Priesterības atslēgas un pilnvaras

Elders Dalins H. Oukss

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Ar priesterības atslēgām tiek vadītas gan sievietes, gan vīrieši, un priesterības priekšraksti un priesterības pilnvaras attiecas gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem.

I.

Šajā konferencē mēs esam pieredzējuši dažu uzticīgu brāļu atbrīvošanu un atbalstījuši dažus citus viņu jaunajos aicinājumos. Runājot par šo rotāciju, kas ir tik ierasta mūsu baznīcā, — mūsu statuss nepazeminās, kad tiekam atbrīvoti, un nepaaugstinās, tiekot aicinātiem. Tā Kunga kalpošanā nav kāpumu un kritumu. Ir tikai virzīšanās uz priekšu vai kāpšanās atpakaļ, atkarībā no tā, kā uzņemam mūsu atbrīvošanu vai aicināšanu un kā rīkojamies šajā sakarā. Reiz es prezidēju sanāksmē, kur tika atbrīvots kāds jauns staba prezidents. Viņš bija veicis krietnu kalpošanu deviņu gadu garumā un priecājās par savu atbrīvošanu un jauno aicinājumu, kas tika dots viņiem ar sievu. Viņi tika aicināti par Šūpulīša klases vadītājiem savā bīskapijā. Vienīgi šajā baznīcā uz to var raudzīties kā uz vienlīdz godājamu aicinājumu!

II.

Uzstājoties sieviešu konferencē, Palīdzības biedrības vispārējā prezidente Linda K. Bērtone teica: „Mēs ceram, ka mums izdosies iedvest katram no mums lielāku vēlmi labāk izprast priesterības dabu.”¹ Tas attiecas uz mums visiem, un es centīšos atsaukties uz šo vajadzību, runājot par priesterības atslēgām un pilnvarām. Tā kā šī tēma vienlīdz skar gan vīriešus, gan sievietes, esmu priecīgs, ka mana uzstāšanās tiks pārraidīta un publicēta visu baznīcas locekļu vajadzībām. Priesterības spēks nāk par svētību mums visiem. Ar priesterības atslēgām tiek vadītas gan sievietes, gan vīrieši, un priesterības priekšraksti un priesterības pilnvaras attiecas gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem.

III.

Prezidents Džozefs F. Smits skaidro, ka priesterība ir „Dieva spēks, kas deleģēts cilvēkiem uz Zemes, ar kuru tie var rīkoties cilvēces glābšanas labā.”² Citi vadītāji ir mācījuši mums, ka priesterība „ir pats augstākais spēks uz šīs Zemes, tas ir spēks, ar kuru tika radīta Zeme”³. Svētie Raksti māca, ka „tā pati priesterība, kas bija sākumā, būs arī pasaules galā” (Mozus gr. 6:7). Tas nozīmē, ka priesterība ir spēks, ar kuru mēs tiksim augšāmcelti un turpināsim dzīvot mūžīgi.

Lai gūtu izpratni, pēc kuras tiecamies, jāiegūst izpratne par priesterības atslēgām. „Priesterības atslēgas ir pilnvaras, ko Dievs devis priesterības [nesējiem], lai viņi vadītu, kontrolētu un pārvaldītu Viņa priesterības pielietojumu uz šīs Zemes.”⁴ Ikviena darbība vai priekšraksts, kas tiek veikts šajā baznīcā, tiek izpildīts, saņemot tiešu vai netiešu pilnvarojumu no kāda, kam ir attiecīgās atslēgas. Kā skaidro elders M. Rasels Balards: „Tie, kas tur priesterības atslēgas, … pavisam burtiski nodrošina to, lai visi, kas uzticīgi kalpo viņu vadībā, varētu pielietot priesterības pilnvaras un piekļūt priesterības spēkam.”⁵

