Sasaistījuši savas sirdis
Kad jūs izturaties pret citiem ar laipnību, gādību un līdzcietību, es apsolu, ka jūs pacelsiet gurdenās rokas un dziedināsiet sirdis.
Ievads
Vai tas nav aizraujoši, ka nozīmīgus zinātniskus atklājumus reizēm iedvesmo tik vienkārši notikumi kā no koka krītošs ābols?
Šodien ļaujiet man dalīties ar kādu atklājumu, kas notika pētāmās trušu grupas dēļ.
1970–tajos gados pētnieki izstrādāja eksperimentu, lai izpētītu diētas ietekmi uz sirds veselību. Vairāku mēnešu garumā viņi baroja kontrolgrupas trušus ar augsta tauku satura uzturu un pārbaudīja viņu asinsspiedienu, sirdsdarbību un holesterīnu.
Kā jau bija sagaidāms, daudziem trušiem tika novērota tauku izgulsnējumu uzkrāšanās artērijās. Tomēr tas vēl nebija viss! Pētnieki bija atklājuši kaut ko neizskaidrojamu. Lai gan visiem trušiem bija izgulsnējumi, bija pārsteidzoši, ka vienai grupai to bija par 60 procentiem mazāk nekā citām. Šķita, ka viņi skatītos uz divām dažādām trušu grupām.
Zinātniekiem šādi rezultāti var izraisīt miega zudumu. Kā tas tā varēja notikt? Visi truši bija no vienas un tās pašas Jaunzēlandes šķirnes — ar praktiski identisku gēnu kopumu. Tie katrs bija saņēmuši vienādu tādas pašas pārtikas daudzumu.
Ko tas varētu nozīmēt?
Vai šie rezultāti nav padarījuši pētījumu par nederīgu? Vai eksperimenta plānā bijuši kādi trūkumi?
Zinātniekiem bija grūti izprast šo negaidīto iznākumu!
Galu galā viņi pievērsa uzmanību pētniecības personālam. Vai bija iespējams, ka pētnieki ir kaut ko darījuši, lai ietekmētu rezultātus? To darot, viņi atklāja, ka ikviens trusis, kam bija mazāk tauku nogulsnējumu, ir bijis vienas noteiktas pētnieces aprūpē. Viņa baroja trušus ar to pašu barību, ko deva pārējie. Taču kā viens pētnieks ziņoja: „Viņa bija neparasti laipns un gādīgs cilvēks.” Kad viņa baroja trušus, „viņa ar tiem sarunājās, tos apmīļoja un noglāstīja. … Viņa citādi nevarēja. Tāda bija viņas daba.”1
Viņa darīja ko vairāk, nekā vienkārši deva trušiem ēdienu. Viņa tos mīlēja!
Pirmajā brīdī šķita maz ticams, ka tas varētu būt nozīmīgās atšķirības iemesls, taču pētnieku komanda citu iespēju nevarēja saskatīt.
Tādēļ viņi atkārtoja šo eksperimentu — šoreiz stingri kontrolējot visus pārējos mainīgos faktorus. Kad viņi izanalizēja rezultātus, bija noticis tas pats! Mīlošās pētnieces aprūpē esošajiem trušiem bija ievērojami labāki veselības rādītāji.
Zinātnieki šī pētījuma rezultātus publicēja prestižajā Science2 žurnālā.
Pēc daudziem gadiem šī eksperimenta rezultāti joprojām šķiet nozīmīgi medicīnas aprindās. Pirms dažiem gadiem doktore Kellija Hārdinga publicēja grāmatu ar nosaukumu The Rabbit Effect (Trušu efekts), to aizgūstot no šī eksperimenta. Viņas secinājums: „Paņemiet kādu trusi ar neveselīgu dzīvesveidu. Parunājiet ar to. Paturiet to rokās. Izrādiet tam mīlestību. … Šīs attiecības radīs pārmaiņas. … Galu galā,” viņa secina, „tam, kas visnozīmīgāk ietekmē mūsu veselību, ir liela saistība ar to, kā mēs izturamies cits pret citu, kā mēs dzīvojam un ko mēs domājam par to, ko nozīmē — būt cilvēkam.”3
Laicīgajā pasaulē „tilti”, kas savieno zinātni ar evaņģēlija patiesībām, reizēm šķiet ļoti reti sastopami. Tomēr mums kā kristiešiem — Jēzus Kristus sekotājiem, pēdējo dienu svētajiem — šī zinātniskā pētījuma rezultāti var šķist vairāk intuitīvi nekā pārsteidzoši. Manuprāt, tas ieliek vēl vienu „ķieģeli” laipnības pamatos, kas ir būtisks, dziedinošs evaņģēlija princips — tāds, kas var dziedināt sirdis emocionāli un garīgi un, kā šeit redzams, pat fiziski.
