Mūsu personīgais Glābējs
Pateicoties Viņa īstenotajam Izpirkšanas upurim, Glābējam ir spēks attīrīt, dziedināt un stiprināt mūs vienu pēc otra.
Es esmu pateicīgs, ka varu būt kopā ar jums šajā brīnišķīgajā Lieldienu rītā. Domājot par Lieldienām, man patīk prātā atkārtot vārdus, ko eņģeļi teica tiem, kuri atradās pie dārza kapa: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.”1 Es liecinu, ka Jēzus no Nācaretes tika augšāmcelts un Viņš dzīvo.
Kā jums šķiet, kas ir Kristus?
Pirms trīsdesmit četriem gadiem mēs ar manu misijas pārinieku satikām un mācījām kādu ļoti gudru vīrieti, kurš bija vietējās avīzes ārštata darbinieks Davao pilsētā, Filipīnās. Mums ļoti patika viņu mācīt, jo viņam bija daudz jautājumu un viņš cieņpilni attiecās pret mūsu ticību. Visneaizmirstamākais jautājums, ko viņš mums uzdeva, bija šāds: „Kā jums šķiet, kas ir Kristus?”2 Mēs, protams, aizrautīgi dalījāmies savās sajūtās un liecinājām par Jēzu Kristu. Vēlāk viņš publicēja rakstu par šo tēmu, kurā bija ietverti brīnišķīgi vārdi un frāzes par Glābēju. Es atceros, ka tas man šķita iespaidīgs, bet ne pacilājošs. Tajā bija ietverta laba informācija, taču tā šķita tukša un tai trūka garīgā spēka.
Iepazīstot Viņu arvien vairāk
„Kā jums šķiet, kas ir Kristus?” Es zinu, ka tas, cik personīgi es pazīstu Glābēju, ārkārtīgi ietekmē manu spēju Viņu sadzirdēt, kā arī to, kā es Viņam atbildu. Pirms dažiem gadiem elders Deivids A. Bednārs savā uzrunā uzdeva šādus jautājumus: „Vai mēs tikai zinām par Glābēju, vai arī arvien vairāk Viņu iepazīstam? Kā mēs varam iepazīt To Kungu?”3
Kad es par to studēju un domāju, es nonācu pie skaidras atziņas, ka tas, ko es zinu par Glābēju, lielā mērā pārsniedz to, cik ļoti es Viņu pazīstu. Tajā brīdī es apņēmos pielikt lielākas pūles, lai Viņu iepazītu. Es esmu ļoti pateicīgs par Svētajiem Rakstiem un Jēzus Kristus mācekļu — uzticīgu vīriešu un sieviešu — liecībām. Manas pūles, ko es pēdējos gados esmu pielicis, lai labāk iepazītu Glābēju, ir mani aizvedušas pie daudz un dažādām studiju tēmām un atklājumiem. Es lūdzu, lai Svētais Gars jums šodien nodotu vēsti, kas būtu daudz dižāka par manis uzrakstītajiem, nepilnīgajiem vārdiem.
Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka Glābēja iepazīšana ir vissvarīgākais mūsu dzīves mērķis. Tai vajadzētu būt prioritātei citu lietu vidū.
„Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”4
„Jēzus viņam saka: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”5
„Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”6
Otrkārt, arvien vairāk iepazīstot Glābēju, Svēto Rakstu panti un praviešu vārdi mums kļūs tik nozīmīgi, ka tie kļūs par mūsu pašu vārdiem. Tas nenozīmē, ka mums ir jāatdarina citu cilvēku vārdi, sajūtas un pieredzes, bet mums pašiem savā unikālajā veidā, tos pārbaudot,7 ir jānonāk pie zināšanām un jāsaņem liecība no Svētā Gara. Pravietis Alma paziņoja:
„Vai jums nešķiet, ka es pats zinu šīs lietas? Lūk, es liecinu jums, ka es zinu, ka šīs lietas, par ko es esmu runājis, ir patiesas. Un kā jums šķiet, kā es zinu par to patiesumu?
Lūk, es saku jums, ka tās man ir darītas zināmas ar Dieva Svēto Garu. Lūk, es esmu gavējis un lūdzis daudzas dienas, lai es pats varētu zināt šīs lietas. Un tagad es pats zinu, ka tās ir patiesas; jo Dievs Tas Kungs ir atklājis tās man ar Savu Svēto Garu, un tas ir atklāsmes gars, kas ir manī.”8
Treškārt, tas, kas mums palīdzēs Viņu iepazīt, būs arvien lielāka izpratne par to, ka Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana uz mums attiecas personīgi un individuāli. Bieži vien mums ir vieglāk domāt un runāt par Kristus veikto Izpirkšanu vispārīgi, nekā atzīt tās personīgo nozīmi mūsu dzīvē. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana ir bezgalīga, mūžīga un visaptveroša tās plašumā un dziļumā, taču arī pilnībā personiska un individuāla. Pateicoties Viņa īstenotajam Izpirkšanas upurim, Glābējam ir spēks attīrīt, dziedināt un stiprināt mūs vienu pēc otra.
