Patiesības gaisma spoži spīd
Es liecinu, ka evaņģēlija patiesības un mīlestības gaisma šodien spoži spīd visā pasaulē.
Brīnišķīgā pēdējo dienu svēto garīgā dziesma „Uzklausiet, tautas!” nekļūdīgi un ar entuziasmu un pacilātību visai pasaulei pauž par evaņģēlija pilnību. Šajā garīgajā dziesmā mēs dziedam:
„Uzklausiet, tautas, līksmojiet jūs! Debesu balss
jau uzrunā mūs.
Eņģeļu pulki steidz sludināt —
Atjaunots Dieva Vārds!”1
Luiss F. Monks — šī gavilējošā teksta autors — bija ticībai pievērsts vācietis, kurš šīs garīgās dziesmas iedvesmotos vārdus uzrakstīja, dzīvodams Šveicē, savas pilnlaika misionāra kalpošanas laikā Eiropā.2 Prieks, kas uzvirmo no liecības par Atjaunošanas globālo ietekmi, ir skaidri aprakstīts šīs garīgās dziesmas vārdos:
„Tumsā un maldos pasaule slīgst,
Meklē un gaida, kad pienāks rīts.
Līksmosim kopā, rītausma klāt —
Atjaunots Dieva Vārds!”3
Pateicoties tam, ka pirms vairāk nekā 200 gadiem sākās nepārtrauktā Atjaunošana, tagad „patiesības gaisma spoži spīd”4 visā pasaulē. 1820. gadā pravietis Džozefs Smits uzzināja un kopš tā laika vēl miljoniem cilvēku ir izpratuši to, ka Dievs „visiem dod devīgi un nepārmezdams”.5
Šajā laiku atklāšanā, neilgi pēc Baznīcas organizēšanas, Tas Kungs uzrunāja Džozefu Smitu un izpauda mums Savu pārpilnīgo mīlestību, sakot:
„Tādēļ Es, Tas Kungs, zinādams to postu, kas nāks pār zemes iedzīvotājiem, aicināju Savu kalpu Džozefu Smitu, jaunāko, un runāju uz viņu no debesīm, un devu viņam pavēles; …
lai Mana mūžīgā derība tiktu nodibināta;
lai Mana evaņģēlija pilnība tiktu pasludināta no vājajiem un vienkāršajiem uz pasaules galiem.”6
Drīz pēc šīs atklāsmes saņemšanas misionārus sāka aicināt un sūtīt uz daudzām pasaules valstīm. Gluži kā pravietis Nefijs paredzēja, atjaunotā evaņģēlija vēstījums tiks sludināts „starp visām tautām, ciltīm, valodām un tautībām”.7
„Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca tika oficiāli organizēta 1830. gadā mazā baļķu būdiņā Ņujorkas štatā.
Bija nepieciešams 117 gadu, lai Baznīcas draudze no sešiem sākotnējiem Baznīcas locekļiem pieaugtu līdz vienam miljonam 1947. gadā. Baznīca jau kopš pašiem pirmsākumiem veica misionāru darbu: misionāri devās uz Amerikas iedzimto zemēm, uz Kanādu un 1837. gadā izbrauca ārpus Ziemeļamerikas robežām — uz Angliju. Jau pēc neilga laika misionāri darbojās visā Eiropas kontinentā, dodoties pat līdz tālajai Indijai un Klusā okeāna salām.
Jau pēc 16 gadiem (1963. gadā) Baznīcas locekļu skaits sasniedza divu miljonu atzīmi un vēl pēc astoņiem gadiem — trīs miljonu atzīmi.”8
Uzsverot Baznīcas straujo izaugsmi, prezidents Rasels M. Nelsons nesen teica: „Šodien Tā Kunga darbs Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā turpinās vēl ātrākā tempā. Šai Baznīcai būs nedzirdēta un ne ar ko nesalīdzināma nākotne.”9
Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības Atjaunošana, Tā Kunga dzīvās Baznīcas organizācija atkal ir uz Zemes, un kopš tā laika tās ievērojamā izaugsme ir padarījusi priesterības svētības pieejamas visā pasaulē. Svētie priekšraksti un derības, kas mūs saista ar Dievu un nostata uz derību takas, skaidri pasludina „dievišķības spēku”.10 Piedaloties šajos svētajos priekšrakstos par dzīvajiem un mirušajiem, mēs sapulcinām Israēlu abpus priekškaram un sagatavojam Zemi Glābēja Otrajai atnākšanai.
1973. gada aprīlī es kopā ar saviem vecākiem ceļoju no savas dzimtās Argentīnas, lai mēs tiktu saistīti templī. Tā kā tolaik visā Latīņamerikā nebija neviena tempļa, mēs lidojām vairāk nekā 9700 kilometru vienā virzienā, lai varētu tikt saistīti Soltleiksitijas templī. Lai gan tolaik es biju tikai divus gadus vecs un neatminos šo īpašo pieredzi pilnībā, trīs ļoti izteikti attēli no tā ceļojuma ir palikuši un saglabājušies manā prātā kopš tā laika.