Ar priesterības atslēgām tiek kontrolēts priesterības pilnvaru pielietojums — gan paplašinot to, gan ierobežojot. Pateicoties paplašināšanas funkcijai, priesterības pilnvaras un svētības var būt pieejamas visiem Dieva bērniem. Savukārt ierobežojumi nosaka, kam tiks piešķirtas priesterības pilnvaras, kas ieņems priesterības amatus un kā šīs tiesības un spēks tiks piešķirti. Piemēram, cilvēks, kuram ir priesterība, nevar piešķirt savu amatu vai pilnvaras kādam citam, ja vien viņu tam nav pilnvarojis kāds, kam ir attiecīgās priesterības atslēgas. Bez šāda pilnvarojuma ordinēšana nebūtu spēkā. Tas izskaidro, kādēļ priesterības nesējs, neatkarīgi no ieņemamā amata, nevar ordinēt savas ģimenes locekļus vai veikt Svētā Vakarēdiena priekšrakstu savās mājās, kamēr viņu nav tam pilnvarojis kāds, kam ir attiecīgās atslēgas.

Izņemot svēto darbu, ko māsas veic templī, ar tempļa prezidenta atslēgu pilnvarojumu, par ko runāšu vēlāk, priesterības priekšrakstus var veikt tikai kāds, kam ir piešķirts amats priesterībā. Un visi ar pilnvarojumu veiktie priesterības priekšraksti tiek iekļauti baznīcas reģistros.

Galu galā visas priesterības atslēgas pieder Tam Kungam, Jēzum Kristum, jo tā ir Viņa priesterība. Tieši Viņš nosaka, kuras no šīm atslēgām deleģēt mirstīgajiem un kā šīs atslēgas tiks pielietotas. Mēs esam raduši domāt, ka Kērtlandes templī Džozefam Smitam tika piešķirtas pilnīgi visas priesterības atslēgas, taču Svētajos Rakstos ir teikts, ka viņam tika piešķirtas tikai „šīs atklāšanas atslēgas” (M&D 110:16). Pirms daudziem gadiem kādā vispārējā konferencē prezidents Spensers V. Kimbals atgādināja, ka pastāv vēl citas priesterības atslēgas, kuras nav piešķirtas cilvēkiem uz Zemes, tostarp radīšanas un augšāmcelšanas atslēgas.⁶

Priesterības atslēgu pielietojuma ierobežojumi ir dievišķi noteikti, un tādēļ pastāv būtiska atšķirība starp to, kā tiek pieņemti lēmumi baznīcas pārvaldes jomā un lēmumi, kas skar pašu priesterību. Augstākajam prezidijam, Augstākā prezidija padomei un Divpadsmito kvorumam, kas prezidē pār baznīcu, ir dota vara pieņemt daudzus lēmumus, kas attiecas uz baznīcas politiku un procedūrām, nosakot, piemēram, to, kur atradīsies baznīcas ēkas, vai to, no kāda vecuma var kalpot misijā. Taču, lai gan šie prezidējošie pilnvarotie tur un pielieto visas atslēgas, kas deleģētas cilvēkiem šajā atklāšanā, viņi nevar izmainīt dievišķi noteikto kārtību, kas nosaka, ka priesterības amatus drīkst ieņemt vienīgi vīrieši.

IV.

Tagad es esmu nonācis līdz priesterības pilnvarām. Iesākšu ar trim principiem, kurus tikko kā apspriedām: (1) priesterība ir Dieva spēks, kas deleģēts cilvēkiem, ar kuru tie var rīkoties cilvēces glābšanas labā, (2) priesterības pilnvaras pārvalda priesterības nesēji, kam piešķirtas priesterības atslēgas, un, (3) tā kā Svētajos Rakstos ir teikts, ka „visas citas pilnvaras [un] amati baznīcā ir pielikums šai [Melhisedeka] priesterībai” (M&D 107:5), viss, kas tiek darīts priesterības atslēgu pārraudzībā, tiek īstenots ar priesterības pilnvarām.

