Dieva bērna personīgais ceļojums
Būdami Dieva derības bērni, mēs mīlam, godājam, lolojam, sargājam un sagaidām garus, kas ierodas no pirmslaicīgās pasaules.
Katru no mums ir skārusi pasaules mēroga pandēmija, ģimenes locekļiem vai draugiem negaidīti aizejot mūžībā. Es vēlos jums pastāstīt par trīs šādiem cilvēkiem, kuru mums ļoti pietrūkst; viņi pārstāv visus tos, kurus mēs tik ļoti mīlam.
Šis ir brālis Filipe un māsa Džermeina Nsondi. Brālis Nsondi, aizejot mūžībā, kalpoja par patriarhu Brazavilas Kongo Republikas stabā. Viņš bija medicīnas doktors un dāsni dalījās savos talantos ar citiem.1
Šī ir māsa Klāra Elisa Ruano de Villareāla no Tulkanas, Ekvadoras. Viņa pieņēma atjaunoto evaņģēliju 34 gadu vecumā un bija iemīļota vadītāja. Ģimene no viņas atvadījās, dziedot viņas mīļāko garīgo dziesmu „Es zinu — dzīvs mans Pestītājs”.2
Šis ir brālis Rejs Tīno no Jūtas ar savu brīnišķīgo ģimeni. Viņa sieva Džuljeta teica: „Es vēlos, lai [mani zēni atcerētos, ka viņu tētis] vienmēr centās likt Dievu pirmajā vietā.”3
Tas Kungs ir teicis: „Tev būs dzīvot kopā mīlestībā, tā ka tu raudāsi par to, kas mirs, zaudēšanu.”4
Kaut arī mēs raudam, mēs arī priecājamies par mūsu Glābēja godības pilno Augšāmcelšanos. Pateicoties Viņam, mūsu tuvinieki un draugi turpina savu mūžīgo ceļojumu. Prezidents Džozefs F. Smits paskaidroja: „Mēs viņus nevaram aizmirst, mēs nebeidzam viņus mīlēt. … Viņi ir pilnveidojušies, un arī mēs virzāmies uz priekšu; mums ir jāaug, kā viņi ir auguši.”5 Prezidents Rasels M. Nelsons teica: „Mūsu bēdu asaras … kļūst par gaidu asarām.”6
Mēs zinām par dzīvi pirms dzimšanas
Mūsu mūžības redzējums ne tikai paplašina mūsu izpratni par tiem, kuri turpina savu ceļu pēc nāves, bet arī ļauj mums gūt izpratni par tiem, kuri šo ceļu ir uzsākuši nesen vai ir piedzimuši tikai tagad.
Katrs cilvēks, kurš nāk uz zemes, ir unikāls Dieva dēls vai meita.7 Mūsu personīgais ceļojums nesākās ar mūsu piedzimšanu. Pirms mēs piedzimām, mēs dzīvojām kopā sagatavošanās pasaulē, kur mēs „saņēm[ām mūsu] pirmās nodarbības garu pasaulē”.8 Jehova teica Jeremijam: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju.”9
Daži var apšaubīt, vai dzīvība sākas ar embrija izveidošanos, kad sāk pukstēt viņa sirsniņa vai tad, kad bērniņš spēj dzīvot ārpus mātes klēpja, taču mēs nešaubāmies, ka Dieva gara meitas un dēli uzsāk savu personīgo ceļojumu, nākot uz zemes, lai iegūtu ķermeni un pieredzētu laicīgo dzīvi.
Būdami Dieva derības bērni, mēs mīlam, godājam, lolojam, sargājam un sagaidām garus, kas ierodas no pirmslaicīgās pasaules.
Apbrīnojamais sieviešu ieguldījums
Sievietei bērna radīšana var prasīt lielu uzupurēšanos gan fiziski, gan emocionāli, gan finansiāli. Mēs mīlam un godājam šīs Baznīcas apbrīnojamās sievietes. Ar prātu un gudrību jūs nesat savas ģimenes slogus. Jūs mīlat. Jūs kalpojat. Jūs uzupurējaties. Jūs stiprināt ticību, kalpojat grūtībās nonākušajiem un sniedzat lielu ieguldījumu sabiedrībā.