Sasaistījuši savas sirdis
Kad tika jautāts: „Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis?”, Glābējs atbildēja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds”, un pēc tam: „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”4 Glābēja atbilde pastiprina mūsu Debesu doto pienākumu. Kāds sens pravietis pavēlēja: „Lai nebūtu strīdu viņu starpā, bet lai [mēs] vienprātīgi raudzītos uz priekšu, … sasaistījuši savas sirdis vienotībā un mīlestībā cits pret citu”.5 Mums turklāt tiek mācīts, ka „spēks vai ietekme nevar … tikt izmantota … kā vien ar … maigumu un lēnprātību, … ar laipnību … bez viltus”.6
Es uzskatu, ka šim principam ir universāls pielietojums visiem mūsdienu pēdējo dienu svētajiem: pieaugušajiem, jauniešiem un bērniem.
Ņemot to vērā, ļaujiet man uzrunāt tieši jūs, kuri šobrīd esat Sākumskolas vecuma bērni.
Jūs jau saprotat, cik svarīgi ir būt laipnam. Piedziedājums vienā no jūsu Sākumskolas dziesmām — „Es pūlos būt tāds kā Jēzus” — māca:
Mīliet cits citu, kā Jēzus mīl jūs,
Centieties laipni un mīloši būt,
Lai, kalpojot tuvākam, prieku sirds rod!
Mums Pestītājs mācīja to.7
Taču jums joprojām reizēm var būt grūti brīži. Lūk, stāsts, kas varētu jums palīdzēt, — par kādu Sākumskolas zēnu vārdā Minčans Kims no Dienvidkorejas. Viņa ģimene pievienojās Baznīcai aptuveni pirms sešiem gadiem.
„Kādu dienu skolā daži no maniem klasesbiedriem sāka jokot par kādu citu skolēnu, apsaukājot viņu visādiem vārdiem. Tas izskatījās jautri, tāpēc dažas nedēļas es viņiem pievienojos.
Pēc vairākām nedēļām zēns man pateica, ka, lai gan viņš izlikās, ka viņam vienalga, viņu sāpinājuši mūsu vārdi, un viņš bija raudājis katru vakaru. Es gandrīz vai raudāju, kad viņš man to pastāstīja. Man bija ļoti žēl, un es gribēju viņam palīdzēt. Nākamajā dienā es piegāju pie viņa, apliku roku viņam ap pleciem un atvainojos, sakot: „Man patiešām ļoti žēl, ka es izsmēju tevi.” Viņš pamāja man ar galvu, un viņa acīs sariesās asaras.
Taču pārējie bērni joprojām viņu izsmēja. Tad es atcerējos, ko biju mācījies Sākumskolā, — izvēlēties pareizo. Tāpēc es palūdzu saviem klasesbiedriem pārtraukt šo rīcību. Vairums no viņiem nolēma nemainīties, un viņi dusmojās uz mani. Taču viens no zēniem teica, ka nožēlo, un mēs trijatā kļuvām par labiem draugiem.
Lai gan daži bērni vēl aizvien viņu izsmēja, viņš jutās labāk, jo viņam bijām mēs.
Es izvēlējos pareizo, palīdzot draugam, kuram tas bija vajadzīgs.”8
Vai tas nav labs piemērs jums, lai mēģinātu kļūt līdzīgākiem Jēzum?