Kā tas attiecas uz sievietēm? Uzrunājot Palīdzības biedrību, prezidents Džozefs Fīldings Smits, tolaik Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents, teica: „Kaut gan māsām nav dota priesterība, lai gan viņām tā nav piešķirta, tas nenozīmē, ka Tas Kungs nav devis viņām pilnvaras. … Cilvēkam var tikt dotas pilnvaras jeb māsai var tikt dotas pilnvaras veikt noteiktus darbus baznīcā, kas ir saistoši un absolūti nepieciešami mūsu glābšanai, piemēram, darbs, ko mūsu māsas veic Tā Kunga namā. Viņām ir piešķirtas pilnvaras darīt dažus diženus un brīnišķus darbus, kas ir svēti Tam Kungam un tikpat saistoši kā svētības, kuras dod vīrieši, kam ir priesterība.”⁷

Šajā ievērības cienīgajā uzrunā prezidents Smits atkal un atkal atkārtoja, ka sievietēm ir dotas pilnvaras. Vēršoties pie sievietēm, viņš teica: „Jūs varat runāt ar pilnvarām, jo Tas Kungs ir piešķīris jums pilnvaras.” Viņš pateica arī to, ka Palīdzības biedrībai „[ir] piešķirts spēks un pilnvaras veikt ārkārtīgi daudz darba. Darbs, ko viņas dara, tiek veikts ar dievišķām pilnvarām.” Un, protams, baznīcas darbs, ko sievietes un vīrieši veic templī vai bīskapijās un draudzēs, tiek darīts to cilvēku pārraudzībā, kam ir priesterības atslēgas. Tā, runājot par Palīdzības biedrību, prezidents Smits paskaidroja: „[Tas Kungs] ir dāvājis viņām šo vareno organizāciju, kur viņām dotas pilnvaras kalpot bīskapiju vadītāju pārraudzībā …, rūpējoties par mūsu ļaužu garīgajām un laicīgajām vajadzībām.”⁸

Tādējādi patiesi var teikt, ka Palīdzības biedrība nav tikai mācību klase, bet kas tāds, kam sievietes ir piederīgas, — dievišķi iedibināts pielikums priesterībai.⁹

Mēs neesam raduši runāt par to, ka sievietes savos baznīcas aicinājumos darbojas ar priesterības pilnvarām, bet — kādas gan citas pilnvaras tās varētu būt? Kad sieviete — gados jauna vai vecāka — tiek iesvētīta, lai sludinātu evaņģēliju kā pilnlaika misionāre, viņai tiek piešķirtas priesterības pilnvaras veikt vienu no priesterības darbiem. Tas pats attiecas arī uz sievieti, kura tiek iecelta par kādas baznīcas organizācijas amatpersonu vai skolotāju kāda, kam ir priesterības atslēgas, pārraudzībā. Ikviens, kas darbojas kādā amatā vai aicinājumā, ko viņam vai viņai piešķīris kāds, kam ir priesterības atslēgas, uzticēto pienākumu veikšanā pielieto priesterības pilnvaras.

Katram, kas pielieto priesterības pilnvaras, būtu jāaizmirst par savām tiesībām un jāpievēršas saviem pienākumiem. Šī principa pielietošana būtu nepieciešama visā sabiedrībā. Citējot slaveno krievu rakstnieku Aleksandru Solžeņicinu: „Ir pienācis laiks … aizstāvēt ne tik daudz cilvēku tiesības, cik cilvēku pienākumus.”¹⁰ Pēdējo dienu svētie pavisam noteikti saprot, ka paaugstināšanas iegūšana nav atkarīga no tā, vai pastāvam uz savām tiesībām, bet gan no tā, vai pildām savus pienākumus.

V.