Glābēja vienīgā vēlēšanās, Viņa vienīgais mērķis jau no paša iesākuma bija pildīt Tēva gribu. Tēvs gribēja, lai Viņš palīdz „[īstenot] cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”,9 kļūstot par mūsu „aizstāvi Tēva priekšā”.10 Tādējādi, „lai arī Viņš bija Dēls, Viņš mācījās paklausību no tā, ko izcieta; un, būdams nevainojams, Viņš kļuva par mūžīgās pestīšanas Gādnieku visiem tiem, kuri Viņam paklausa”.11
„Un Viņš ies, izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus. …
Un Viņš uzņemsies nāvi, lai Viņš varētu atraisīt nāves saites … un Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās.
… Dieva Dēls izcieš miesā, lai Viņš varētu uzņemties Savas tautas grēkus, lai Viņš varētu izdzēst viņu pārkāpumus atbilstoši Savam atbrīvošanas spēkam.”12
Es vēlētos dalīties kādā vienkāršā pieredzē, kas parāda, cik grūti mums dažkārt ir pieņemt, ka Tā Kunga veiktā Izpirkšana ir personīga.
Pirms vairākiem gadiem, pieņemot sava prezidējošā vadītāja aicinājumu, es izlasīju Mormona Grāmatu no vāka līdz vākam un atzīmēju pantus, kuros tika pieminēta Tā Kunga īstenotā Izpirkšana. Mans vadītājs man palūdza arī sagatavot kopsavilkumu uz vienas lappuses, aprakstot to, ko esmu mācījies. Es pie sevis nodomāju: „Vienu lappusi? Nekādu problēmu, tas būs viegli.” Taču sev par pārsteigumu es atklāju, ka šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts un es nespēju to izpildīt.
Vēlāk es sapratu, ka man tas neizdevās, jo es neizpratu šī uzdevuma mērķi un biju izdarījis nepareizus pieņēmumus. Pirmkārt, es vēlējos, lai šis kopsavilkums visus iedvesmotu. Kopsavilkums bija domāts man, nevis citiem. Man vajadzēja notvert savas sajūtas un emocijas par Glābēju un to, ko Viņš manā labā ir paveicis, lai katru reizi, kad es to lasītu, man atmiņā uzaustu brīnišķīgās, skaudrās un personīgās garīgās pieredzes.
Otrkārt, es uzskatīju, ka šim kopsavilkumam ir jābūt grandiozam un rūpīgi izstrādātam, ka tajā ir jāietver cēli vārdi un frāzes. Bet ne jau cēli vārdi atklāj būtību. Šim kopsavilkumam bija jābūt skaidram un vienkāršam pārliecības pasludinājumam. „Jo mana dvēsele priecājas skaidrībā; jo tādā veidā Dievs Tas Kungs veic Savu darbu starp cilvēku bērniem. Jo Dievs Tas Kungs dod gaismu saprašanai.”13
Treškārt, es uzskatīju, ka tam ir jābūt nevainojamam, visu kopsavilkumu kopsavilkumam — pēdējam kopsavilkumam, ko nevajadzētu mainīt, ja nu vienīgi pierakstīt kādu vārdu vai frāzi, pieaugot manai izpratnei par Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu.
Liecība un aicinājums
Kad es biju jaunietis, es daudz ko mācījos no sarunām ar savu bīskapu. Šajos jaunības gados es iemīlēju vārdus no iemīļotas garīgās dziesmas:
Es, apbrīnas pārņemts, par Glābēju domāju —
Tik ļoti Viņš mīl manu dvēseli grēcīgu,
Ka izcieta mokas un mira pie krusta viens,
Lai varu es nožēlot grēkus un atgriezties.
Ak, tas ir brīnums man, ka mīl tik ļoti Viņš,
Lai mirtu manis dēļ!
Ak, tas ir brīnums man, tas ir brīnums man!”14
Pravietis Moronijs mūs aicināja: „Un tagad es gribu ieteikt jums meklēt šo Jēzu, par ko pravieši un apustuļi ir rakstījuši.”15
Prezidents Rasels M. Nelsons apsolīja, ka, „turpinot mācīties par Jēzu Kristu visu, ko vien [mēs] varam, … [mūsu] spēja novērsties no grēka pieaugs. [Mūsu] vēlme ievērot baušļus strauji pieaugs.”16
Kaut šajā Lieldienu svētdienā gluži kā Pestītājs, kas iznāca no sava akmens kapa, arī mēs varētu pamosties no savas garīgās snaudas un pacelties pāri šaubu mākoņiem, baiļu jūgam, lepnības reibumam un pašapmierinātības apātijai. Jēzus Kristus un Debesu Tēvs dzīvo. Es liecinu par Viņu pilnīgo mīlestību pret mums. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.