Tagad vārds jaunajiem vīriešiem un jaunajām sievietēm — jums pieaugot, citu izsmiešana var izvērsties ļoti bīstama. Apcelšanu bieži vien pavada raizes, depresija un vēl kas ļaunāks. „Lai gan apcelšana nav nekas jauns, sociālie mediji un tehnoloģijas to ir pacēlušas jaunā līmenī. Tā kļūst par pastāvīgāku, vienmēr klātesošu draudu — kiberhuligānismu.”9
Skaidrs, ka pretinieks to izmanto, lai sāpinātu jūsu paaudzi. Tā nedrīkst pastāvēt jūsu kibertelpā, apkaimē, skolās, kvorumos un klasēs. Lūdzu, dariet visu iespējamo, lai šajās vietās būtu lielāka laipnība un drošība. Ja jūs pasīvi novērojat vai piedalāties kāda apcelšanā, es nezinu neko labāku par to, ko iepriekš teicis elders Dīters F. Uhtdorfs:
„Attiecībā uz ienaidu, tenkām, ignorēšanu, izsmiešanu, aizvainojuma turēšanu vai vēlmi nodarīt ļaunu, lūdzu, izmantojiet ieteikumu:
pārtrauciet to!”10
Vai jūs dzirdējāt? Pārtrauciet to! Kad jūs izturaties pret citiem ar laipnību, gādību un līdzcietību — pat digitālajā vidē —, es apsolu, ka jūs pacelsiet gurdenās rokas un dziedināsiet sirdis.
Uzrunājis Sākumskolas bērnus un jaunatni, es tagad vēršos pie Baznīcas pieaugušajiem. Mums ir primāra atbildība — noteikt toni un būt par laipnības, iekļaušanas un pieklājības paraugu — mācīt jaunajai paaudzei Kristum līdzīgu uzvedību ar to, ko mēs sakām un kā mēs rīkojamies. Tas ir īpaši svarīgi, kad mēs novērojam sabiedrības virzību uz šķelšanos politikā, sociālajās grupās un gandrīz visās citās cilvēku radītajās atšķirībās.
Prezidents M. Rasels Balards arī ir mācījis, ka pēdējo dienu svētajiem ir jābūt laipniem ne tikai citam pret citu, bet arī pret visiem apkārtējiem cilvēkiem. Viņš novēroja: „Dažkārt es dzirdu, ka Baznīcas locekļi aizvaino cilvēkus no citām ticībām, izturoties augstprātīgi un ignorējot viņus. Tas jo īpaši var notikt tajās kopienās, kur mūsu Baznīcas locekļi ir vairākumā. Es esmu dzirdējis par aprobežotiem vecākiem, kuri stāsta saviem bērniem, ka viņi nevar spēlēties ar kādu noteiktu bērnu apkaimē vienkārši tāpēc, ka viņa vai viņas ģimene nepieder mūsu Baznīcai. Šāda uzvedība nav saskaņā ar mūsu Kunga, Jēzus Kristus, mācībām. Es nespēju saprast, kāpēc kāds no mūsu Baznīcas locekļiem varētu pieļaut, ka kaut kas tāds notiek. … Es nekad neesmu dzirdējis, ka šīs Baznīcas locekļi tiktu mudināti uz ko citu, kā vien būt mīlošiem, laipniem, iecietīgiem un labvēlīgiem pret mūsu draugiem un citu ticību kaimiņiem.”11
Tas Kungs sagaida, lai mēs mācītu to, ka iekļaušana ir pozitīvs līdzeklis ceļā uz vienotību un ka atstumšana noved pie šķelšanās.
Mēs kā Jēzus Kristus sekotāji jūtamies samulsuši, kad dzirdam par to, kā Dieva bērniem tiek darīts pāri viņu rases dēļ. Mēs bijām satriekti, dzirdot par nesenajiem uzbrukumiem melnādainajiem, aziātiem, latīņamerikāņiem vai jebkuras citas grupas piederīgajiem. Aizspriedumiem, rasu spriedzei vai vardarbībai nekad nevajadzētu izpausties mūsu apkaimēs, kopienās vai Baznīcā.
Lai katrs no mums, neatkarīgi no mūsu vecuma, cenšas darīt to labāko.
Mīliet savus ienaidniekus
Cenšoties izturēties pret citiem ar mīlestību, cieņu un laipnību, jūs neapšaubāmi sāpinās vai negatīvi ietekmēs citu cilvēku sliktās izvēles. Ko tad lai mēs darām? Mēs ņemam vērā Tā Kunga pamācību: „Mīliet savus ienaidniekus, … lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.”12
Mēs darām visu iespējamo, lai pārvarētu likstas, kas ir nonākušas mūsu ceļā. Mēs cenšamies pastāvēt līdz galam, visu laiku lūgdamies, lai Tā Kunga roka mainītu mūsu apstākļus. Mēs izsakām pateicību tiem, kurus Viņš noliek mūsu ceļā, lai palīdzētu mums.