Tas Kungs ir noteicis, ka priesterības amatos tiks ordinēti tikai vīrieši. Taču, kā to uzsvēruši dažādi baznīcas vadītāji, tas nenozīmē, ka vīrieši ir „priesterība”¹¹. Vīrieši ir priesterības nesēji, un viņiem ir svēts pienākums pielietot to, lai svētītu visus Dieva bērnus.

Šo pašu dižāko spēku, ko Dievs devis Saviem dēliem, nevar īstenot bez Viņa meitu līdzdalības, jo tikai Savām meitām Dievs ir devis varu „radīt ķermeņus …, lai Dieva nolūki un diženā iecere varētu īstenoties”¹². Tie ir prezidenta Dž. Rūbena Klarka vārdi.

Viņš turpina: „Šāda loma mūžīgajā iecerē paredzēta mūsu sievām un mūsu mātēm. Viņas nav priesterības nesējas, viņām nav uzticēta priesterības pienākumu un darbu veikšana, viņām nav uzlikta šī atbildības nasta, taču viņas ceļ un organizē šī spēka vadībā, un bauda priesterības svētības, viņas papildina priesterības spēku, veicot darbu, kas savā jomā ir tikpat dievišķi noteikts un kam ir tikpat liela nozīme mūžībā kā pašai priesterībai.”¹³

Sakot šos iedvesmas pilnos vārdus, prezidents Klarks runāja par ģimeni. Kā teikts vēstījumā par ģimeni, — tēvi prezidē savā ģimenē, tēviem un mātēm ir atsevišķi pienākumi, taču viņiem ir „savstarpēji [jāpalīdz] kā līdzvērtīgiem partneriem”.¹⁴ Dažus gadus pirms vēstījuma par ģimeni iznākšanas, prezidents Spensers V. Kimbals nāca klajā ar šo iedvesmas pilno skaidrojumu: „Runājot par laulību kā partnerību, runāsim par to kā par pilnīgu partnerību. Mēs nevēlamies, lai, veicot šo mūžīgo uzdevumu, mūsu PDS sievietes būtu klusējošas vai daļējas partneres! Lūdzu, sniedziet savu ieguldījumu kā pilnvērtīgas partneres!”¹⁵

Gan baznīcā, gan ģimenē Dieva acīs sievietes un vīrieši ir līdzvērtīgi, taču viņiem ir atšķirīgi pienākumi.

Es noslēgšu, minot dažas patiesības par priesterības svētībām. Atšķirībā no priesterības atslēgām un ordinēšanas priesterībā, priesterības svētības ir pieejamas gan sievietēm, gan vīriešiem ar vienlīdzīgiem nosacījumiem. Kā ierasts, šo patiesību apliecina Svētā Gara dāvana un tempļa svētības.

Savā lieliskajā uzrunā BJU Izglītības nedēļas ietvaros, pagājušajā vasarā, elders M. Rasels Balards mācīja:

„Saskaņā ar mūsu baznīcas doktrīnu, sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi, taču tajā pašā laikā atšķirīgi. Dievs neuzlūko vienu dzimumu par labāku vai nozīmīgāku nekā otru. …

Dodoties uz templi, gan vīrieši, gan sievietes tiek apdāvināti ar vienu un to pašu spēku, kas ir priesterības spēks. … Visiem Dieva bērniem ir dota pieeja priesterības spēkam un svētībām.”¹⁶

Es liecinu par Dieva priesterības spēku un svētībām, kas pieejamas gan Viņa dēliem, gan meitām. Es liecinu par priesterības pilnvarām, kas tiek īstenotas visos Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas amatos un darbos. Es liecinu, ka priesterības atslēgas tiek pielietotas dievišķā pārraudzībā. To turētājs, kurš pielieto tās visā pilnībā, ir mūsu pravietis un prezidents Tomass S. Monsons. Visbeidzot, pats svarīgākais, — es liecinu par mūsu Kungu un Glābēju, Jēzu Kristu, kura priesterība tā ir un kura kalpi mēs esam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.