Pirmkārt, es atceros, ka atrodos tuvu lidmašīnas logam un redzu zem tā baltus mākoņus.
Tie skaistie, spožie mākoņi manā prātā ir saglabājušies kā gigantiskas vates bumbiņas.
Vēl viens attēls, kas man palicis prātā, ir daži smieklīga izskata personāži atrakciju parkā Losandželosas apkaimē. Šos personāžus ir grūti aizmirst.
Taču vēl būtiskāks ir šis spožais un neaizmirstamais attēls:
Es skaidri atceros, ka atrados svētā Soltleiksitijas tempļa telpā, kur pārus un ģimenes saistīja gan uz laiku, gan uz visu mūžību. Es atceros skaisto tempļa altāri un atminos spožo saules gaismu, kas spīdēja no telpas ārējā loga. Es toreiz sajutu un kopš tā laika joprojām sajūtu siltumu, drošību un mierinājumu, kas izstaro no evaņģēlija patiesības un mīlestības gaismas.
Līdzīgas sajūtas manā sirdī vēlreiz nostiprinājās, kad 20 gadu vēlāk es devos uz templi, lai atkal tiktu saistīts — šoreiz kopā ar savu līgavu, kad tikām saistīti gan uz laiku, gan uz visu mūžību. Tomēr šajā gadījumā mums nevajadzēja ceļot tūkstošiem kilometru, jo Buenosairesas Argentīnas templis tolaik jau bija uzcelts un iesvētīts un atradās tikai īsa brauciena attālumā no mūsu mājām.
Divdesmit divus gadus pēc mūsu kāzām un saistīšanas mums bija tā svētība atgriezties tajā pašā templī, bet šoreiz kopā ar mūsu skaisto meitu, un mēs tikām saistīti kā ģimene gan uz laiku, gan uz visu mūžību.
Pārdomājot šos ļoti svētos savas dzīves brīžus, mani ir pārņēmis dziļš, nezūdošs prieks. Es esmu sajutis un joprojām sajūtu līdzjūtīgā Debesu Tēva mīlestību, kurš zina mūsu individuālās vajadzības un sirds vēlmes.
Runājot par Israēla sapulcināšanu pēdējās dienās, Tas Kungs, Jehova, sacīja: „Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.”11 Es būšu mūžīgi pateicīgs, ka jau no mazotnes Tā Kunga bauslība sāka dziļi iegrimt manā sirdī caur svētajiem priekšrakstiem Viņa svētajā namā. Cik būtiski gan ir apzināties, ka Viņš ir mūsu Dievs, ka mēs esam Viņa tauta un ka neatkarīgi no apstākļiem, kādos esam nonākuši, ja mēs esam uzticīgi un paklausīgi noslēgtajām derībām, mēs varam tikt „ieskaut[i] mūžīgi Viņa mīlestības rokās”!12
2019. gada vispārējās konferences sieviešu sesijas laikā prezidents Nelsons sacīja: „Visi mūsu gādīgās kalpošanas cits citam, evaņģēlija sludināšanas, svēto pilnveidošanas un mirušo pestīšanas pūliņi vienojas svētajā templī.”13
Tās pašas vispārējās konferences laikā prezidents Nelsons mācīja: „Protams, ka Atjaunošanas vainagojošais dārgakmens ir svētais templis. Tā svētajiem priekšrakstiem un derībām ir galvenā loma tajā, lai sagatavotu tādus ļaudis, kuri būtu gatavi uzņemt Glābēju Viņa Otrajā atnākšanā.”14
Nepārtraukto Atjaunošanu iezīmē tas, ka tempļu celtniecība un iesvētīšana notiek paātrinātos tempos. Kad mēs pulcējamies abās priekškara pusēs, kad mēs upurējam, lai kalpotu, un padarām templi par galveno mūsu dzīvē, Tas Kungs patiesi veido mūs — Viņš nostiprina Savus derības ļaudis.
„Patiesības gaisma spoži spīd,
Kungs, no Tava troņa debesīs.
Atmirdz kā saule tā dvēselē
Visur šai pasaulē.”15
Es liecinu, ka evaņģēlija patiesības un mīlestības gaisma šodien spoži spīd visā pasaulē. „Brīnišķā un neparastā veidā” darbs, par ko pareģoja pravietis Jesaja16 un ko redzēja Nefijs,17 notiek strauji — pat šajos izaicinošajos laikos. Kā Džozefs Smits pravietiski paziņoja: „Patiesības karogs ir pacelts; neviena grēcīga roka nevar apturēt šī darba gaitu, … līdz Dieva mērķi būs sasniegti un diženais Jehova teiks, ka darbs ir padarīts.”18
Brāļi un māsas, kaut mēs būtu gatavi un šodien nolemtu gan paši, gan ar savām ģimenēm uzklausīt Debesu balsi — patiesi mūsu Glābēja balsi. Kaut mēs noslēgtu derības ar Dievu un turētu tās, kas mūs stingri nostiprinās uz takas, kas ved atpakaļ Viņa klātbūtnē, un kaut mēs priecātos par Viņa evaņģēlija brīnišķās gaismas un patiesības svētībām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.