Dzīvības aizsargāšanas svētais pienākums
Pirms daudziem gadiem, izjūtot lielas bažas par abortu skaitu pasaulē, prezidents Gordons B. Hinklijs uzrunāja Baznīcas sievietes, paužot vārdus, kas ir aktuāli arī mūsdienās. Viņš teica: „Sievas un mātes, jūs esat ģimenes enkurs. Jūs iznēsājat bērnus. Cik gan tā ir liela un svēta atbildība! … Kas notiek ar mūsu redzējumu attiecībā uz cilvēka dzīvības svētumu? Aborts ir ļauns, brutāls, reāls un pretīgs, tas pārņem visu zemi. Es lūdzu šīs Baznīcas sievietes no tā izvairīties, stāvēt tam pāri un atturēties no kompromitējošām situācijām, kuru dēļ tas var šķist vēlams. Ir daži apstākļi, kādos tas varētu būt pieļaujams, taču tie ir ārkārtīgi reti.10 … Jūs esat Dieva dēlu un meitu mātes, un viņu dzīvības ir svētas. Viņu pasargāšana ir dievišķi dots pienākums, ko nevar vieglprātīgi nolikt malā.11
Elders Markuss B. Nešs man pastāstīja par kādu mīļu 84 gadus vecu sievieti, kura savas kristību intervijas laikā „atzina, ka [pirms daudziem gadiem] bija veikusi abortu”. Izrādot patiesu nožēlu, viņa teica: „Šo nastu — bērna abortu — es esmu nesusi katru savas dzīves dienu pēdējos četrdesmit sešus gadus. … Nekas, ko es darīju, nemazināja sāpes un vainas sajūtu. Es nespēju rast cerību, līdz man tika atklāts patiesais Jēzus Kristus evaņģēlijs. Es uzzināju, kā nožēlot grēkus … un pēkšņi es tiku piepildīta ar cerību. Es beidzot uzzināju, ka varu saņemt piedošanu, ja patiesi nožēloju savus grēkus.”12
Cik gan pateicīgi mēs esam par grēku nožēlošanas un piedošanas dievišķajām dāvanām!
Ko mēs varam darīt?
Kāds ir mūsu, Jēzus Kristus mierpilno mācekļu, pienākums? Dzīvot saskaņā ar Dieva baušļiem, mācīt tos mūsu bērniem un dalīties tajos ar tiem, kuri vēlas tos uzklausīt.13 Dalīsimies savās patiesajās sajūtās par dzīvības svētumu ar tiem, kuri sabiedrībā pieņem lēmumus. Varbūt viņi pilnībā nenovērtēs to, kam mēs ticam, taču lūgsim Dievu, lai viņi pilnīgāk saprastu, kāpēc mums šie lēmumi ir daudz svarīgāki par to, ko cilvēki vēlas savā dzīvē.
Ja sieviete gaida bērnu, kuru nav vēlējusies, centīsimies viņai mīloši palīdzēt, iedrošināt un, ja nepieciešams, arī finansiāli atbalstīt, lai viņu stiprinātu un ļautu viņas bērnam piedzimt un turpināt viņa ceļu laicīgajā pasaulē.14
Adopcijas skaistums
Mūsu ģimene ir tikusi neizmērojami svētīta, pateicoties tam, ka pirms divām desmitgadēm kāda 16–gadniece uzzināja, ka gaida bērniņu. Viņa un bērna tēvs nebija precējušies, un viņi neredzēja iespēju turpmāk kopā audzināt bērnu. Šī jaunā sieviete ticēja, ka dzīvība, ko viņa nēsāja, ir dārga. Viņa laida pasaulē meitenīti un ļāva taisnīgai ģimenei viņu adoptēt kā pašu bērnu. Braisam un Džoulīnai viņa bija atbilde uz lūgšanām. Viņi nosauca viņu par Emīliju un mācīja paļauties uz viņas Debesu Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.
Emīlija izauga. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka Emīlija un mūsu mazdēls Kristians iemīlējās un apprecējās Tā Kunga namā. Tagad Emīlijai un Kristianam ir pašiem sava meitiņa.
Emīlija nesen atrakstīja: „Šo pēdējo deviņu grūtniecības mēnešu laikā man ir bijis laiks apdomāt savas piedzimšanas notikumus. Es domāju par savu bioloģisko māti, kurai bija tikai 16 gadu. Piedzīvojot grūtniecības radītās sāpes un ķermeņa pārmaiņas, es nespēju nedomāt par to, cik grūti to bija izturēt 16 gadu vecai jaunietei. … Pat tagad pār maniem vaigiem plūst asaras, domājot par savu bioloģisko māti, kura zināja, ka nespēs sniegt man tādu dzīvi, [kādu viņa man vēlējās sniegt un nesavtīgi mani atdeva] adopcijai. Es nespēju pat iedomāties, kam viņa izgāja cauri šajos deviņos mēnešos, saņemot nosodošus skatienus par sava ķermeņa aprišu izmaiņām, palaižot garām pusaudžu pieredzes un zinot, ka pēc tam, kad viņa būs izcietusi dzemdību sāpes ar mīlošas mātes mīlestību, viņa ieliks savu bērnu citu cilvēku rokās. Es esmu ļoti pateicīga par viņas nesavtīgo izvēli — par to, ka viņa neizvēlējās pielietot savu rīcības brīvību veidā, kas man liegtu izmantot manējo.” Beigās Emīlija rakstīja: „Es esmu ļoti pateicīga par Debesu Tēva dievišķo ieceri, par maniem brīnišķīgajiem vecākiem, kuri [mīlēja un rūpējās] par mani, un par tempļiem, kuros mēs varam tikt saistīti ar savām ģimenēm uz mūžību.”15