Mani aizkustina kāds piemērs no mūsu Baznīcas agrīnās vēstures. 1838. gada ziemā Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji tika ieslodzīti Libertī cietumā, kad pēdējo dienu svētie tika piespiedu kārtā izdzīti no savām mājām Misūri štatā. Svētie bija trūkumā, bez draugiem un ļoti cieta no aukstuma un resursu trūkuma. Kincijas, Ilinoisas štata, iedzīvotāji redzēja viņu izmisīgo, nožēlojamo stāvokli un pastiepa pretī līdzjūtības un draudzības roku.
Vendls Meiss, kāds Kincijas iedzīvotājs, vēlāk atcerējās pirmo reizi, kad ieraudzījis svētos gar Misisipi upi pagaidu teltīs: „Daži bija izpletuši palagus, lai radītu nelielu patvērumu no vēja, … bērni drebēdami stāvēja ap ugunskuru, ko vējš pūta tā, ka viņiem no tā siltuma nebija liela labuma. Nabaga svētie briesmīgi cieta.”13
Redzēdami svēto nožēlojamo stāvokli, Kincijas iedzīvotāji apvienojās, lai sniegtu palīdzību, daži pat palīdzēja pārvest savus jaunos draugus pāri upei. Meiss turpināja: „[Viņi] devīgi ziedoja; tirgotāji sacentās savā starpā par to, kurš varētu būt visdāsnākais … ar … cūkgaļu, … cukuru, … kurpēm un drēbēm, ar visu, kas šiem nabaga izraidītajiem bija tik ļoti vajadzīgs.”14 Nepagāja ilgs laiks, kad bēgļu skaits pārsniedza Kincijas iedzīvotāju skaitu, kuri atvēra savas mājas un dalījās ar saviem trūcīgajiem līdzekļiem, nesot lielus personiskos upurus.15
Daudzi svētie pārdzīvoja skarbo ziemu, tikai pateicoties Kincijas iedzīvotāju līdzjūtībai un devīgumam. Šie zemes „eņģeļi” atvēra savas sirdis un mājas, sniedzot dzīvību glābjošo uzturu, siltumu un — varbūt pašu svarīgāko — draudzīgu roku ciešanās nonākušajiem svētajiem. Lai gan viņu uzturēšanās Kincijā bija salīdzinoši īslaicīga, svētie nekad neaizmirsa savas pateicības parādu pret saviem mīļotajiem kaimiņiem, un Kincija kļuva pazīstama kā „patvēruma pilsēta”.16
Kad mēs piedzīvojam likstas un ciešanas, kas pret mums vērstas kritiskas, negatīvas, pat ļaunas rīcības dēļ, mēs varam izvēlēties cerību Kristū. Šī cerība rodama Viņa aicinājumā un apsolījumā: „Turiet drošu prātu, jo Es vadīšu jūs uz priekšu”,17 un tajā, ka Viņš iesvētīs jūsu bēdas jums par labumu.18
Labais Gans
Noslēgsim ar to, ar ko mēs iesākām: līdzjūtīga aprūpētāja, kura necerēti laipni un gādīgi rīkojās, — un negaidīts iznākums — dziedinot to dzīvnieku sirdis, par kuriem viņa bija atbildīga. Kādēļ? Tādēļ, ka tieši tāda bija viņas būtība!
Raugoties no evaņģēlija perspektīvas, mēs apzināmies, ka arī mēs atrodamies līdzcietīga Aprūpētāja uzraudzībā, Kurš necerēti laipni un gādīgi rīkojas. Labais Gans pazīst katru no mums pēc vārda un ir personiski ieinteresēts mūsos.19 Pats Tas Kungs, Jēzus Kristus, teica: „Es esmu labais gans; Es pazīstu Savas avis. … Un Es atdo[šu] Savu dzīvību par Savām avīm.”20
Šajā svētajā Lieldienu nedēļas nogalē es rodu paliekošu mieru apziņā, ka „Tas Kungs ir mans gans”21 un ka Viņš pazīst ikvienu no mums, un ka ikviens no mums ir Viņa laipnajā gādībā. Kad mēs saskarsimies ar dzīves vējiem un lietusgāzēm, slimībām un ievainojumiem, Tas Kungs — mūsu Gans, mūsu Aprūpētājs — baros mūs ar mīlestību un laipnību. Viņš dziedinās mūsu sirdis un atspirdzinās mūsu dvēseles.
Par šo es liecinu — un arī par Jēzu Kristu kā mūsu Glābēju un mūsu Pestītāju — Jēzus Kristus Vārdā, āmen.