūtas pret savu sievu un bērniem un pastāstīja par nepārtrauktajām lūgšanām, lai viņa un bērni tiktu svētīti.

Tālāk vēstulē viņš izteica šo spēcīgo paziņojumu: „Mēs nedrīkstam aizmirst tās lietas, ko tu un es dzirdējām un [pieredzējām] Tā Kunga templī.”

Kopā ar agrāk izteikto liecību, ka „mūs vada Dieva pravietis”, šīs divas svētās pamācības man ir kļuvušas kā Svētie Raksti.

Astoņpadsmit mēnešus pēc aiziešanas kopā ar bataljonu, Roberts Heriss atgriezās un atkal bija kopā ar savu mīļoto Mariju. Viņi palika patiesi un uzticīgi atjaunotajam evaņģēlijam visu savu dzīvi. Viņiem bija 15 bērni, no kuriem 13 nodzīvoja līdz brieduma gadiem. Mana vecāmāte Fenija Vokere no Reimondas, Albertas provinces, Kanādā bija viena no viņu 136 mazbērniem.

Vecāmāte Vokere lepojās ar to, ka viņas vectēvs bija dienējis Mormoņu bataljonā, un viņa vēlējās, lai visi viņas mazbērni to zinātu. Tagad, kad pats esmu vectēvs, es saprotu, kāpēc viņai tas bija tik svarīgi. Viņa vēlējās pievērst bērnu sirdis saviem tēviem. Viņa vēlējās, lai viņas mazbērni uzzinātu par viņu taisnīgo mantojumu, — jo viņa zināja, ka tas svētītu viņu dzīvi.

Jo vairāk mēs jūtamies saistīti ar mūsu taisnīgajiem senčiem, jo lielāka ir iespēja, ka mēs izdarīsim gudras un taisnīgas izvēles.

Un tā tas ir. Mēs visi varam saņemt lielas svētības, ja zināsim stāstus par ticību un ziedošanos, kas noveda mūsu senčus pie pievienošanās Tā Kunga baznīcai.

Jau no pirmās reizes, kad Roberts un Marija dzirdēja Vilfordu Vudrafu mācām un liecinām par atjaunoto evaņģēliju, viņi zināja, ka šis evaņģēlijs ir patiess.

Viņi arī zināja, ka, paliekot uzticīgiem ticībai, neskatoties uz pārbaudījumiem un grūtībām viņu ceļā, viņi tiktu svētīti. Tā vien liekas, ka viņi būtu dzirdējuši mūslaiku pravieša vārdus, kurš teica: „Neviens upuris nav pārāk liels, … lai saņemtu [tempļa] svētības” (Tomass S. Monsons, „Svētais templis — bāka pasaulei”, Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 92).

Apvienotās Karalistes divu mārciņu monētai uz malas ir iegravēts: „Stāvot uz milžu pleciem”. Domājot par mūsu dižajiem senčiem-pionieriem, man ir tāda sajūta, ka mēs visi „stāvam uz milžu pleciem”.

Lai arī šis brīdinājums nāca no Roberta Herisa vēstules, es ticu, ka neskaitāmi senči sūtītu tādu pašu ziņu saviem bērniem un mazbērniem, sakot: pirmkārt, mēs nedrīkstam aizmirst par templī iegūtajām pieredzēm, un mēs nedrīkstam aizmirst apsolījumus un svētības, ko saņemam, pateicoties templim. Otrkārt, mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūs vada Dieva pravietis.

Es liecinu, ka mūs vada Dieva pravietis. Tas Kungs šajās pēdējās dienās atjaunoja Savu baznīcu caur pravieti Džozefu Smitu, un mums ir jāatceras, ka tiekam vadīti caur nepārtrauktu Dieva praviešu līniju no Džozefa līdz Brigamam un katram nākamajam baznīcas prezidentam līdz šīsdienas pravietim — Tomasam S. Monsonam. Es viņu pazīstu, es viņu cienu un es viņu mīlu. Es liecinu, ka viņš ir Tā Kunga dzīvais pravietis uz Zemes šodien.

Mana sirds vēlēšanās ir kopā ar saviem bērniem un mazbērniem godināt mūsu taisnīgo senču mantojumu — tos uzticīgos mormoņu pionierus, kas bija gatavi ziedot visu, kas viņiem bija, sava Dieva un savas ticības labā un aizstāvēt to. Es lūdzu, lai katrs no mums dzīvotu uzticīgi ticībai, kura mūsu senčiem bija dārga. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.