Glābējs „ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja: „Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem.””16
Kad taisnīgas vēlmes vēl netiek realizētas
Es paužu savu mīlestību un līdzjūtību taisnīgiem pāriem, kuri apprecas un nespēj laist pasaulē bērnus, kurus tik dedzīgi vēlas, un tām sievietēm un vīriešiem, kuriem nav bijusi iespēja apprecēties saskaņā ar Dieva likumu. Sapņus, kas dzīvē nav piepildījušies, ir grūti izprast, ja uz tiem raugās tikai no laicīgās dzīves skatupunkta. Būdams Tā Kunga kalps, es jums apsolu, ka, ja vien jūs būsiet uzticīgi Jēzum Kristum un savām derībām, jūs saņemsiet kompensējošas svētības šajā dzīvē un Tas Kungs piepildīs jūsu taisnīgās vēlmes mūžībā.17 Mēs varam būt laimīgi šajā laicīgās dzīves ceļojumā arī tad, ja visas mūsu taisnīgās cerības netiek piepildītas.18
Pēc piedzimšanas bērniem joprojām ir nepieciešama mūsu palīdzība. Dažiem tā ir ārkārtīgi nepieciešama. Katru gadu ar gādīgu bīskapu un jūsu dāsno gavēņa un humānās palīdzības fonda ziedojumu palīdzību tiek svētītas miljoniem bērnu dzīves. Augstākais prezidijs nesen paziņoja par papildu 20 miljonu dolāru ziedošanu, lai palīdzētu UNICEF viņu pasaules mēroga centienos nodrošināt divus miljardus vakcīnu.19 Dievs mīl bērnus.
Bērna laišanas pasaulē svētais lēmums
Ir satraucoši, ka pat vairākās pasaules turīgākajās valstīs dzimst arvien mazāk bērnu.20 „Dieva dotais bauslis Saviem bērniem — vairoties un piepildīt Zemi — ir spēkā.”21 Kad laist pasaulē bērnus un cik daudz — tie ir personiski lēmumi starp vīru, sievu un To Kungu. Ar ticības un lūgšanas palīdzību šie svētie lēmumi var sniegt brīnišķīgas, atklāsmei līdzīgas pieredzes.22
Es pastāstīšu stāstu par Lengu ģimeni, kas dzīvo Dienvidkalifornijā. Māsa Rebeka Lenga raksta:
„2011. gada vasarā mūsu ģimenes dzīve šķita nevainojama. Mēs bijām laimīgi precējušies, mums bija četri bērni — 9, 7, 5 un 3 gadus veci. …
Manas grūtniecības un dzemdības [bija] ļoti riskantas, [un] mēs jutāmies [ļoti] svētīti, ka mums ir četri bērni, un [domājām], ka mūsu ģimenē bērnu vairs nebūs. Klausoties oktobra vispārējo konferenci, es neapšaubāmi sajutu, ka mums ir jālaiž pasaulē vēl viens bērniņš. Kad mēs ar Legrandu to apdomājām un par to lūdzām, … mēs sapratām, ka Dievs mums ir paredzējis ko citu, nekā mēs paši plānojām.
Pēc vēl vienas sarežģītas grūtniecības un dzemdībām mēs tikām svētīti ar skaistu meitiņu. Mēs viņu nosaucām par Brielu. Viņa bija brīnums. Dažus mirkļus pēc viņas dzimšanas, joprojām atrodoties [dzemdību zālē], es skaidri dzirdēju Gara balsi sakām: „Būs vēl viena.”
Pēc trīs gadiem mēs piedzīvojām vēl vienu brīnumu, Miu. Mūsu ģimene ārkārtīgi priecājas par Brielu un Miu.” Beigās viņa raksta: „Ja mēs būsim atvērti Tā Kunga vadībai un sekosim Viņa iecerei attiecībā uz mums, mēs vienmēr izjutīsim lielāku prieku, nekā … paļaujoties tikai uz savu saprašanu.”23
Glābējs mīl katru dārgo bērnu.
„Un Viņš ņēma viņu bērniņus, vienu pēc otra, un svētīja tos. …
Un … viņi pameta savas acis uz debesīm, un … viņi redzēja eņģeļus nokāpjam no debesīm … uguns vidū, un [eņģeļi] … ieskāva šos bērniņus, … un eņģeļi kalpoja tiem.”24
Es liecinu, ka jūsu personīgais ceļojums kā Dieva bērnam nesākās brīdī, kad jūsu plaušās ieplūda pirmais zemes gaiss, un tas nebeigsies, kad jūs ievilksiet savas dzīves pēdējo elpu.
Atcerēsimies, ka ikkatrs Dieva gara bērns nāk uz Zemes, lai piedzīvotu savu personīgo ceļojumu.25 Sagaidīsim, sargāsim un vienmēr mīlēsim viņus. Saņemot šos dārgos bērnus Glābēja vārdā un palīdzot viņiem viņu laicīgajā ceļojumā, es jums apsolu, ka Tas Kungs jūs svētīs un bagātīgi sniegs jums Savu mīlestību un atzinību. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.